Uh, par laimi galda vidū bija vēl viens šķīvis ar pussagrautu
pankūku torni. Babe iztaujāja mājniekus un kāri ēda. Ar kaulainiem, līkiem, no vecuma izdēdējušiem pirkstiem, viņa plēsa pankūku gabaliņus un lika sev mutē, kas bija tik… tik krunkaina un sačervelējusies. Brrr! Briesmīgs skats! Jānis novērsa acis. Kā viņš iepriekš nebija pamanījis ne Babes matu pinkas, ne līkos, kaulainos pirkstus.
"Viņa ir briesmīgi veca," Jancis čukstēja, pieliecies pie Roberta.
"Bet, protams! Viņa ir mūsu vecvecvecvecvecvecmāmiņa. Viņa ir mūžsena."
"Kā mūmija?"
"Apmēram, tikai dzīva. Viņas mājas ir Zemzemē."
"Tur tava senā vecmāmiņa izskatījās pavisam jauna un žirgta."
"Tā ir. Tur maģiskā dzīvības enerģija uztur viņu visu laiku vienā vecumā, kaut tūkstošiem gadu, taču Virszemē viņa ātri zaudē spēkus. Tāpēc apciemo mūs reti un nekad neuzturas ilgāku laiku."
"Klau, puika, kā tev patika Zemzemē?" Babe pēkšņi jautāja.
Jancis nodrebēja. Kaut ari acis Babei bija palikušas tās pašas mīļās un laipnās, viņš tomēr baidījās no mūžsenās vecmāmuļas jaunā veidola.
"Jā, kundze, patika ļoti."
"Jā, jā, bet ar patikšanu vien būs par maz. Jāmācās! Mēs Viedo Padomē nolēmām, ka pienācis laiks Virszemes ļaudīm atklāt slepenās zināšanas. Katrs, kurš vēlas, var mācīties izprast…
Kad nāks laiks, lai var lietot, lai mūsu pulks ir lielāks…
Meklējiet savus zižļus, lai var vadīt enerģiju… Un savus nažus un zobenus… Domājiet par spēka izsaukšanu un atbrīvošanu…"
Runa kļuva arvien grūtāk saprotama, galva nokārās uz krūtīm, un bija dzirdama viegla šņākuļošana.
"Aizmiga! Nu, viens galīgi vecs cilvēks! Ejiet nu ārā!" teica mamma un bīdīja bērnus laukā no virtuves.
No virtuves izraidītie draugi apmetās dzīvojamajā istabā. Līdzās sasēduši, viņi vēl ilgi turpināja apspriest Babi un viņas dīvaino iztu' rēšanos. Izabella vienā laidā atkārtoja vecvecvecvecvecvecmāmuļas
teikto, meklēdama katrā vārdā apslēpto nozīmi un būdama pārliecināta, ka, ja Babe nebūtu aizmigusi, nepateikuši visu līdz galam un saprotami, viņi dzirdētu visīstāko pareģojumu. Jancis jaucās pa vidu, nepārtraukti jautādams, kas ir Viedo Padome, maģiskais pareģojums, zizlis, kāpēc jāmeklē zobens un kā var izsaukt spēku, un kas tas ir par spēku. Roberts to visu uzskatīja par blēņām, jo viņa mamma jau nu gan prastu atšķirt pareģojumu no parastas miegainas vecenītes stāsta.
"Izabella, nebija tur nekā tāda, ko tu safantazē!"
"Jā, bet tad kāpēc mums neļauj palikt virtuvē?"
"Nu, reizēm mums nevajag bāzt degunu pieaugušo darīšanās. Varbūt labāk ir kādreiz kaut ko nezināt," Roberts samiernieciski bilda.
"Ko tieši nezināt?" Izabella nevarēja rimties. "Vai tad tu nejūti, ka notiek gatavošanās kaut kam nozīmīgam? Ja Babe pati personīgi ierodas Virszemē un piedevām vēl runā par zižļiem, tas nozīmē — buries, kā vien vēlies!"
"Viņa neteica: kā vien vēlies. Viņa teica, raidi zizli noteiktā virzienā!" Roberts atgādināja.
"Nu, redzi! Vēl jo vairāk, tad viņa zina, par ko runā!"
"Piedodiet par stulbu jautājumu," Jancis jaucās pa vidu, "bet vai tad burties ir atļauts?"
"Dari, ko vēlies, ja vien tas nenāk kādam par ļaunu," Izabella ar Robertu, rokās sadevušies, vienā balsī noskandēja.
"Tātad drīkst burties?" Jānis precizēja.
"Protams, nē, jo vienmēr tas kādam nāk par ļaunu! Saproti, ir grūti izvērtēt visus apstākļus un izdarīt tā, lai nekas nevienam nekaitētu," Izabella apskaitās.
"Man tas ir par sarežģītu…" Jānis izdvesa.
"Tā izskatās!"
Viņi atstāja Izabellu sabozušos vienu pašu sēžam dzīvojamajā istabā. Samierināt ķīlniekus izdevās Rasai, kura pārradās mājās no Tās pasaules izcili labā noskaņojumā.
