Tā gan bija taisnība, ļaudis arvien tikai nāca un nāca klāt. Aiziet tagad būtu neiespējami. Sajūta nebija nekāda omulīgā — apkārt skanēja drūmu sapņu atstāsti un baigi pareģojumi. Atvērās Sapnīša namdurvis, un priekšlaukumiņā parādījās cilvēki, no tiem Jancis pazina tikai divus — Babi un pašu Sapnīti. Priekšplānā iznāca liela auguma vīrs, kuru vēl lielāku vērta dīvainā sasukā ieveidoti mati, kuri slējās stāvus gaisā un kopā ar milzīgām, uz āru izvalbītām acīm radīja, maigi izsakoties, maķenīt ķerta cilvēka iespaidu. Jancis tūliņ domās viņu nokristīja par Trako profesoru. Vīrs savu runu sāka, vēl trakāk izbolīdams acis un pārlaizdams skatu pūlim, un paziņoja, ka visi šie noredzējumi ir tikai sakritība un uztraukumam ne par savu, ne valsts likteni neesot ne mazākā, viņš uzsvēra, ne vismazākā pamata. Jo, izņemot šos ērmotos sapņus, nav neviena ziņojuma no robežsardzes vai citām aizsardzības iestādēm par jelkādu nezināmu enerģijas vai matērijas tuvošanos. Uz iebildumiem, ka robežas tiek vāji sargātas un ar paralēlajām pasaulēm tās vispār ir izplūdušas un nenosakāmas, viņš turpināja malt savu, ka nav neviena reāla briesmu apdraudējuma piemēra. Kāds aizrādīja, ka viņš taču nenoliegs, ka ik pa brīdim rodas konflikti ar Virszemes ļaudīm un arī ar Astrāļiem. Kā viņš izskaidros jau labu bridi gaisā virmojošās baumas par drīzu Zemzemes bojāeju? Kā viņš izskaidros to, ka tiek veidota kampaņa, kurā Aizsardzības zintis tiek mācītas ari Virszemes ļaudīm?
"Arī tagad, paskat, paskat, te ir ne viens vien no Virszemes!" kāds neapmierināti kurnēja.
Jancis ierāva galvu plecos.
"Nu, tā ir tikai dažu Viedo Padomes locekļu privāta iniciatīva," izskatījās, ka Trakais profesors uz mirkli ir apklusināts un pārdomā savu sakāmo, "taču tas nav Padomes kopējs viedoklis. Vairākums uzskata, ka mums nekas nedraud. Mūsu pozīcijas ir stabilas. Mūsu enerģijas resursi ir milzīgi, bet tērēt tos niekiem ir tas pats, kas ar lielgabaliem šaut pa zvirbuļiem. Ak tu mūžs! Slikti sapņi! Jau rīt jūs tos būsiet aizmirsuši. Ejiet tik mājās!"
Bet neizskatījās gan, ka viņam ir izdevies nomierināt tautu. Neizskatījās, ka kāds grasītos aiziet. Redzēdams, ka pūlis nenomierinās, bet spriedze tikai pieaug, Trako profesoru malā novilka kāds vīrs ar skarbiem, kā akmenī cirstiem, sejas vaibstiem. Lūpas viņam bija tik šauras, ka, šķita, tās sargāja katru vārdu, ko vīrs gatavojās teikt. Tie nāca negribīgi, ar garām pauzēm, sausi, cieti un strupi. Tie virknējās īsos teikumos.
"Mēs visu kontrolējam. Robežas tiek pastiprinātas. Strādā visi aizsardzības un izlūkdienesti. Tie ir paaugstinātā gatavībā. Mēs esam gatavi jūs aizsargāt. Ziņoju, pašlaik valstī viss ir mierīgi!"
Pūlis atviegloti uzgavilēja. Tie bija pareizie vārdi, tagad varēja ari izklīst.
"No kā aizsargāt? Kas ir mierīgi?" Jancis vaicāja Robim.
"Hmm… ļoti labs jautājums," domīgi novilka Roberts.
"Zini, pagaidīsim, līdz visi izklīdīs, un tomēr aizčāposim pie sapņu tulka."
Pagāja labs brīdis, līdz pilsēta atguva svētdienas ierasto ritmu. Vairums ļaužu devās uz tirgu un sīklietu bodītēm. Ja jau reiz atbraukts uz pilsētu, tad jāiepērkas. Veikalnieki steidza atvērt veikalus un konditorejas, lai ar tikko ceptu maizīšu un kafijas smaržu pievilinātu pircējus, no kuriem lielākā daļa tiešām šorīt bija aizmirsuši pabrokastot. Kad arī Viedo Padomes locekļi bija pazuduši, bērni apņēmīgi tuvojās sapņu tulka mājai. Durvis bija vaļā, un iekšā skanēja līksma dungošana.
"Labrīt, Sapnit! Šorīt tu neguli?"
"Nē, ko jūs, ko jūs! Nāciet tik iekšā, mīļie ciemiņi! Kas par dienu, kas par dienu! Tāda nav bijusi simtiem gadu!"
"Un kas bija pirms simtiem gadu?" Roberts tincināja.
