Raktuvju meistars Buterbaums viens no pēdējiem palika stāvam pie podija un atvadījās no katra aizejošā goda viesa. Iekarsis viņš plātījās ar rokām un burtiski staroja priekā. Svinības šķita izdevušās.
"Tagad vai nekad," nodomāja Snigs. Viņš aizlēca gar krūkām un lēnām apsekoja pagaldes. Snigs klusām lavījās gar galdu kājām, lai koboldi viņu neievērotu. Ko viņi iesāktu, ja atklātu ķirbi? Vai izmestu komposta kaudzē kopā ar citām dārzeņu atliekām? Viņš brīdi apsvēra un saprata, ka doma nav nemaz tik slikta. Iespējams, koboldu komposta kaudze ir pat ļoti izsmalcināta. Pēkšņi pie kādas apgāztas taburetes viņš ieraudzīja sarkanu pauniņu ar rokturiem. Tā noteikti bija Plimas soma! Viņš to beidzot bija atradis. Tagad tikai to kaut kā vajadzēja izdabūt ārā no zāles.
Viņš rāpoja pa grīdu, atbīdīja tabureti un mēģināja stumt somu uz izeju. Pēc brīža viņš apstājās.
— Kas tajā ir iekšā? — viņš šņāca. — Vai tiešām viņa nēsā līdzi visu savu raganas ķēķi ?
Sakodis zobus, Snigs turpināja vilkt somu. Tomēr jau pavisam drīz spēki izsīka. Viņš izkāra mēli un elsoja. "Tā nekas neizdosies," viņš nodomāja. Nepieciešama cita tehnika. Viņš lēkāja apkārt somai, iekodās rokturos un atmuguriski streipuļoja pa pagaldēm. Tā gan viņš neredzēja, kurp dodas, toties somu vilkt bija vieglāk.
Pilnīgā bezspēkā viņš jau bija gandrīz sasniedzis izeju, kad pēkšņi sadzirdēja soļus. Kāds tuvojās no aizmugures. Snigs tā arī sastinga, ar somas rokturiem zobos. Viņš pašķielēja no galda apakšas, līdz saskatīja nācējus. Tie bija divi sargi. Šaubu nebija.
Abiem koboldiem galvā bija spožas ķiveres, kuras viņiem, šķiet, bija vismaz divus izmērus par mazu, kājās — smailpurnu kurpes, ādas bruņas un siksnas. Lielākajam rokā bija šķēps, otrs vilka pa zemi resnu vāli. Viņu laiskā gaita liecināja, ka šie nebūt nebija visčaklākie kareivji, par kuriem bija runājis Buterbaums. Viņi aizslāja garām, neliekoties ne zinis par ķirbi pagaldē, un devās pie Baldusa Buterbauma. Snigs gandrīz neko nesaprata no tā, ko viņi runāja, bet viņam vienalga radās aizdomas. Aizdomas pastiprinājās tad, kad šie abi vēlreiz aizklamzāja garām, un viņš saskatīja atslēgu saišķi mazākajam pie sāniem. Ko viņam tagad vajadzētu darīt? Stiept tālāk šo smago somu vai skriet pakaļ sargiem un mēģināt iegūt atslēgas? Snigs vēlreiz pavilka somu, un lēmums tika pieņemts. Viņš veikli izlavījās no halles un devās sargiem pa pēdām.
Tostarp Plima bija beidzot iemigusi. Viņa bija saritinājusies uz miltu maisiem un miegā visu laiku nemierīgi dīdījās. Prīmuss apsedza viņu ar vienu tukšo kartupeļu maisu un arī pēkšņi sajutās ļoti noguris. Cerams, ka ar Snigu nekas slikts nav atgadījies. Dīvaini. Kur gan ķirbis tik ilgi kavējas? Viņš apsēdās pie durvīm, atbalstījās pret sienu, pievilka kājas un saprata, ka nesaprot, kas notiks tālāk. Šai naktij, šķiet, nebūs gala.
Pēkšņi viņam likās, ka pusmiegā saklausījis balsis. Ausis uztvēra klusas, gandrīz čukstošas skaņas.
— Prīmus, — balss teica. — Prīmus, mans vecais draugs.
Prīmuss samulsis pacēla galvu. Viņš sapņoja? Vai tas tiešām
notika ar viņu?
— Snig? — viņš sauca. — Snig, tas esi tu?
— Tu esi labi saglabājies, — balss čukstēja. — Slavējami.
Prīmuss atvēra acis un lūkojās tumsā.
— Kas tu esi ?
— Nu, izbeidz taču, mans draugs, tu taču labi zini, kas es esmu. — Balss skanēja aiz muguras, otrpus durvīm. — Tu neesi mainījies ne par mata tiesu. Izskaties tieši tāpat kā agrāk.
