"Tā, tā, tā! Cik labi, ka es nopirku šodien cepumus. Tēja man arī laba. Redzi, šīs sukādes ļoti gardas! Bērniem jau garšo medutiņš. Raugi, ir arī tas." Tā dudinādams, viņš pieslīdēja Jānim te no labās, te no kreisās puses, likdams viņam uz šķīvja gan cepumus, gan sukādes, gan konfektes. "Ēd, ēd, manu puisīt!"
Un Jānis, baidīdamies iebilst dīvainajam, vecajam vīram, paklausīgi paņēma cepumu.
"Tā, tā, es jau sen gribēju mazdēliņu. Savu pēcteci, kam atstāt savu arodu, savas zināšanas. Te visiem ir pēcnācēji, tikai man nekā!" Vecais vīrs norausa asaru. "Toties tagad arī man būs mans puisēns! Debesu rasa, šito laimi! Tad redz, ko nozīmēja tas sapnis, kuru es nespēju iztulkot…"
Šķita, ka vecais vīrs, dzīvodams viens, bija pieradis runāt pats ar sevi un viņu ne drusku nemulsināja tas, ka Jānis neatbild.
"Tas ir labi, ka tev te, Zemzemē, neviena nav! Tad tu būsi tikai mans!"
Vai dieniņ! Nē, nudien traks! Jancis nodomāja un sajuta, ka baiļu kamols aizžņaudz viņam rīkli un cepumi nav norijami.
"Tu redzēsi, tev pie manis patiks! Tu vēl leposies ar mani. Es tev pāri nedarīšu, es tevi lutināšu un mācīšu. Mācīšu gan tulkot sapņus, gan taisīt sapņu ķērājus. Mācīšu tevi sapņot. Es," viņš piesita sev pie krūtīm un izslējās, "esmu sapņu tulks! Tu vēl leposies ar mani! Jā, jā…"
Vecais vīrs priecīgi ķiķināja un slāja no viena loga pie otra, piekārtodams aizkarus, lai kāda gaismas strēle neiespruktu istabā.
"Tu paēd, paēd, un tad mēs sāksim!"
Ar to ēšanu Jānim diez ko neveicās. Kaut arī bija jau kārtīgs rīta cēliens pagājis, tomēr cepumus viņš muļļāja pa muti, nevarēdams norīt, jo katra doma par mājām, tēti vai māmiņu žņaudza kaklu ciet. Pietiek! Viņš pats sev teica un apņēmīgi pastūma paplāti tālāk. Jādomā, kā no šejienes tikt laukā.
"Ā, tu jau paēdi?" vecais Uldriķis priekā saberzēja rokas. "Nu, nāc, nāc! Ierādīšu tev tavu jauno mājvietu, un tad sāksim mācīties sapņot!"
Viņš, iespiedis Jānim rokās degošu sveci, pats paņēma lukturi un bīdīja zēnu uz durvju pusi. Pēc kaudžu kaudzē sakrautajām mantām varēja spriest, ka viņi virzās cauri darbnīcai, kurā tiek gatavoti sapņu ķērāji. Izlavierējuši starp mantu kaudzēm, viņi nonāca līdz kādai nelielai istabiņai mājas rietumu stūri. Tajā atradās tikai gulta un naktsskapītis.
"Reku, šeku būs tava vietiņa! Es nezināju, ka tu atnāksi tieši šodien, tamdēļ neesmu to īpaši ērti iekārtojis."
Ko nozīmē "atnāksi šodien", Jancim gribējās kliegt, viņam prātā nebūtu nācis te nākt! Vai tad vecis ir aizmirsis, ka pats viņu ar varu te atvilka?! Bet teikt neko zēns neteica.
"Tā, tā. Tu te mani tagad pagaidi!" vecis murmināja, pabīdīdams Jāni uz gultas pusi. Jau nākamajā mirklī aizcirtās durvis, sašūpodamas sveces liesmiņu. Jānis gurdi atšļuka uz gultas, sakrampējis rokas starp ceļiem, viņš klusi šņukstēja.
"Tās ir beigas…"
Beidzot arī Izabella ar Robertu bija pamanījuši drauga pazušanu. Viņu smaidošajās sejās pavīdēja vispirms izbrīns, pēc tam izbīlis.
"Robert, ko nu? Kur viņš varēja palikt? Ko mēs tagad darīsim?"
Viņi stāvēja pūļa vidū, ļaudami sevi grūstīt pa labi un pa kreisi, bezpalīdzīgi raudzīdamies apkārt.
"Iesim meklēt!" Roberts paņēma Izabellu aiz rokas.
"Ja Janča mamma ir tikpat saprātīga kā mūsējā, tad viņa būs iemācījusi, ka noklīstot nevajag klenderēt apkārt, bet stāvēt uz vietas!"
"Kur viņš tev te pūlī var stāvēt uz vietas!"
"Visticamāk, ka Jānis mūs gaidīs pie vārtiem! Ejam ātrāk!"
