"Tas ir labi," Prīmuss nopriecājās. "Viss, ko Rābenšteins nezināja, bija viņa priekšrocība."
— Ko tev vajag šeit? — Prīmuss vaicāja.
— Ak, Prīmus, — Rābenšteins izsmējīgi novilka. — Vai tiešām tu mani uzskati par tik dumju? Tu taču zini, ko es meklēju. Manu darbistabu tu jau esi pārmeklējis. Jūs esat nozaguši manu grāmatu, — viņš noteica. — Manis dēļ jūs to varat paturēt. Šai ūķī tā jums tikpat neko nelīdzēs. — Viņš domīgi pakasīja zodu.
— Jūs ierodaties bibliotēkā un sākat izvaicāt par Mēness sirpi. Man vajadzēja jau pirmajā reizē jūs nogrābt. Man vajadzēja uzzināt, kā šī mazā, nejaukā ragana par visu uzzinājusi. Tu viņai izstāstīji? Kurš gan cits? Magnuss Ulme savus slepenos pētījumus slēpa pat no manis.
— Viņam noteikti bija pamatots iemesls to darīt, — Prīmuss noteica un atcerējās slepeno darbistabiņu tornī aiz vīna krūkām.
Rābenšteins nepaļāvās provokācijai.
— Es visu laiku prātoju, kādu elementu tu meklē, — viņš turpināja. — Bagātība tevi noteikti neinteresē, man vecais, labais draugs. Arī nemirstības tev pašam ir vairāk nekā pietiekami, vai ne? — Viņš pieliecās pavisam tuvu pie slēdzenes. — Kur tu glabā elementu, kuru toreiz atradi? Vai Ulmes vecajā tornī? Manuprāt, būs tā rūpīgāk jāpameklē.
Prīmuss dzirdēja, ka Rābenšteins piecēlās.
— Tomēr visupirms es paņemšu to, ko meklēju jau ilgāk nekā mūžību. Es vienmēr domāju, ka tās nedaudzās lauskas, kas palikušas no Mēness sirpja, guļ Mēnessgaismas ezera dzelmē. Ulmes pierakstos bija minēts kaut kāds ezers. Tu nespēj iztēloties manu izbrīnu, kad koboldi man pastāstīja par pazemes ezeru Nezāļu valstībā. Gliemežu strauts tiešām ir aizskalojis Mēness sirpja atlūzas dziļajā gravā. Kurš to varēja domāt? Mēs abi toreiz bijām uz pareizajām pēdām. Tomēr to, ka ūdens zem zemes aizplūst līdz pat pazemes ezeram, tu neattapi. — Rābenšteins saviebās un nicīgi nošņācās.
— Protams, es koboldiem ļoti dāsni pateicos par šādu informāciju, — viņš turpināja. — Turklāt es viņiem pateicu, ka jūs abi esat nešpetni un bīstami zaglēni un viņiem jūs jāuzmana.
Iespējams, viņi to darīs vēl vairākus gadus. — Viņš cienīgi palocījās. — Dikti jau nu pieklājīga tautiņa ir šie koboldi, — viņš noteica. — Jūs neticēsiet, bet viņi man sīki jo sīki izstāstīja ceļu līdz šim ezeram. — Viņš atkal paklanījās.
— Nu, ardievu, mans draugs. Ceru, ka tev patīk tavs jaunais miteklis. Tev taču nav jāpierod pie drūmiem ūķiem, vai ne?
— Rūven! — Prīmuss kliedza viņam nopakaļ. — Tūlīt laid mūs ārā!
Viņš bclza ar dūrēm pa durvīm. Atbildē skanēja tikai velnišķīgi smiekli, kuri pakāpeniski noklusa tumsā.
Plima neapmierināti noburkšķēja:
— Ko tu trokšņo? Vai ķirbis jau klāt? — Viņa izberzēja acis. — Godātais kungs īpaši nesteidzas ar atgriešanos.
— Nē, — Prīmuss atbildēja. — No Sniga nav ne ziņas, ne miņas. Toties šeit bija Rābenšteins!
— Ko?! — Plima iekliedzās un pielēca kājās. — Tu runā'nopietni?
— Mums jātiek ārā, — Prīmuss dusmojās. — Turklāt pēc iespējas ātrāk. Rābenšteins visu zina. Pat to, kur atrodas Mirdzošais ezers.
— Tā nevar būt patiesība, — Plima iesaucās. — Mums nekavējoties jāatver šīs durvis.
Trakās dusmās viņa spēra pa durvīm. Vienīgais, ko viņa panāca, bija sasistais papēdis.
— Vai! — viņa iekaucās un lēkāja uz vienas kājas. Šīs stulbās, pretīgās, vecās, sapuvušās koka durvis! Nejēdzība, stulbums un preteklība! — Viņa ievilka elpu un turpināja: — Tās ir tik cietas.
