"Ejam nopirkt zugū!"
"Labi, ejam!" Pārējiem nebija nekas iebilstams.
Viņi atkal devās garām dīvainajai mājai ar vilku skulptūrām, kuras Jānim likās patiesi esam dzīvas.
"Nē, nudien, tās ir dzīvas!" Jancis vēroja draugu reakciju, bet viņi izlikās neko nedzirdam. Izabella saņēma Janci aiz rokas un lika to pašu darīt arī Robertam.
"Šoreiz mēs tevi vairs nepazaudēsim!"
Tirgū nekas nebija mainījies, tā pati apdullinošā murdoņa, čalas un burzma. Šoreiz viņi gāja, stingri sadevušies rokās, un tā nonāca līdz tirgus plača vidum, kur, klusai mūzikai skanot, ļoti lēni griezās platforma ar četrām milzīgām, caurspīdīgām tvertnēm, kas bija pilnas ar stikla bumbiņām. No sākuma Jancis šo ierīci noturēja par karuseli, bet bumbiņas šķita pazīstamas.
Aptvēris savu alošanos, viņš jautāja: "Zugū?"
"Jā, tas ir ZUGŪ automāts. Nu, kuru tu ņemsi? Zemes, Uguns, Gaisa vai Ūdens?"
"Kas notiks, ja paņemšu nepareizo?"
"Nekas liels. Jo tevī ir visas enerģijas, tikai tā, kas ir dominējošā, labāk nodrošina sakarus, citādi tu vari saņemt kļūdainu ziņu vai vispār nesaņemt, ja attiecīgās enerģijas tevī ir maz."
"Labi, pamēģināsim Ūdens zugū!"
Roberts piegāja pie platformas pretī Ūdens enerģijas milzu toverim, pastiepās pirkstgalos un atverē iemeta naudu. Tūliņ arī uz paliktņa izripoja viena bumbiņa, kura izskatījās kā aprasojusi. Roberts to svinīgi pasniedza Jancim.
"Tavs pirmais burvju atribūts!"
Stikla lodīte bija vēsa, un, cik varēja spriest, to apgrozot, nekā brīnumaina tajā nebija, tikai kāda rasas lāsīte notecēja, atstājot aiz sevis slapju sliedi.
"Kāpēc tur nav Salamandras?"
"Tev jau nav pienākusi neviena ziņa!"
"Nu, tad atsūtiet! Nu, lūdzu!"
Taču lūgums šoreiz netika uzklausīts, jo viņa priekšā nostājās Artūrs ar kompāniju.
"Ko es redzu?! Dvīņi ar piekabi! Vēlreiz prieks jūs satikt! Vai tagad jūs jāsauc par trīnīšiem?"
"Liec mūs mierā! Ejam, Robi, ar trakajiem labāk pa labam!"
Izabella vilka Robertu prom.
"Aāāāk, Iza-bella! Ak, kreimene tu! Es tevi satiku nenoskūpstītu!" falsetā iedziedājās Artūrs.
Izabella apmetās riņķī. Vienu īsu mirkli Jancim šķita, ka viņa klups dziedātājam virsū — skrāpēs, kodīs un kniebs. Visi aizturēja elpu.
Izabella paņēma Robi un Janci aiz rokas un, cik iespējams mierīgi, noteica:
"Artūrs ir mans skolotājs. Viņš man māca būt savaldīgai un neuzsprāgt dusmās par katru sīkumu."
"Jā, un treniņi notiek regulāri, katru reizi, kad jūs satiekaties!" smējās Roberts. "Kādreiz pēc katras Artūra zobgalības Izabella metās viņam virsū. Un jāsaka godīgi, es viņai palīdzēju, cik spēju!"
"Tad, lai es kļūtu pacietīgāka un neaizsviltos dusmās par katru sīkumu, vecmāmuļa un Rasa man pagatavoja speciālu mikstūru ar garu latīnisku nosaukumu, no kuras es atceros tikai pēdējo zilbi "-tiens"."
"Tā mikstūra labi darbojās," iestarpināja Roberts. "Tevi pat nebija interesanti vairs kaitināt!"
"Jā, tā bija gan!" Izabella apmierināta smaidīja. "Ar laiku es vairs mikstūru nedzēru, bet atcerējos tikai izskaņu "-tiens". Katrreiz, kad sadusmojos, es to pie sevis atkārtoju un atgūstu savaldību."
Par savu zugū Jancis atcerējās, tikai tuvojoties Babes mājai.
"Atsūtiet man kādu ziņu!"
Dvīņi paņēma savas stikla lodītes un kaut ko tur iečukstēja. Jānis nenovērsdamies lūkojās uz savu zugū. Lodītes centrā sāka burbuļot maza strūklaciņa. Tā čaloja, piesaistot uzmanību. Ūdens lāsītes sāka formēties un veidoties, griezties vērpetē, līdz parādījās brīnumdaiļa meitene ar zivs asti.