— Rābenštein? — Prīmuss sarāvās. — Kā tu zināji, ka mēs šeit…
— Man ir ziņotāji, — Rābenšteins pārtrauca viņu. — Manas vārnas sekoja jums līdz pašiem pakalna vārtiem. — Viņš velnišķīgi iesmējās. — Kas to būtu domājis, ka tu joprojām mīti tai pašā grīļīgajā tornī? Turklāt mugurā tā pati vecā fraka. Kā tu to dabū gatavu?
— Kā es ko dabūju gatavu?
— Nūū… — sekoja īsa pauze un gara nopūta, — …es esmu mazliet mainījies. Esmu izaudzis, novecojis un pat mani mati ir pilnīgi sirmi — lai gan tas notika ļoti, ļoti lēni.
Rābenšteins ar pirkstiem paklauvēja pa durvīm.
— Bet tad es sev pavaicāju, — viņš turpināja jau krietni niknākā balsī, — kā divi simti gadu tādu kuslu sprukstiņu kā tevi atstājuši neskartu, neatstājot tavā izskatā ne mazāko pēdu? Vii vari man paskaidrot ?
Prīmuss notupās uz ceļiem un paraudzījās atslēgas caurumā. Pretī skatījās Rābenšteina drūmā seja.
— Vai tai gravā bija vēl kaut kas vairāk nekā tas nemirstības gabaliņš, kuru tu toreiz man iedevi? — viņš nikni čukstēja.
Rābenšteins paplēta apmetni. Slaidajos pirkstos viņš satvēra akmeni, kas aukliņā karājās viņam uz krūtīm, un pielika pie atslēgas cauruma.
Prīmuss, galīgi samulsis, iepleta acis.
— Es tev to iedevu? — viņš pārvaicāja. Par ko tas vīrišķis runāja?
Prīmuss aplūkoja pienbalto akmeni, kas bija mazliet lielāks nekā viņa pirksts. Sī lauska — to viņš jau bija redzējis! Viņš saķēra galvu un aizvēra acis. Pēkšņi viņš sāka atcerēties — blāvas atmiņas iznira kā no miglas.
Viņš atcerējās tumšo gravu, klintsradzi un burbuļojošo strautu. Viņš atcerējās savas rokas, kā tās sensenos laikos taustījās pa ledusauksto ūdeni pie dzelzs āķiem.
— Ūdens… — Prīmuss murmināja, — tas bija tik šaušalīgi… baisi auksts.
Tomēr tur bija vēl kaut kas. Divas rokas! Tās kustējās zibenīgi.
— Tu tūlīt atdosi man šo mazo lauskiņu un zvērēsi, ka tā bija vienīgā, kas bija tur — ūdenī. — Rābenšteins šņāca. Tad sāka smieties. — Es nemūžam neaizmirsīšu tavu seju, kad tu novēlies lejā. Tas tik bija skats! Tu biji tik pārsteigts, ka nespēji pat pakliegt. — Viņš pieklusināja balsi un tālāk gandrīz čukstēja: — Tu man no kakla norāvi zelta atslēdziņu, vai atceries? Tu gribēji pieķerties pie manis. Gandrīz norāvi mani sev līdzi.
— Es novēlos?! — Prīmuss kliedza. — Es novēlos?! Nē, — viņš rūca. — Es visu lieliski atceros. Tu mani pagrūdi! Iegrūdi gravā pēc tam, kad es tev biju atdevis akmeni!
— Tas bija traģisks negadījums, — Rābenšteins nicīgi novilka. — Magnuss Ulmc gandrīz sirdstrieku dabūja, kad es viņam pastāstīju. — Viņš pašūpoja galvu. — Vecais āksts. Man ļoti grūti bija savaldīties, lai nepārsprāgtu no smiekliem. Viņš bija gatavs pats lēkt gravā, lai tevi sameklētu. Vai tu to spēj iztēloties? Šis vecais grausts gribēja rāpties tev pakaļ. Diemžēl tu biji iegāzies daudz, daudz dziļāk nekā klintsradze.
Prīmuss pārgrieza acis. Kas bija noticis? Viņš bija iekritis vēl dziļāk? Prīmuss drudžaini domāja. Tomēr, lai arī kā viņš saspringa, atmiņas bija pagaisušas.
— Ko tu atradi bezdibeņa dzīlēs? — Rābenšteins taujāja. — Kaut ko lielāku nekā šī mazā lauskiņa? — Viņa acis iemirdzējās. — Tomēr daudz vairāk mani interesē atbilde uz citu jautājumu: kā tu tomēr izkļuvi no turienes? Tad jau tu esi īsts rāpšanās meistars.
Prīmuss gribēja kaut ko teikt, tomēr ātri aizvēra muti un apklusa. Skaidrs, ka Rābenšteins daudz ko nezināja. Vii tiešām viņš nezināja, ka Prīmuss spēj pārtapt sikspārnī un lidot? Laikam tiešām Plima bija pamatīgi novērsusi viņa uzmanību, kad bēga no bibliotēkas. Un arī viņa vārnas to nebija izstāstījušas.