— Sapnis ir izsapņots, — viņa elsoja. — Tātad man jāpaliek tādai, kāda esmu.
— Par ko tu runā? — Prīmuss jautāja.
Viņa paraudzījās uz Prīmusu ar izmisušu skatienu.
— Tu… taču… sadragāji manu akmeni, — viņa vaimanāja. Viņa saķēra galvu — uz tās bija pamatīgs puns. Kad viņa to
sataustīja, tad apsēdās zālē un sāka rūgti raudāt.
— Hei, Plima, — Prīmuss ņēmās viņu mierināt. — Nāc taču! Aizmirsti par to akmeni! Kāpēc tas tev tik ļoti bija vajadzīgs?
Vaimanādama un šņaukādamās Plima izstāstīja savu stāstu un izklāstīja savu sāpi. Katra paraudzīšanās spogulī sagādā neciešamas mokas, un viņa cenšas tajā vairs nelūkoties, lai ikreiz nepārbītos pati no sevis. Nevienai sievietei viņas ģimenē nebija bārdas… ne mātei, ne tantei, pat ne vecmāmiņai… lai gan viņai gan, bet nu viņa bija daudz, daudz, daudz vecāka.
Prīmuss apsēdās Plimai blakus zālē un ļoti uzmanīgi klausījās. Mēness spoži apmirdzēja laukus, tālumā bija dzirdama cikāžu sisināšana.
DĪVAINAIS SŪTĪJUMS
Nākamā diena bija mierīga un rāma. Viss ritēja savu gaitu. Šķita, ka nekas neparasts nekad nav noticis. Neviens pat nebija pamanījis mazo meža gabaliņu, kurš bija iegrimis zemē pēc grotas sabrukšanas. Kuru gan uztrauca tas, kas naktīs notika Tumšajā mežā? Pat koboldu darba grupa, kas rūpējās par pazemes pasta sistēmu, nepievērsa šim nogruvumam īpašu uzmanību.
Vecais tornis apcerīgi un pacietīgi slējās pāri pakalniem. Visapkārt čiepstēja putni, maigs vasaras vējiņš glāstīja zāli, pie dārza vārtiem zumēja bites. Snigs gulēja savā komposta kaudzē un sildījās saules staros. Visā savā mūžā viņš nebija tik daudz skraidījis kā aizvadītajās divās dienās. Protams, viņš apsvēra, ka visai drīz jāpošas ceļā pie Caka un — it kā starp citu — jāpaciemojas Plimas gardumu pilnajā sakņu dārzā. Tomēr pirms saņemšanās šādam ceļojumam viņš vēlējās pēc iespējas izvairīties pat no mazākās kustības. "No šā brīža," tā viņš bija sev nosolījies, "nekas un neviens nespēs iztraucēt viņa mieru." Visvairāk viņu kaitināja nekaunīgā šņākuļošana, kas visu dienu bija dzirdama no jumta lodziņa.
Šis troksnis nerimās līdz vēlam vakaram un apklusa tikai pēc saulrieta. Tomēr labāk nekļuva. Patiesībā tornī sākās vēl lielāka jezga! Tur dārdēja un blīkšķēja, durvis tika vērtas vaļā un ciet, katrā telpā dega gaisma. Snigam nebija pat jausmas, ko Primuss tur darīja, jo izklausījās tā, it kā viņš bija iecerējis visu māju nolikt uz galvas.
Zobratiņš ziņkāri vēroja notiekošo. Cauri kāpņu margām viņš raudzījās kamīnzālē, kur Primusu tikko varēja saskatīt biezajā putekļu mākonī. Viņš vandījās pa kaktiem, stumdīja grāmatas, pārmeklēja plauktus, meta visu ārā no atvilktnēm un kastītēm. Viņš paraudzījās pat zem krēsla, pārskatīja pat pārklāja bārkstis, bet rezultāts bija tikai pamatīga šķaudīšana. Tā vien šķita, ka meklējumi nav vainagojušies ne ar mazākajiem panākumiem. No galvas līdz kājām putekļos viņš stāvēja istabas vidū un kasīja aiz auss. Tad viņš aizšāvās uz virtuvi, kur jezga atsākās ar vēl lielāku spēku.
Zobratiņš piešķieba galviņu.
— Vai esi pameklējis arī torņa istabā? — viņš sauca Prīmusam pa grīdas dēļu spraugu. — Man vienmēr ir šķitis, ka visas labākās pudeles atradās augšā uz rakstāmgalda.
— Skaidra lieta, — no virtuves atsaucās Primuss. — Tur es visu pārmeklēju vispirms. Bet tās visas ir pārāk lielas. Man nepieciešama daudz, daudz mazāka. Turklāt tai jāizskatās kaut kā maģiski, citādi viņai radīsies aizdomas.
Primuss virināja visus virtuves skapīšus, izcilāja visas pannas, līdz beidzot aizcirta virtuves durvis. Viņš domīgi knibināja savu apakšlūpu.