"Nāra!"
"Jā, tā ir Undīne — Ūdens stihijas dabas gars."
"Viņa ir tik skaista!" Jancis bija satriekts.
"Klausies, ko tā tev saka!"
Patiesi, Undīne visiem spēkiem centās piesaistīt uzmanību. Pieliecies zēns izdzirdēja: "Esi sveicināts Zemzemes pasaulē! Tu esi mans labākais draugs!"
Pēc mirkļa Undīne pazuda, atkal pārvēršoties rasas lāsēs uz stikla bumbas.
"Fantastiski! Tagad es!" Jancis pielika bumbu pie lupām un teica: "Jūs esat mani labākie draugi! Tas ir tik forši!"
Tūliņ ari dvīņu bumbas sāka sprakšķēt un dzirksteļot, un drīz no liesmu mēlēm izveidojās Salamandras. Kad tās, nodevušas ziņu, atkal nozuda, Jancis jautāja: "Kas mājo Zemes un Gaisa stihiju bumbās?"
"Gaisa un Zemes stihiju zemākie gari. Gaisa stihijai tie ir Silfi un Zemes stihijai tie ir Gnomi."
"Gnomi! Tie taču ir rūki!"
/
"Šos mazos, izpalīdzīgos dabas gariņus viņu vārdos — Salamandras, Silfi, Undīnes un Gnomi — 16. gadsimtā nosauca alķīmiķis un dziednieks Paracelzs."
"Ja ir mazi gariņi, tātad ir arī lieli?" ieinteresēti jautāja Jānis.
"Ir gan! Tie nāk no gaismas būtņu jeb eņģeļu pasaules un spēj mainīt savu izskatu un lielumu pēc vajadzības. Tu tos vari ieraudzīt arī cilvēku veidolā."
"Vienreizēji!" Jancis bija sajūsmināts.
Tajā pēcpusdienā viņi neskaitāmas reizes sūtīja viens otram ziņu ar zugū, līdz Janča nāra parādījās, klusējot uzsita ar asti un atkal nozuda — viņai apnika.
"Kā tā var?! Un ja nu man jānosūta kāds steidzams ziņojums?"
"Viņa nav muļķe, bet saprātīga būtne. Un ļoti labi saprot, ka mēs pašlaik niekojamies. Arī nārai ir savs raksturs. Šķiet, tava Undīne ir niķīgāka nekā mūsu Salamandras. Centies sadraudzēties! Pasaki, cik laimīgs esi, dabūjis savu zugū."
Patiesi, pēc pāris laipniem vārdiem Undīne atkal parādījās un draudzīgi pamāja.
12. nodaļa Babe viesojas Virszeme
Svētdienas rītā Mežvidos bērnus gaidīja pārsteigums. Nē, Jāņa zugū, kurš Virszemē zēnu neklausīja, arī šorīt nebija sācis darboties, kaut arī viņš, tikko atvēris acis, uzreiz bāza roku zem spilvena, lai aplūkotu savu stikla bumbiņu ar visām rasas lāsēm. Pārsteigums nebija arī brokastu plānās pankūkas, kas augstos torņos šūpojās uz šķīvjiem, kā arī neizsmeļamās iespējas tās pildīt gan ar saceptu gaļu, gan biezpienu, gan kausētā siera masu, gan ievārījumiem, kuru trauciņi rindojās cits pie cita. Kad visas šīs pārmērības bija nobaudītas, zēnam kārojās vēl pēc pēdējās pankūciņas. Jancis nespēja pretoties un apbēra to ar cukuru, kurš kožot kraukšķēja zobos.
"Mmm, cik gardi un labi!"
Dvīņu mamma bija teikusi, lai tik sēžas pie galda un ēd bez kādiem smalkumiem. Ar to domādama, ka naži un dakšiņas šoreiz var palikt atvilktnē. Viņai bija taisnība, tāpat sarullētās pankūkas, turot rokās un uzmanot galus, pa kuriem spraucās laukā pildījums, ēst bija daudz garšīgāk un, protams, arī jautrāk.
Šorīt Jāņa mamma būtu brīnījusies par viņa ēstgribu. Atklāti sakot, zēns bija pārsteigts, cik daudz var apēst. Viņš atšļuka pret krēsla atzveltni. Ar acīm vēl kādu pankūku kārojās, bet Jānis prātīgi apsvēra, ka ēst vēl jau būtu kaitīgi veselībai. Un tieši šajā svētlaimes un pārēšanās pārlaimības mirklī virtuves durvīs parādījās Babe. Vismaz ļoti līdzīga Babei, tikai tāda kā sīkāka, sakņupušāka.
"Babe!" iegavilējās Izabella un traucās uz durvīm. "Tu tik reti mūs apciemo!"
"Jā, šorīt sakārojās tavas mammas pankūku! Kāda vēl man atradīsies?"