"A\"
"Skaļāk, skaļāk!" draudzene mudināja.
"Kliegsim visi kopā!" aicināja Roberts.
"Ju-hūūū!"
"Vu-hūūū!"
"Āāāāāā!"
Jancim bija jāatzīst, ka tā kliegt bija lieliski, un, ja no sākuma vēl piesardzīgi, tad ar katru nākamo reizi viņš jau kliedza arvien skaļāk un skaļāk.
"Hei, ko aurējat?" No pretējās sētas uz viņiem noraudzījās četras galvas, kas drīz vien pārtapa par Artūru, Tomu, Agnesi un Lauru, tiem veikli pārrāpjoties pār žogu.
"Šito te jūs meklējāt?" Jāni no augšas uz leju vīzdegunīgi noskatīja Artūrs.
"Viņa šallei ir neglīts tonis! Manējā ir daudz skaistāka!" Toms ar elegantu žestu atmeta matu cirtu, kas slīga pār acīm. "Ko jūs te klaigājat?"
"Mums nav tev jāatbild, un vispār, mēs jūs te nesaucām, tā kā rāpieties vien atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru esat nākuši!" Izabella nebija noskaņota uz pļāpāšanu.
"Tu, tu…" Tomam bija grūtības ar vārdu atrašanu.
"Tom, dari to, ko tu vislabāk proti," viņu pārtrauca Artūrs, "stāvi un esi skaists! Tagad runāšu es! Fū, Izabella, tā klaigāt nav smuki, kur ir tavas labās manieres, ar kurām vienmēr esi izcēlusies? Tas tavs jaunais draudziņš gan ir galīgais jefiņš. No kuras gultas apakšas tu viņu esi izvilkusi?"
Jancis izbrīnā skatījās, nevarēdams saprast, kas viņam tagad ir jādara. Vienai dienai tā visa bija par daudz.
"Tūliņ pat izbeidz, dzirdi! Ja tu vēl kaut ko sliktu par Jāni pateiksi, es, es…"
"Nu, un ko tad tu darīsi?"
Izabella saprata, ka atkal ir aizsvilusies un aizrunājusies par tālu, un nezināja, kā tagad ar godu lai atkāpjas.
"Nu, nu, ko tad tu darīsi?" Artūrs turpināja viņu uzkurināt. "Jūs jau vienmēr esat tik pareizi, ievērojat visus likumus. Burvestības taču tu neizmantosi?!"
"Burties nedrīkst!" stingri noteica Roberts.
"Nedrīkst vai jūs nemaz neprotat? Runā, ka tamdēļ esat pārcēlušies uz Virszemi dzīvot, ka jūsu spējas strauji iet mazumā!"
Tas nu bija par daudz. Izabella sagrāba tuvāk augošā dadža krūma pogaļas un laida ar tām Artūram. Tas bija kā signāls, kuru visi bija gaidījuši. Nu visi pilnām saujām grāba dadžus un svieda pretiniekiem, mēģinādami trāpīt tieši matos. Tikai Toms aizlavījās, veikli uzrāpās uz augstā žoga un tur no drošas vietas vēroja jandāliņu. Cīņas karstumā neviens nemanīja Sapnīti, kurš atvēra durvis un tikpat strauji tās aizcirta, lai būtu drošs, ka netiks iejaukts nekādos strīdos.
"Hei, pietiks. Laižam!" spalgi nosvilpa Toms un nozuda žoga otrā pusē. Viņam sekoja arī pārējie, un bija ari pēdējais laiks, jo praktiski visas dadža pogaļas bija pārvietojušās no dadžiem pie saviem jaunajiem saimniekiem, labākajā gadījumā uz viņu drēbēm, sliktākajā — matos. To viņi saprata pēc laba brīža, kad Izabella raudādama mēģināja izpinkāt dadžus no matiem, taču tas bija bezcerīgi. Iegājusi atpakaļ Sapnīša namā, viņa dabūja likt lietā lielās dzirkles.
"Kur gan vīriņš? Kur Sapnītis?"
Uz galda, ko apspīdēja gaisma caur spraugu logā, saldēdiena trauciņos kusa saldējums, bet Sapnīti pašu nekur nemanīja. Bērni nolēma palūkoties citās istabās, un vienā no tām viņi vecīti atrada. Uldriķis gulēja, segu pārvilcis pār galvu, un no gultas skanēja tikai klusa šņākuļošana.
"Mūžīgā izvairīšanās taktika!" teica Izabella. "Viņš vienmēr, kad sastopas ar kādām reālām dzīves problēmām, dodas uz savu sapņu ' valstību, kur dzīve norit pēc viņa plāna."
9. nodaļa Zīmīgie nakts sapņi
"Tā nu gan bija dieniņa!" Jancis izdvesa un labpatikā atlaidās gultā.
"Nevaru tev nepiekrist!"
Starp ūdensstrūklas un sparīgas zobu tīrīšanas skaņām viņš sadzirdēja Roberta atbildi. Zēns izstaipījās, aizāķēja rokas aiz galvas un tīksmīgi aplaida skatu istabai. Viņš ir īstā brīnumzemē. Kas to būtu domājis?! Vienkārši super!
