"Vai dieniņ! Jūs jau zināt?" Durvis vērās vaļā platāk. "Tā, tā, tā, nāciet iekšā, mīļie ciemiņi, nāciet!"
Ārdurvis aizvērās, un viņi stāvēja melnā tumsā, nezinādami un neredzēdami, kur spert nākamo soli. Pamazām acis aprada, un tālumā parādījās sveces gaismas atblāzma.
"Nāciet, nāciet!" no turienes arī skanēja sapņu tulka balss.
"Au!" ievaidējās Roberts. Viņš bija apdauzījis ceļgalu, spraukdamies gar kādu kasti. Beidzot viņi laimīgi bija tikuši sveces gaismas apspīdētajā darbistabā.
"Uzgaidiet, mīlīši, tūliņ es jums viņu parādīšu! Tūliņ, tūliņ!"
"Tu tiešām domā, ka sapņu tulka mazdēls varētu būt mūsu Jancis?" nez kāpēc čukstēja Roberts.
"Protams!" tāpat čukstus atbildēja Izabella. "Sapnītim nekad nav bijis mazdēls. Viņam vispār nav neviena tuvinieka! Tas nevar būt neviens cits, kā tikai mūsu Jancis!"
"Bet pasaki, kāpēc lai viņš ietu Sapnītim līdzi un kļūtu par viņa mazdēlu?"
"Kas to lai zina?! Jānim nav vectēva, varbūt viņam tādu vienmēr ir ļoti gribējies? Pat vairāk nekā zugū. Sapnītis ir ļoti mīlīgs, kaut arī galīgi jocīgs."
Nevienu brīdi abiem draugiem neienāca prātā doma, ka Jānis šurp būtu atvests ar varu, jo Sapnītis bija maigas dabas un jebkurš skarbāks uzkliedziens vai lielāka pretestība varētu viņu pārbiedēt līdz nāvei. Vecais vīrs vispār baidījās no reālās dzīves un centās izvairīties no jebkuras konflikta situācijas, uzreiz nolīzdams savā namiņā. Vēl vairāk, tad viņš uzreiz devās gulēt un pievērsās savai sapņu pasaulei. Tikai tajā Uldriķis jutās drošs. Tamdēļ, kad sapņu tulks iebīdīja savā darbistabā pārbiedēto Janci, dvīņi bija dziļi pārsteigti, redzot viņa iztrūcināto sejas izteiksmi, un, kad tas metās draugiem ap kaklu, skaļi raudādams, viņi bija galīgā neizpratnē.
"Kas te notiek?"
"Viņš mani nozaga!" Jancis šņukstēja.
"Tas nevar būt!" dvīņi reizē iesaucās.
Vecais virs iztrūcināts lūkojās uz bērniem un purināja galvu, nē, nē, viņš nevienu nav zadzis.
Izabella mierinot glāstīja Jancim muguru un centās pēc iespējas laipnākām acīm skatīties ari uz sapņu tulku, sacīdama: 'Tūliņ mēs visu noskaidrosim! Tūliņ, tūliņ! Apsēdies, Janci, un pastāsti, kas īsti notika!"
"Viņš mani nozaga!"
"Kā tas notika? Viņš tevi sasēja? Vilka ar varu? Tu kliedzi?"
"Nē, es nekliedzu. Viņš mani paņēma aiz rokas un veda."
"Kāpēc tu gāji?" brīnījās Roberts.
"Tāpēc, ka viņš mani nozaga!"
"Kāpēc tu nekliedzi, neskrāpēji, nekodi, nesauci palīgā? Tur taču bija tik daudz ļaužu!"
"Es, es nezinu…" čukstēja Jancis, raudzīdamies grīdā.
"Tu neesi normāls." Izabella iepleta acis. Viņu nu gan neviens nevarētu aizvest, tikai paņemdams aiz rokas. Viņa kostu, skrāpētu un kliegtu. Pie tam viņa labi pazina Sapnīti, ne par velti viņu tā sauca! Uldriķis pat mušai nevarētu nodarīt pāri.
"Janci," teica Roberts, "tu nevari būt tāds stumdāms un grūstāms. Tā patiešām ar tevi var kas ļauns notikt! Labi, ka šoreiz tas bija tikai Sapnītis!"
"Es gribu mājās!" dīca Jancis.
"Labi, iesim!" un Izabella cēlās kājās.
"Pavisam mājās, pie mammas!" šņukstēja Jancis.
"Tad man vairs nebūs mazdēla?" sāka pinkšķēt ari Sapņu tulks.
"Nē, tas nekad nebeigsies!" novaidējās Izabella. "Tagad raud abi! Jūs tiešām esat viens otram piemēroti!"
"Tu no viņa nobijies!" Roberts nevarēja valdīt smieklus. "Tavs nolaupītājs!"
"Neejiet vēl projām, mirkli uzkavējieties!" činkstēja Sapnītis. "Es jums iztulkošu sapņus un pacienāšu ar tēju! Man ir tik vientulīgi vienam pašam. Es no mājas izeju tikai sestdienās, kad nesu pārdot sapņu ķērājus. Un sapņus pie manis tulkot nāk tik reti, tik reti… Visi iet pie Melnās Marijas pāri ielai!"