— Tā šeit ir pavisam nesen, — viņš murmināja. — Es kaut kur redzēju to lietiņu — bet kur? — Viņš cieši paraudzījās uz Zobratiņu. Tai pašā mirklī viņš atcerējās. — Ha! — viņš sauca. — Es zinu — augšā, vecajā lādē.
Prīmuss izpleta spārnus un laidās uz jumta stāvu. Tur viņš atvēra lādi, nolika malā Mēness sirpja lausku un izcēla mazu, violetu stikla ampuliņu.
— Ti-ta-ta-ta-tā! — viņš trallināja. — Tieši tevi es meklēju.
Viņš jau grasījās aizvērt lādes vāku, kad ieraudzīja mazu,
spožu metāla atsperīti, kura bija gulējusi tieši zem akmens. Viņš to izcēla un piegrūda Zobratiņam pie deguna.
— Paskat, — viņš teica. — Vai tas nav tavs? Varbūt ar šo tu vari nedaudz uzmundrināt savu pulksteni, kā tev šķiet?
— Es zaudēšu prātu, — Zobratiņš staroja. — Tā ir tik mirdzoša un nesarūsējusi! Es tūlīt to ielikšu vietā.
Viņš satvēra knābītī atsperi un zibenīgi nozuda aiz pulksteņa kastes vāka. Atskanēja zuzēšana un čirkstēšana, kad Zobratiņš ķērās pie darba.
Prīmuss iekrita gultā. Viņš izstiepa kājas un izvilka korķi no ampuliņas: tā bija tukša! Jo labāk. Viņš uzpūta ampuliņai elpu un noberza to spilvenā. Tad paraudzījās gultā. Blakus gulēja atvērta grāmatiņa, un viņš iesmējās.
— Paklausies tikai, — Prīmuss sauca Zobratiņam, — tu nespēj pat iztēloties, kas te rakstīts par spoguļiem. Ha-ha, es tūlīt pārsmiešos. Plimas gadījums nav pats šausmīgākais. Ir vēl daudz dažādu citu veidu.
— Ak tā? — no pulksteņa atskanēja dobja balss. — Un kādi tie ir?
— Piemēram, tādi, kuros cilvēks sevi vienmēr redz no aizmugures, — Prīmuss sāka klāstīt, — tu vari griezties, uz kuru pusi gribi, vienīgais, ko tu redzi, ir tavs pakausis. Trakums. — Viņš nosvilpās un pāršķīra lapu.
— Vēl ir spoguļi, kuri visu dienu rāda to seju, ar kādu tu pirmoreiz tai dienā esi ieskatījies spogulī. Traki, vai ne? Kādam, kas paskatījies spogulī bez zobu protēzes, tas varētu būt ļauns murgs. Vai vēl trakāk tiem, kas valkā arī parūku.
Prīmuss valstījās pa gultu, bet pulkstenis zvārojās no tanī skanošajiem smiekliem.
— Man tas diez ko daudz nebūtu varējis nodarīt, — Zobratiņš sauca. — Es jau simt gadu vienmēr izskatos vienādi.
— Pareizi, — Prīmuss ķiķināja, — un, visticamāk, arī turpmāk īpaši nemainīsies. Bet tu tikai paklausies, kas būs tālāk. — Viņš paklauvēja pa grāmatu un izlikās, ka lasa. — Vai zināji, ka ir spoguļi, kuri precīzi nosaka laiku? Pietiek ar to sarunāt, un spogulis tevi vēl arī pamodinās. Praktiski, vai ne?
Pēkšņi iestājās pilnīgs klusums. Norima klauvēšanās pulksteņa kastē, tad kādu brīdi nekas nenotika.
Zobratiņš izbāza galviņu no kastes. Viņš ļoti neuzticīgi pašķielēja uz grāmatu.
— Manuprāt, — viņš skarbi noteica, — patiesībā es vēlos to uzsvērt īpaši, šāda literatūra nekādā gadījumā nav pelnījusi apzīmējumu vērtīga. — Viņš izrieza savu mazo krūtežu. — Es vēlētos vēlreiz uzsvērt, ka pēc pilnvērtīgas izglītošanās specializētā precīzijas modinātājputnu nozarē, katrā ziņā ar šādu burvestību ņiguņegu…
— Neliec man tevi iekaustīt, — Prīmuss smējās un aizsita ciet grāmatu. — Tas bija tikai joks. Neviens pulkstenis visā pasaulē neņemtos strīdēties ar tādu profesionāli kā sers Zobratiņš. — Viņš piecēlās no gultas un uzlika cilindru.
— Ak vai, to es gandrīz jau biju aizmirsis, — viņš noteica. — Man taču jāuzpilda mazā pudelīte. Tā. Ko lai paņemu? — Prīmuss uzsita knipi. — Ā, zinu gan. Ieliešu vīnu! Kaut kur šie tumšie pilieni noteikti noderēs.
Viņš pārtapa, saņēma pudelīti nadziņos un laidās uz kamīnzāli, tad tālāk uz pagrabu. Drīz vien viņš atgriezās ar pilnu pudelīti.