13. nodaļa Jānis saslimst
Jau kādu laiku ik brīvdienas Jānis devās uz Mežvidiem. Piektdienās pēc skolas viņš burtiski lidoja uz mājām, ieskrēja istabā, nometa somu, paķēra mammas sagatavoto mugursomu, uzsauca priecīgu "čau!" un metās uz pieturu, kur viņu gaidīja Izabella un Roberts. Arī šoreiz viņš iebrāzās dzīvoklī ar tādu pašu sparu.
"Čau! Un es skrienu!"
"Pagaidi, nomierinies!" Mamma saķēra viņu aiz rokas. "Tu nevari katru piektdienu tā pazust no mājām."
"Kāpēc ne? Varu gan!" Vēl arvien Jancī adrenalīns sita augstu vilni.
"Pirmkārt, tas nav pieklājīgi tā uzplīties svešiem ļaudīm."
"Es neuzplijos! Viņi tieši priecājas, ka Izabellai un Robertam ir draugs."
"Nepārtrauc, noklausies līdz galam, tad varēsi runāt!" Mammas balss skanēja stingrāk nekā parasti.
Durvīs nostājās arī ome.
"Tu zini, mēs ar tēti strādājam, un brīvdienas ir vienīgās dienas, kad varam pabūt visi kopā, kaut kur aizbraukt, bet tagad tevis nekad nav mājās."
Jānis sabozās un klusēja. Prieks bija zudis. Kā mamma vienmēr varēja visu sabojāt. Nu, kāpēc? Kāpēc?
"Šoreiz paliksi mājās, un rīt visi kopā aizbrauksim līdz pilsētai. Aiziesim uz kafejnīcu, kino," mamma samierinoši solīja.
"Nē, negribu! Man riebjas jūsu kafejnīcas! Brauciet paši."
Jancis metās uz savu istabu un aizcirta durvis ar tādu spēku, ka tās atsprāga vaļā un palika pusvirus. Viņš ierausās gultā un raudāja aiz bezspēcības un niknuma.
"Ar to puiku galīgi nav lāgā! Kas tā par uzvedību? Kas par manierēm? Kaut kas jauns!" brīnījās mamma.
"Mjā, jauno draugu ietekme. Kontrolēt vajag! Es gan painteresējos, skolā atsauksmes par dvīņiem labas. Un tomēr, ko viņi tur Mežvidos dara? Pārlieku viņš tiecas uz turieni," ome domīgi novilka un turpināja: "Varbūt sācies pusaudžu vecums? Tomēr jau trīspadsmitais gads. Kaut kad jau tam ir jāsākas. Tad draugi kļūst svarīgāki par vecākiem. Tur var līdzēt tikai pacietība un mīlestība."
"Kad es neesmu viņu mīlējusi? Bet nupat jau nezini, ko un kā teikt! Par visu apvainojas, uzsprāgst. Parādījušies kaut kādi noslēpumi. Iedomājies, viņš jau esot liels un es neko nesaprotot!"
"Jā, jā, sāksies grūti laiki. Bet vienīgais mierinājums — arī mums dzīvē šāds periods bija. Gan mēs, gan mūsu vecāki tikām tam pāri. Arī Jancis tiks. Tikai jāpalīdz ar gudru un stingru roku!"
Blā-blā-blā! Pašām jums ir pusaudžu vecums! Hormonu svārstības! Asaras bija rimušas, bet dusmas Jancī kūsāt kūsāja.
Katrs vārds pa pavērtajām durvīm bija skaidri dzirdams. Iet un pateikt — tā, kā tētis saka: ka viņām abām pārmaiņu vecums kā sācies bērnībā, tā vēl nav beidzies. Pašas nezina, ko grib. Visu laiku komandē. Nekad nav apmierinātas — vaid par katru sīkumu.
Somā iezvanījās mobilais — Izabella un Roberts gaida pieturā. Spējš žēlums pret sevi atkal nomainīja dusmas, un Jancis sarāvās čokurā, ceļgalus pievilkdams pie krūtīm. Viņš neatbildēs. Telefons apslēpti dūca somā, atgādinādams, ko visu viņš šodien neiegūs. Jancis centās nedzirdēt ne uzstājīgo zvanīšanu, ne balsis virtuvē. Viņš iedomājās mājas meža vidū, ceļu uz ozolu un brīnumaino Zemzemi. No piepūles viegli sāka sāpēt galva, kļuva auksti. Viņš sameklēja kājgalī segu un uzvilka līdz kaklam. Drebuļi nerimās, tieši otrādi — aukstums kļuva neciešams. Taču piecelties, lai paņemtu vēl vienu segu, viņam neizdevās. Arī galva sāpēja neciešami — to nevarēja atraut no spilvena. Ienāca mamma, viņa kaut ko jautāja, taustīja pieri, sāka satraukti runāt, skraidīt pa dzīvokli. Drīz viņai pievienojās ome. Vai viņas nevarēja likties mierā ar saviem termometriem, tabletēm? Jānim gribējās gulēt un gulēt. Gulēt, gulēt, gulēt.