Pēēēē! Zēns atcerējās pienu. Lūkodamies uz tukšo glāzi, Jānis domāja, cik ļoti gan viņam riebjas silts piens, taču Babes mājkalpotāja smaidīdama parādījās zēnu durvīs ik vakaru un, rokas zem priekšauta salikusi, gaidīja, kad viņu glāzes būs tukšas, un tikai tad, novēlējusi "saldu dusu", nozuda. Mājās Jancis būtu protestējis. Te viņš gaidīja, ka to darīs Roberts vai Izabella, kura arī bija atzinusies, ka viņai silts piens negaršo, bet nekā! Iza teica, ka protestēt ir veltīgi. Babe iebildumus necietīs! Piens jādzer, un viss, tā tas ir darīts pirms simt, divsimt un tūkstoš gadiem, lai bērniem naktīs labāks miegs. Miegs. Nez, vai tas nāks pēc tik iespaidiem bagātas dienas… Nez, vai vispār izdosies aizmigt. Hmm, ja Robertam arī nenāks miegs, viņi abi varētu… Bet Robertam nāca. Vannas istabas durvīs viņš parādījās, pagalam samiegojies.
"Ejam gulēt! Tu noslēgsi gaismu?"
"Ko jūs domājāt, kad sapratāt, ka esat mani pazaudējuši?"
"Domājām, domājām… Ko domājām? Domājām, ka sadosim tev kārtīgi pa mizu, kad atradīsim!"
Jancis sapūties klusēja — ne jau to viņš gribēja dzirdēt. Zēns cerēja, ka, sajutis viņa klusēšanu, Roberts to pareizi iztulkos un piemetinās, kaut ko tādā garā kā — "mēs aiz izmisuma plēsām sev matus", "zvērējām nedēļas kabatas naudu ziedot dzīvnieku patversmei, ja tu atradīsies", taču no Roberta gultas puses nenāca ne skaņa, līdz bija sadzirdama klusa, bet nepārtraukta šņākuļošana — viņš bija aizmidzis.
Tā, Jancis vilies nopūtās, tagad viņam vienam būs bezmiegā jāgrozās līdz rīta gaismiņai.
To mirkli, kad iemiga, zēns neatcerējās. Gulēja viņš neparasti labi, tikai jau pirms pašas mošanās noredzēja sapni — brrr, briesmīgu! Pamodās ar dīvainu trauksmi, un tā ari gulēja vaļā acīm, klausoties, kā satraukti sitas sirds.
Kas tur bija? Jānis pūlējās atcerēties, un atmiņa paklausīgi uzbūra nosapņotās ainas. Viņš atcerējās, ka sapni no kaut kā bija bēdzis un, kā jau tas sapņos mēdz būt, ar skriešanu neveicās. Kājas bija kā sapītas, tikai bailes auga augumā. Viņam pakaļ bija vēlušies milzīgi miglas vāli, un debesis noslīgušas zemas un pelēkas, bez nevienas gaismas strēlītes. Jānis bija mēģinājis ko saskatīt caur biezo miglu un iekritis bedrē. Tā bija bijusi dziļa un mazliet mitra. Sapni viņš bija skaidri sapratis, ka tas ir slazds. Tās dibenā vientuļa bija gulējusi ola. Nez kāpēc Jancis bija zinājis, ka tas ir glābiņš — vienīgā cerība. Viņš bija paķēris šo olu un mēģinājis izkļūt no slazda. Pārmērīgi centies, jo aiz piepūles bija saplēsis olu. Glumais šķidrums bija plūdis pār rokām, un viņš bija zinājis, ka tās ir beigas. Kaut kāds murgs! Labi, ka tikai murgs, prātoja Jancis, ļaudams īstenībai aizgaiņāt netīkamās atmiņas.
"Prom, prom! Nē, nē!"
Šķiet, vel kadam radijas netīkami sapņi. Jānis pieceļas sēdus, Roberts miegā mētājās ar rokām un kaut ko murmināja. Jancis rausās laukā no gultas un, pienācis pie Roberta, ielūkojās viņa sejā. Tajā šausmu izteiksme mijās ar dusmu grimasēm. Zem aizvērtajiem plakstiem dzīvi trīsuļoja un kustējās acu āboli. Uz mirkli acis pat pavērās un lūkojās Jānī ar neko neredzošu skatienu. Tas bija neomulīgi.
"Mosties!" Jancis sparīgi sapurināja draugu.
Vienā rāvienā Roberts gultā bija sēdus.
"Vācieties prom! Kišššššš! Prom, es teicu!" viņš vēl arvien turpināja cīņu ar Jancim neredzamu ienaidnieku.
"Robert!" Jancis čukstēja un liecās draugam tuvāk. "Jau laiks celties!"
"Vēl līdīsiet? Ka maukšu! Še tev! Še tev!" sāpīgs belziens atsita Janci atpakaļ.
"Au! Tu galīgi esi prātu izkūkojis!" Jānis iekliedzās.