Plimai aizrāvās elpa. Viņa iznāca no zemās ejas, tad lēnām izslējās. Viņai trūka vārdu! Skats bija pārlieku varens. Nekad, nekad viņa nebūtu spējusi iztēloties, ka kaut kas tamlīdzīgs visus šos gadus varēja palikt apslēpts zem meža. Klintis pašķīrās, acīm pavērās gigantiska grota, kuras augstums bija vismaz deviņdesmit pēdas. Pat Prīmuss palika stāvam kā pienaglots un raudzījās apkārt kā apburts. Viņi beidzot bija to paveikuši. Viņi skatīja pazemes ezeru.
Par mirdzošu to nosaukt gan nevarēja. Tas bija zaigojošs. Ūdens, dzidrs kā kristāls, zaigoja gaismā kā tūkstoš zvaigznes. "Kā gan mirdzētu šī grota, ja jaunā Mēnesī iemirdzētos sirpja lauskas?" abi vienlaikus nodomāja. Tikai tad viņi pavērās augšup, kur vajadzētu būt griestiem. Ko tas nozīmēja? Plima pacēla gaismiņu augstāk. Tur kaut kas karājās?! Vai tie bija stalaktīti? Nē, tie bija pārāk sazaroti.
Prīmuss pasmaidīja.
— Paskat, — viņš čukstēja. — Tie ir noslēpumainie koki, kuri aug no augšas uz leju. Viss skaidrs. Tās ir saknes! Saknīte runāja par koku saknēm. Par Tumšā meža senseno koku saknēm. Kā man tas uzreiz neienāca prātā. — Viņš uzsita ar dūri pa sauju. — Es visu laiku domāju, ka pazemes ezers ir kaut kur zem Miglas laukiem. Vai spēj iztēloties, kur mēs būtu nonākuši, ja būtu devušies nepareizā virzienā? Par laimi, Snigs atklāja to tintes traipu…
Pēkšņi Plimai izlauzās kliedziens, kas atbalsojās grotas sienās.
— Es redzu gaismu! — Viņa burtiski sēca. — Tas preteklis joprojām ir šeit!
Prīmuss krasi atskatījās. Tagad arī viņš to redzēja! Viņi nolēca no takas un metās skriet.
Ezera labajā krastā bija plats krasts, kur ūdens nebija pārāk dziļš. Pat tumsā tā dibenā bija saskatāmi smalki olīši. Tā kā ezerā ieplūda Gliemežu strauts, no tā visdrīzāk izplūda meža avoti.
Abi skrēja, cik vien ātri spēdami, gaismas virzienā. Tā bija eļļas lampa — tā pati, kas tonakt spīdēja Mēnessgaismas ezerā. Tā bija nolikta zemē, pavisam tuvu ūdenim. Lampas gaismā Prlmuss un Plima saskatīja pasta koka caurules, kuras gar klints sienu stiepās līdz pat grotas otram galam. Zemē bija nomesti daži veci spaiņi, bet pie sienas Prlmuss pamanīja lāpstiņas un āķus.
Bet, galvenais, — viņš ieraudzīja Rābenšteinu! Viņš tupēja pie lampas un uzlūkoja viņu ar velnišķīgi mirdzošām acīm. No apakšas spīdošā gaisma padarīja viņa seju par negantu viepli. Viņš lēnām piecēlās. Rokās viņam bija liels Mēness sirpja gabals.
— Prīmus, Prīmus, — viņš šņāca. — Tu mani pārsteidz. Tu tiešām esi velna puika, malacis. — Viņa acis uzšķīla zibeni un tad samiedzās šauras jo šauras. — Tu ne tikai izlien no bezdibeņa, bet pat izlavies cauri aizslēgtām durvīm. — Rābenšteins pacēla galvu un draudīgi tuvojās. Viņa apmetnis bija samircis slapjš.
— Dīvaini, — viņš ķērca, — ļoti dīvaini. Tu esi apbrīnojams puisietis, tas jāatzīst. Vecais Magnuss Ulme atkal varētu ar tevi lepoties. Lai gan viņš vienmēr to darīja.
— Patiešām?! — Prīmuss uzsprāga. — Vienīgi žēl, ka viņam vairs nav tādas iespējas. Kas ar viņu notika? Nu, taču runā! Vai piemānīji viņu, kad novāci mani no sava ceļa, tu gļēvais nodevēj?
Rābenšteins dārdoši smējās.
— Jā, to tu gan gribētu, vai ne? — Viņš baudkārē aizvēra acis. — Tur jau viņš aiziet — pa ceļiem un tiltiem, bet mājās nenāks vairs nekad. Esmu pārliecināts, ka mums ir daudz ko pastāstīt, mīļais Prīmus. Patiesībā tā būtu varena izrāde, ņemot vērā to, ka mūsu rīcībā ir viss atlikušais pasaules laiks.
Viņš pacēla roku un rādīja lausku, kuru tikko bija atradis ūdeni. Kad Plima to ieraudzīja, viņa iepleta acis. Tas bija sirpja gals! Tieši tas gabals, pēc kura viņa tik kvēli ilgojās.
Tagad Rābenšteins lēnām un uzmanīgi atkāpās pie klints sienas. Viņš dusmās grieza zobus.
