No kliedziena Roberts beidzot atmodās.
"Cik labi! Tas tikai sapnis!"
"Ko tu sapņoji?" Jancis tincināja.
"Sapnis sākās brīnišķīgi, es jaukā atvasaras dienā sēdēju zem ābeles, zini, zem tās, kur tie garšīgie āboli, un ēdu. Āboli bija auksti, sulīgi un tik, tik saldi. Tie smaržoja pēc solījuma."
"Pēc kā?"
"Nu, pēc patīkama piedzīvojuma. Es tos ēdu un lasīju, un bāzu kabatās un aiz džempera, līdz izdzirdēju pūces kliedzienu. Tad vēl vienu. Tad ieraudzīju lidojam vienu pūci, tad vēl vienu un vēl. Viņu bija tik daudz, ka mirklī aizklāja debesis. Pūces metās man virsū un sāka knābt. Es tās atgaiņāju no visa spēka, spalvas lidoja pa gaisu, taču viņu bija pārāk daudz. Labi, ka pamodos, pūces būtu mani nobeigušas! Fū, sen nebiju neko tik sliktu sapņojis!"
"Es arī redzēju sliktu sapni…" Jancis iesāka, bet nepabeidza, jo istabā bez klauvēšanas iebrāzās Iza un ar lēcienu nozuda brāļa gultā zem segas. Pēc mirkļa no segas apakšas tomēr parādījās ruda galva.
"Es viena vairs tajā istabā negulēšu! Neparko negulēšu! Es vispār vairs neiešu gulēt! Vispār vairs nenākšu uz Babes māju, nenākšu uz Zemzemi, ne-nāk-šu!" Iza izteiksmīgi dalīja vārdu pa zilbēm.
"Beidz pārspīlēt, kas notika?"
"Es redzēju asinis. Fūūū! Pretīgi atcerēties!"
"Kur? Stāsti!"
Bet Iza zīmīgi klusēja, vērdamās draugos.
"Nu, runā taču beidzot! Tu esi neciešama! Tad tu tarkšķi bez apstājas, gvelz niekus, tad atkal nevari normālu teikumu pār lūpām dabūt!" Robertam sāka zust pacietība. Šķita, viņš tūlīt sapurinās māsu. Roberts vēl bija sava sapņa varā, nu vēl Iza ar kaut kādām asinīm.
Tomēr Izabellu nevajadzēja lūgties, viņa pati gribēja atbrīvoties, kādam to izstāstot.
"Es redzēju, kā saule asiņo." Nesagaidījusi vajadzīgo reakciju, Izabella atkārtoja. "Jūs ko, nedzirdat?! Es sapnī redzēju, kā saule sāk asiņot. Ar īstām asinīm!" viņa drošības pēc vēl piebilda.
"Un vairāk neko?" pārjautāja Roberts. "Es visu nakti kāvos ar simtiem, nē, tūkstošiem, varbūt pat miljoniem pūču! Labi, ka Jancis mani pamodināja!"
"Jā, un es, es! Man kaut kas dzinās pakaļ, iekritu bedrē un atradu olu, kura saplīsa!"
Uz īsu brīdi Izabella sajutās vīlusies, nesagaidījusi cerēto reakciju. Tad iegrima pārdomās, kuras pēc mirkļa darīja zināmas arī draugiem:
"Klausieties, mēs šonakt visi redzējām sapņus. Pēc būtības tas nav nekas īpašs, taču sapņi bija spilgti, mēs tos atceramies. Piedevām, tie bija, kā lai to labāk pasaka, tādi biedējoši! Katrā ziņā labāk ir tagad, kad esam pamodušies! Man šķiet, ir vērts apciemot Janča jauno paziņu, sapņu tulku!"
"Tu domā vajag?" šaubījās Roberts.
Tagad, kad spilgtā rīta gaisma pielēja istabu, pūču apveidi atmiņās kļuva arvien bālāki.
"Varbūt mēs vakar vakariņās kaut ko ieēdām?" Jancis nedroši iesāka.
Viņam jau bija neērti no domas vien, ka atkal vajadzēs iet uz to māju un redzēties ar Sapnīti, un stāstīt savu sapni.
"Varbūt mēs paši varam apskatīties kādā grāmatā?"
"Kāpēc gan? Sapnītis priecāsies, mūs redzot, un tu beigsi no viņa baidīties."
"Es jau nemaz nebaidos!" noburkšķēja Jancis.
"Labi, ejam!" piekrita Roberts.
Mirkli bērni apspriedās, kā bez jautājumiem tikt laukā no mājas, taču tas izrādījās lieki — pirmajā stāvā viņus neviens negaidīja, vēl vairāk, izskatījās, ka arī brokastu šodien nebūs. Mājkalpotāja Irbe, kura precīzi kā pulkstenis kustējās un ievēroja sen iedibināto kārtību un rituālus, nez kur bija pazudusi.
"Hmm, varbūt Babe ar Irbi ir aizgulējušās…" domīgi bilda Roberts, atvilkdams aizkarus.
"Šaubos! Tu atceries kaut reizi, kad tā būtu noticis? Au!" Iza šķendējās un iegrūda mutē pirkstu, kuru sagrieza ar sviesta nazi. "Babei vajadzētu nevis nepārtraukti uzmanīt mūs, bet pieskatīt savu mājkalpotāju!"