GROTA
Telpā atskanēja nerimstoša krakšķēšana. Mazajā sardzes istabiņā čabēja un grabēja, it kā šeit uzdarbotos vesela aptrakušu vāveru armija. Sardzes istabiņa bija šauriņa un maziņa, tai bija slīpas sienas, un pat koboldiem tā bija pārāk zema. Tomēr tā nebija nemājīga, gluži pretēji — aprūsējušā dzelzs krāsniņā plīvoja omulīga uguntiņa, blakus tai bija sakrautas ozola pagalītes. Seit stāvēja maza kumodīte, divi koka skapīši un plauktiņš ar šķīvjiem, podiņiem un alus krūkām. Tomēr vislielāko vietu aizņēma varens » >
galds, kas atradās istabas vidū. Tas bija apaļš, ķirmju izvagots un apsegts ar sārtbaltu, rūtotu galdautu. Pie galda sēdēja abi sargi un gaidīja beidzamies naktsmaiņu.
Viņi starp ceļiem bija iespieduši bļodiņu atkritumiem, rokās viņi turēja riekstu standziņas, uz galda stāvēja maiss ar palmu jeb ziloņkaula riekstiem. Nezāļu valstībā tie ienācās augu gadu. Tie bija līdzīgi melniem valriekstiem, garšoja kā mandeles un auga dziļi zemē. Vajadzēja krietni papūlēties, lai pāršķeltu biezo čaumalu, tomēr rieksti bija ļoti gardi un šo pūliņu vērti.
Diemžēl vārdiņš "piepūle" nebija zināms šiem abiem lēnīgajiem kungiem.
— Galīgi nepraktisks, — noteica mazākais sargs. — Ļoti nepraktisks.
Savu vāli viņš bija atbalstījis pret sienu un saviebies aplūkoja
riekstu standzinas.
>
— Tiešām, — otrais viņam piebalsoja. — Nepraktisks, bet ļoti gards.
Mazais sakoda zobus.
— Garšo tiešām labi, — viņš noelsās, — bet vai tie nevarētu no zemes izlīst bez šīs briesmīgi cietās čaumalas?
— Nezinu, — skanēja atbilde. Šie abi nebija pārāk runātīgi.
Mazais neapmierināti ieņurdējās. Viņš sakopoja visus spēkus
un spieda cik spēdams. Beidzot viņam izdevās. Ar skaļu knakšķi rieksts pāršķēlās, un kobolds iekodās tā kodolā. Čaumala iekrita bļodiņā starp ceļiem, un kobols paķēra nākamo riekstu.
— Pēc šādas nakts es vienmēr esmu svaigs un rosīgs.
—Es arī, — otrais piebalsoja. — Es tūlīt būšu visu pieveicis.
Abu naktssargu maiņa nešķita sevišķi saspringta. Bet, no otras puses, šos abus nebija ari tik viegli satraukt.
Tostarp Snigs klusu kā pelīte sēdēja stūrītī zem plaukta. Viņš bija klusītēm atvēris durvis un, neviena nepamanīts, ielavījies sargu istabiņā. Tas bija patiess varoņdarbs, ņemot vērā viņa miesas apmērus. Zemu pieliecies, viņš sazvērnieciski lūkojās uz sargiem, kuri joprojām nebija viņu pat pamanījuši. Varbūt viņš nemaz nebija tik resns, kā teica Prīmuss, bet gan slaids un neuzkrītošs? To viņš pārbaudīs nākamajā izdevīgajā gadījumā. Tagad viņam bija citas rūpes.
Snigs uzmanīgi paliecās uz priekšu un palūkojās apkārt. "Kur bija atslēgas?" viņš pavaicāja pats sev. Pie sarga jostas to nebija. Snigs pastiepās tik tālu, cik spēja, un pašķielēja ap stūri un aiz skapja. Beidzot viņš tās saskatīja. Atslēgu saišķis karājās uz āķa pie kumodes, aptuveni divas pēdas no grīdas. "Bērnu spēle," nodomāja Snigs. Viņam līdz turienei jāaizšļūc un tās jāpaķer.
Tad viņš vērtējoši papētīja koboldus. Viņš nespēja rast izskaidrojumu, kāpēc šie cītīgi ņemas ar riekstiem. Viņš jau nu būtu notiesājis riekstus ar visu čaumalu — turklāt abus maišeļus.
Bet tagad gan uz priekšu! Ķirbis uzmanīgi, centimetru pēc centimetra šļūca uz priekšu, tuvojoties atslēgu saišķim. Sniga šļūkšana sargu radītajā krakšķēšanā un brakšķēšanā nebija sadzirdama, bet viņš gan neatvairāmi tuvojās mērķim. Tomēr bija jāuzmanās, jo lielākais no šiem abiem diezgan pārsteigts ik pa brīdim palūkojās uz Snigu. Tomēr Snigs tika galā arī ar šo situāciju. Viņš sarāvās, aizvēra acis un lieliski notēloja nogatavojušos dārzeni.