"Tāpēc ka tev nav nekāda mārketinga!" teica Roberts.
"Kā man nav?"
"Tu neproti sevi pārdot!" brālim palīdzēja Izabella.
"Kāpēc man sevi jāpārdod? Es nemaz negribu sevi pārdot!"
"Debess…" novaidējās Izabella, "nu, būtu iztīrījis māju, noslaucījis putekļus, pielicis spožas gaismas un spilgtu izkārtni, kurā sarakstīts viss, ko tu proti. Arī pie tevis pulcētos ļaudis! Jo vairāk tu attālinies no citiem, jo vientuļāks tu paliec! Ja tu gribi, mēs vēl kādu mirkli varam uzkavēties pie tevis." Izabellai sametās žēl vecā vīra. "Tikai, lūdzu, atvērsim kādu aizkaru!"
Vecais vīrs sēdēja krēslā un kaut ko pārdomāja. Tad piecēlās un sīkiem solīšiem tipināja atvērt vienu no logiem. Sprauga, ko viņš pavēra aizkarā, nebija pārāk liela, bet pilnīgi pietiekama, lai telpa no tumšas pārvērstos krēslainā.
"Pastāsti mums par sapņiem!" teica Izabella, ieraususies klubkrēslā un atbalstījusi zodu plaukstās. Viņa, raudzīdamās sapņu tulkā, mēģināja sejai piešķirt pēc iespējas sapņainu izteiksmi.
"Ja jūs gribat uzzināt, kāds cilvēks ir patiesībā, palūdziet, lai viņš izstāsta jums savus sapņus," iesāka sapņu tulks, "jo prāts miega laikā atklāj cilvēka patiesās būtības daļu. Sapņošana ir tikpat svarīga kā reālā dzīve," kaismīgi turpināja sapņu tulks.
"Tikai saprātīgās devās," nomurmināja Roberts.
"Sapņi netiek ierobežoti ne laikā, ne telpā. Tamdēļ ar to palīdzību mēs varam uzzināt gan savu pagātni, gan nākotni."
"Babe teica, ka tu pēc sapņiem spēj noteikt, kas cilvēkam kaiš," Izabella mudināja Sapnīti turpināt.
"Jā, un tā domāju ne tikai es, bet arī medicīnas tēvs Hipokrāts, kurš spēja noteikt cilvēka slimības diagnozi, noklausoties tikai viņa sapni. Vēl vairāk, tam joprojām ticēja arī Aristoteļa laikā, un man jums nav jāstāsta par īpašajiem rituāliem, kas jādara, lai sapnī noredzētu savu nākotni vai kādu notikumu atrisinājumu. Jūs esat brīnumjauki bērni, un es jums iemācīšu sapņot apzinātos sapņus!"
"Kas tie tādi?" Roberts šaubījās, vai viņam kas tāds ir vajadzīgs.
"Jā, labprāt, bet tikai citu reizi!" Izabellai šķita, ka šodienai nu gan pietiek.
"Bet jūs taču jau nedosieties prom?!" Vecais vīrs žēlabaini lūkojās bērnos. "Man ledusskapī ir vesela kastīte saldējuma, bet es to nekad netaisu vaļā, jo viens nevaru tik daudz apēst! Jūs taču neatteiksieties?"
"Mmm, to var!" teica Roberts.
"Jā, bet tikmēr mēs varētu ievilkt kādu svaigu gaisa malku!" teica Izabella, kurai šī noslēgtā māja ar savu bezgaisu bija uzdzinusi miegainību.
"Izejiet tepat iekšpagalmā!" Sapnītis norādīja kaut kur tumsā. "Es tikām sameklēšu saldēdiena trauciņus!"
Uzgrūzdamies dažādām lietām, viņi devās norādītajā virzienā un tiešām atrada durvis, kas veda uz iekšpagalmu. Tas neizskatījās neko labāks par māju. Likās, ka arī dārzs ir pamests savā vaļā. No vienas puses to norobežoja māja, no pārējām trim — ieskāva augsts mūra žogs, kuram pāri liecās kaimiņmāju koki. Sapnīša dārzā koki neauga, te vispār nekas neauga, izņemot pāris dadžu krūmus sētsvidū, kur vējš purināja to jau apvītušās ziedu pogaļas.
"Cik labi, ka jūs mani atradāt!" saulē miegdams acis, smaidīja Jancis. "Kā jums ienāca prātā mani te meklēt?"
"Nojautas, saprāts un nedaudz veiksmes. Bet tu gan esi vienreizējs cālītis! Kā tu varēji ļaut sevi aizvest sapņu tulkam?! Kas būtu bijis, ja tas tiešām būtu kāds ļaundaris? Kāpēc tu nepretojies un nesauci palīgā?" vēl arvien brīnījās Roberts.
"Man bija kauns skaļi kliegt."
"Nē, tu tiešām esi jocīgs. Āāā-āāā!" Izabella skaļi iegavilējās. "Skaļi kliegt ir brīnišķīgi."
"Hū-hu-hu-hūū!" piebalsoja Roberts.
Jānis iztrūcināts raudzījās apkārt, vai neparādīsies kāds un viņus nenoras, bet nekas nenotika. "Nu, pamēģini! Iekliedzies!" Jani skubināja Izabella.