"Ak kungs! Nezin kāda princese! Mājās tu kaut kā proti pati sev uzsmērēt maizes!" noskaldīja Roberts.
Lai slēptu mulsumu, viņi turpināja kasīties un ecēties, modri klausoties, vai neatskanēs soļi un kāds neparādīsies durvīs. Māja turpināja būt vienaldzīgi klusa.
Bērni pameta namu un drīz vien nonāca līdz sapņu tulka ielai. Visa Zemzeme, šķiet, šonakt bija ko sapņojusi un noteikti gribēja to iztulkot. Gan pie Sapnīša, gan citu sapņu tulku mājām ļaudis stāvēja tik ciešās rindās, ka adatai nebūtu kur nokrist. Iza nepacietīgi piecirta kāju.
"Jancim taisnība! Mēs paši varam iztulkot! Ejam prom, tādās rindās nestāvēsim."
"Pagaidi!" Roberts satvēra māsu aiz rokas. "Skaties!"
Izabella un Jānis pagrieza galvas norādītajā virzienā. Tur stāvēja Toms ar Agnesi un Lauru, viņi izskatījās varen satraukti.
"Ejam tuvāk!" mudināja Roberts. "Tikai neuzkrītoši!"
Drīz vien manevrs bija izdevies, starp viņiem vairs atradās tikai kāds ražena auguma vīrs, kurš noteikti šorīt bija aizmirsis noskūties, un viņa tikpat miesās padevusies kundze, kura nez kādai vajadzībai bija paņēmusi līdzi lielu grozu, iekārtu elkonī.
To viņa bikstīja un dūra sānos katram, kurš neapdomīgi pietuvojās. Tā ļaudis spiedās cits pie cita, cenšoties neuzgrūsties grozam un izveidoja pūļa vidū brīvu telpu. To izmantoja Toms, kurš laukumiņā nupat rīkoja savdabīgu izrādi. Rokas lauzīdams un acis uz augšu celdams, bezgala apmierināts ar piespiedu klausītājiem un skatītājiem, viņš žēlabaini jau nez kuro reizi stāstīja savu sapni:
"Zemzemes karalis stāv viss zeltā!"
"Kāds karalis?! Zemzemē nav karaļa!" Tomu pārtrauca raženā auguma vīrs.
"Kuššš! Lai stāsta, vismaz kaut kas skaists šai rītā!" vīru apklusināja sieva.
Ignorēdams starpsaucienus, Toms tikpat aizgrābti turpināja:
"Viss zeltā stāv karalis, un tas esmu es! Pie kājām visa Zemzeme un tās tauta. Un tie esat jūs!"
Atskanēja daži īgni un izsmējīgi izsaucieni, bet Toms tikai turpināja: "Rokās es turu scepteri!" Tad Toms apklusa. Izklausījās, viņš negrib tālāk stāstīt. Tomam sapnis patika tikai līdz šai vietai.
"Tad… Un tad man to atņēma!"
"Kas? Ko?"
"Briesmīgs pūķis ar divpadsmit galvām! Viņš izrāva man to no rokām un nometa zemē. No sceptera sāka plūst dūmi. Kur tie plūda pāri, tur līdzi nāca bads un posts, ticiet man, es negribēju to scepteri atdot, man to atņēma!" gaudās Toms.
"Tomiņ mīļais, mēs tev ticam!" Laura un Agnese mierināja zēnu, kurš pat tagad, satraukts un nobēdājies, nevarēja atļauties paraudāt, lai kādu grumbu neieviestu tik skaistajā sejā.
"Jūs saprotat, kā es ciešu? Mans sapnis noteikti pareģo visas valsts likteni! Man ātrāk jātiek pie sapņu tulka, vai tiešām man neviens nevar atbrīvot ceļu?! Mans sapnis ir vissvarīgākais, un es…"
"Tom, nomierinies!" atskanēja skarba balss, un drīz no pūļa izspraucās ari balss īpašnieks, vienmēr pārgalvīgais un pārpārēm pašpārliecinātais Artūrs, kas šodien nespēja noslēpt raizes un apmulsumu. Artūrs pamanīja arī viņus, un, Jancim par pārsteigumu, bailes un apmulsumu Artūra sejā uz īsu mirkli nomainīja silts prieks, kaut gan tūliņ pārvērtās vīzdegunīgi augstprātīgā izteiksmē. Jancis izbrīnījies pievērsās Robertam, taču Robis nudien nemanīja neko. Viņš visu uzmanību veltīja, lai izvairītos no kundzītes groza. Un, kad bija saņēmis kārtējo belzienu, aizkaitināts sēca: "Tinamies, citādi iesprūdīsim te uz visu dienu!"
Pa to laiku kaut kas neizskaidrojams bija noticis ar Izabellu. Viņa pēkšņi bija ieguvusi lēnprātību.
"Visi stāv! Mēs arī varam pastāvēt. Galu galā ir taču jāuzzina, ko tie sapņi nozīmē, un neviens netulko sapņus labāk par Sapnīti! Ticiet man, tas būs tā vērts! Nu jau arī aiziet būtu pagrūti."