— Diemžēl, diemžēl man vajadzēs tevi sarūgtināt, — viņš elsa. — Laikam mūsu sarunai nav lemts notikt. Vai zini, Prīmus, tu mani sāc kaitināt. Tu esi kā ērce, kā uts. Kā dadzis, no kura netiek vaļā. To pašu varu pateikt par to raganu, vai kas tā sīkaļa tur ir.
Viņš taustīdamies meklēja kalnraču darbarīkus.
— Tikko iestāsies nākamais jaunais Mēness, — viņš teica, — es atkal būšu šeit, vai dzirdi ? Tad es savākšu visu, kas iemirdzēsies šās peļķes dibenā. Ja kādā no šīm lauskām slēpjas kāds elements, kuru es meklēju, es tam atvēlēšu visu savu laiku.
— Nē! — Plima kliedza. — Tūlīt dod akmeni šurp. Tas nav īstais. Šis gabals tev nav vajadzīgs, tici man.
— Ak tā? — Rābenšteins smējās. — Vai šitā mazā raganiņa grib to dabūt sev? Labi — nāc un paņem to. — Viņš pamāja ar roku un nometa lausku oļos sev pie kājām.
Kā apmāta Plima jau grasījās mesties tai pakaļ.
— Stāvi, nekusties! — Prīmuss iekliedzās, mēģinādams satvert Plimu. Bet bija jau par vēlu.
Plima pastiepa rokas, noliecās un gandrīz jau sasniedza akmeni — bet Rābenšteins pārliecās virs viņas. Izbijusies viņa pavērās augšup, ieraudzīja dusmās saviebto ģīmi, naida pilnās acis un spožo lāpstu, kuru Rābenšteins bija atvēzējis sitienam. Tad viņai acīs sametās tumšs.
*
Dusmās šņākdams, Primuss skrēja pie Rābenšteina. Viņš bez vilcināšanās atvēzējās otram sitienam, vienaldzīgi pavēries uz bezsamaņā guļošo Plimu sev pie kājām.
Tomēr Primuss bija ātrāks. Viņš tik strauji ietriecās Rābenšteinam krūtīs, ka tas atmuguriski atsitās pret klints sienu. Spainis un lāpsta aizlidoja pa gaisu, kad viņš zaudēja pamatu zem kājām. Nikni viņš lūkojās uz Prīmusu no apakšas uz augšu, šķiezdams pa gaisu siekalas.
— Tā, manu draudziņ, — viņš šņāca. — Tagad tava kārta. Es ļoti ilgi gaidīju šo priekpilno bridi.
Rābenšteins pielēca kājās un vēzēja lāpstu kā izkapti. Primuss ātri atlēca atpakaļ. Metāls šņākdams nosvilpa gar viņa ķermeni, gandrīz skardams kaklu, un iešķēla cilindru. Rābenšteins dusmās teju vārījās. Viņš vēzēja lāpstu, tad sāka kapāt ar to, tēmēdams Primusam, bet trāpīdams tikai krasta oļos.
Primuss nekavējās izmantot šo izdevību. Viņš piespieda lāpstu ar vienu kāju, bet ar otru spēra Rābešteinam sejā. Rābenšteins sāpēs ierēcās. Viņš atlaida lāpstu, aizgrīļojās pāris soļus atpakaļ, paklupa pār saļimušo Plimu un novēlās starp spaiņiem un citiem kalnraču darbarīkiem. Plima novaidējās, lēnām atvēra acis, bet tā arī palika nekustīgi guļam. Tostarp Rābenšteins valstījās pa zemi, līdz uzslējās kājās. Pārskaities līdz baltkvēlei, viņš sagrāba spaini un streipuļoja pretī Primusam, pa ceļam pagrābdams vēl ari āķi.
— Primus, — viņš šņācoši čukstēja. — Tu no manis neizbēgsi. Lai arī kur tu noslēptos, es tevi atradīšu. — Viņš pārkāpa pāri Plimai un tuvojās Primusam. — Pirmais, ko es izdarīšu: es nosvilināšu šo torni. Līdzko izkļūšu no šejienes, tā ķeršos klāt. Tas tik būs jauks ugunskuriņš, tici man! Koks nosvils kā nieks. Jā, pirmkārt, to noplukušo spoguli. Žēl, ka neredzēšu, kā sadegs tā tukšā koka galva. Kā tu domā, Primus? Vai viņš joprojām bārsta tās pašas asprātības kā agrāk?
Prīmuss viņā vairs neklausījās. Viņš drudžaini domāja, kā aizkavēt Rābenšteinu, tomēr prātā neiešāvās nekāds risinājums.
Tostarp Plima beidzot bija attapusies. Vaimanādama viņa turējās pie briesmīgi sāpošās galvas. Kas ar viņu notika, pie svētās raganas slotas? Kāpēc pēkšņi kļuva tik tumšs? Viņa paraudzījās apkārt un ieraudzīja eļļas lampiņu. Piepeši viņa visu atcerējās. Viņi taču ir tai dīvainajā grotā, dziļi zem Tumšā meža. Tikai — kāpēc tik ļoti sāp galva? Plima izberzēja acis, dažas reizes pamirkšķināja un tad paraudzījās apkārt. Lai gan pagaidām pasaule bija izplūdusi un orientēties bija pagrūti, Mēness sirpja lausku viņa ieraudzīja. Tā bija gandrīz deguna galā, un tā bija noteikti jādabū — par katru cenu. Ar milzīgām pūlēm viņa lēnām rāpās pie lauskas.