"Ak, ko nu par tik seniem laikiem! Šitādu dienu! Tik daudz ļaužu, un visiem vajag mani! Lūk, tādu dienu dēļ ir vērts dzīvot! Es pareģoju skaidri un tieši — lūk, tad es esmu vajadzīgs! Nekādi aplinku mājieni, varbūt tā, varbūt šitā…"
Visu šo runāšanu pavadīja tikpat žirgta rosīšanās.
"Jūs taču iedzersiet ar mani tēju?"
"Tāpēc jau atnācām!"
"Vaimandieniņ! Cik jauki!" Sapnītis sasita plaukstas. "Tik svarīgā dienā jūs būsiet kopā ar mani!" Vecais vīrs slepus notrauca asaru un, vēl vairāk samulsis, sāka bērt cepumus no tūtas traukā. "Te būs cepumiņi! Kā zinādams nopirku!"
Draugi atviegloti nopūtās un saskatījās. Ēst sakaltušos, pēc piparmētru konfektēm un ceļgalu smērējamām zālēm smaržojošos cepumus bija smags pārbaudījums.
"Nu re, te vēl četri kēksiņi, katram viens. Nu, mīlīši, ķerieties tik klāt! Sviesta mīklas cepumiņi, paši kūst uz mēles! Izabella, meitiņ, ņem, ņem droši! Jā, tā tik ir dieniņa!" Sapnītis turpināja izbaudīt triumfa mirkli. "Redz! Redz, redz, bez manis nekur!"
"Vai tu jau esi noguris vai vari vēl kādu sapni iztulkot?" piesardzīgi skrubinādams cepuma maliņu, bilda Roberts.
"Es, piekusis? Fui! Nemūžam! Es tagad esmu tādā stāvoklī — vislabākajā! Tagad tikai tulkot un tulkot!"
Bērni pēc kārtas izstāstīja, ko sapņojuši. Sapnīša vaigs apmācās.
"Viss jau būtu labi, ja vien ne tie sapņi… viens un tas pats, viens un tas pats. Grūti laiki mūs sagaida. Ļoti sliktas zīmes — olas, bedres, pūces. Hmmm… Hmmm…" Sapnītis glaudīja zodu, šķita, viņš grib kaut ko noklusēt.
'Tas ir viss, ko tu vari iztulkot?! Zini, tavas spējas ir stipri pārspīlētas!"
"Labi, labi, nāciet tuvāk!"
Viņi visi četri sabāza galvas kopā. Uzvirmoja spēcīga piparmētru konfekšu smarža.
"Jūsu sapņi ne ar ko neatšķiras no citiem."
"To jau tu teici!"
"Jā. Visiem viens un tas pats tulkojums. Nu, ņemsim, Robert, tavu sapni! Ja tu būtu redzējis vienu pūci, tad es teiktu, ka tevi gaida tikšanās ar cilvēku, kurš pārvalda melno maģiju, taču šie neskaitāmie pūču pulki… Tuvojas laiki, kad Zemzemē valdīs tumšie spēki. Jā, jā, tas mums visiem nesīs milzum daudz sāpju. Par bīstamiem un baisiem notikumiem brīdina arī tava asiņainā saule, mana mīļā Izabella. Izskatās, Zemzeme ies bojā."
"Un Virszeme?" Jānis iztrūcies jautāja.
"Ja nebūs Zemzemes, arī Virszemei nepastāvēt. Jūs, Virszemes ļautiņi, esat tik kusli! Ja mēs jūs nesargātu, tad, būdami tik neapdomīgi un neprātīgi, jūs paši sevi iznīcinātu pat bez tumšo spēku iejaukšanās. Tieši tik daudz izdomas un spēka, muļķīgas lielummānijas un patmīlības jums būtu!" Uldriķis iesmējās savus urdzošos smieklus. "Žēl gan, ka tu saplēsi to olu!"
"Kādu olu?! Ak, to! Tas jau tikai sapni," Jancis taisnojās.
"Pagaidiet! Tātad visa Zemzeme reizē nosapņoja, ka tuvojas tumšie spēki. Pareizi?" Roberts vaicāja.
"Jā, jā. Tā ir."
"Nu, tad vajag stāties pretī! Cīnīties!"
"Ar ko? Ne tos tumšos spēkus kāds ir redzējis, ne dzirdējis, ne sajutis!"
"Nu, bet vajag taču ar kaut ko sākt!"
"Neko tur nevar darīt. Pareģojums ir skaidrāks par skaidru. Pēc kāda laika Zemzemē valdīs tumšie spēki."
"Pagaidi!" Izabella pārtrauca Sapnīti. "Ja mums ir paredzēts tik bēdīgs gals, tad kamdēļ gan visai Zemzemei vienā naktī noredzēt pravietiskus sapņus? Es domāju, sapnis ir jāuztver kā brīdinājums tam, kas var notikt, ja mēs neko nedarīsim." Izabella īpaši uzsvēra vārdu "var".
"Hmm, hmmm…" Sapņu tulks dziļdomīgi ieturēja pauzi. "Kāda iespēja mums ir. Varbūt varam pamēģināt."
'Turpini, turpini! Ko tu gribēji teikt? Kāda iespēja?" bērni klaigāja.
"Jums vajadzētu apgūt apzināto sapņu sapņošanu!"
"Ko, ko?"
"Ar to palīdzību var izdoties mainīt notikumu gaitu. Varbūt pat mainīt likteni."