Rokās sadevušies, dvīņi sparīgi lauzās cauri pūlim uz vārtu pusi, un cerības pildīja sirdis — tūlīt, tūlīt viņi ieraudzīs savu draugu. Taču priecīgās gaidas nomainīja vilšanās, jo pie vārtiem Jāņa nebija.
"Ko nu?" Izabella uzmeta brālim iztrūcinātu skatienu.
Viņa paraudzījās atpakaļ uz cilvēku pūli, kurš gluži kā daudzgalvains pūķis smējās un runājās, dusmojās un tirgojās. Raibo apģērbu krāsas ņirbēja gar acīm, nevarēja atšķirt sejas. Tajā meklēt puiku būtu tas pats, kas adatu siena kaudzē.
"Varbūt man jāuzkāpj uz kāda paviljona jumta un jāapskatās no augšas?"
"Jā, darīsim tā!"
Izabella neparko negribēja laist vaļā brāļa roku un bija gatava doties kopā ar viņu iekarot tirgus bodīšu jumtus. Viņi sāka lūkoties apkārt, meklējot iespējamo uzkāpšanas vietu.
"Rāpsimies uz gaļas tirgotavas!"
Robertu atkal bija pārņēmis izrīkotāja gars, un bērni traucās turp. Te viņu skrējienu apturēja Artūrs ar saviem biedriem.
"Kur tad jūs tā steidzaties?" teica Artūrs, nostājies ceļā. Šķiet, nezinādams, ko aiz gara laika lai pasāk, viņš bija nolēmis izklaidēties, kaitinot dvīņus.
"Ūūū-ūūū-ūūū-ūūū, ugunsgrēks! Glābjas, kas var!" izsmējīgi zobojās Toms, norādīdams uz Izabellas atrisušajiem, vējā plīvojošajiem rudajiem matiem, bet aprāvās, uzmezdams tramīgu skatienu Artūram, jo arī viņam bija tikpat ruds matu ērkulis. Meitenes aizmugurē ķiķināja. Izabella laida gar ausīm zobgalības, šodien viņas prātu nodarbināja tikai viena doma.
"Vai jūs neesat redzējuši puiku? Nu, apmēram tikpat lielu kā Roberts?"
"Kādu vēl puiku?" Artūra skatiens saspringa.
"Ejam, Izabella, nekavējam laiku!" Roberts vilka māsu uz priekšu.
"Pagaidi, viņi, te slaistoties, ir ko redzējuši!" pretojās Izabella. "Vai jūs neredzējāt zēnu? Tādu ļoti kārtīgu, kuram aizpogātas visas pogas, galvā cepure un ap kaklu gaiši zila šalle."
"Kāpēc viņš tevi interesē?" jautāja Artūrs.
"Mana šalle ir skaistāka!" Toms sakārtoja savējo.
"Tas jau izklausās pēc Sapnīša mazdēla!" Agnese priecīgi plivināja skropstas. Artūrs uzmeta Agnesei aizkaitinātu skatienu un pievērsās vēlreiz Izabellai.
"Kāpēc tev viņš ir vajadzīgs?"
"Viņš ir mūsu draugs," Izabella teica.
"Ak, tad draugs?! Nē, tādu mēs neesam redzējuši."
"Pagaidi, pagaidi, vai tad tev nešķita, ka Sapnīša mazdēls ir līdzīgs tam puikam, par kuru runā dvīņi?"
"Muļķe!" nošņāca Artūrs.
Bet Izabella sagrāba Agnesi aiz rokas: "Kur viņš palika?"
"Aizgāja kopā ar sapņu tulku pa ieliņu uz leju!"
Roberts ar Izabellu izskrēja uz ielas. Tā bija tukša no viena gala līdz otram. "Sapņu tulks, Sapnītis… Kādēļ gan Jānis būtu gājis viņam līdzi? Varbūt labāk tomēr meklēt viņu tirgū?" Roberts bija neizpratnē.
"Nē, nē, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas puika, par kuru runāja Agnese, ir Jānis, jo sapņu tulkam nekad nav bijis mazdēls. Tas nevar būt neviens cits, kā tikai Jānis!"
"Labi, iesim, uzmeklēsim sapņu tulku!"
"Mēness iela, Mēness iela… Vissapņainākais nams…" Iztraucējuši vairāku Mēness ielas iemītnieku vēlās brokastis, viņi beidzot klaudzināja pie sapņu tulka ārdurvīm. Neviens nenāca atvērt.
"Ko mēs viņam teiksim?" jautāja Izabella, ieklausīdamās, vai nedzird mājā kādu troksni.
"Kā, ko teiksim — neko! Iesim iekšā, pārmeklēsim istabas!" Roberts bija kareivīgi noskaņots, un viņš sparīgi piedauzīja vēlreiz.
Beidzot iekšpusē bija manāma kāda rosība.
"Nē, ļauj runāt man!" Izabella teica un aizspraucās brālim priekšā.
Durvīs pavērās neliela sprauga, un pa tām, acis miegdams, lūrēja sapņu tulks.
"Ko vajag?"
"Mēs atnācām jūs apsveikt ar mazdēla iegūšanu!" Izabella teica, ' un viņai ne skropsta nenotrīcēja melojot.