Brīvdienas pagāja briesmīgi. Drudzis, kad gribējās segties ar vairākām segām, mijās ar mežonīgu karstumu, svīšanu un nepārtrauktu gultas veļas mainīšanu. Arī pirmdienas rīts nesolīja neko labāku — tāpat kā daktere baltajā uzsvārcī.
"Vai nu tas ir pirmais gripas gadījums šoruden, vai arī…"
Pēc īsa pārdomu brīža daktere piebilda: "Labā ziņa ir tā, ka plaušās trokšņu nav. Ja temperatūra nekritīsies vēl vienu dienu, tad brauksim uz slimnīcu." Un viņa pameta mājniekus trauksmainā neziņā.
14. nodaļa Plāns, kā atrisināt no zila gaisa radušos problēmu
Pēcpusdienā atnāca Izabella un Roberts. Mamma atstāja draugus vienus, iepriekš noprasot, ko viņi dzers — tēju vai kakao. Roberts apsēdās uz krēsla pie rakstāmgalda. Izabella uz gultas malas tuvāk galvgalim un ņēmās stāstīt skolas notikumus, raksturojot katru klasesbiedru un tā izklaidējot slimnieku.
"Kā tu jūties?" Izabella līdzjūtīgi ieskatījās drauga acīs.
"Patiešām labi!" Jancis teica, un tā bija taisnība.
Mamma atnesa paplāti ar ēdamo, un ari Jānis bija gatavs kaut ko uzkost. Vēl mirkli uzkavējušies, draugi aizgāja. Jānis aizmiga dziļā un veselīgā miegā. Tā viņš nebija gulējis jau vairākas naktis. Arī otrā dienā pēc skolas dvīņi bija klāt. Šoreiz viņi atnesa pudeli ar noslēpumainu dziru no vecmāmiņas. Vēl pēc dienas Jānis bija vesels. Uz skolu gan viņš vēl negāja.
"Šonedēļ lai vēl atpūšas. Pēc slimošanas nevar par ātru sākt joņot, ka nekrīt atpakaļ!"
No vienas puses, omes rūpes bija patīkamas, no otras, tās brīdināja, ka arī šajās brīvdienās Jancis uz Mežvidiem netiks. Trijotne kala plānus, kā atrisināt no zila gaisa uzradušos problēmu. Pēc garām pārdomām un kopīgām apspriedēm, diplomātiskām sarunām un pārrunām ar vecākiem gan vienās mājās, gan otrās viņiem beidzot izdevās.
"Janča mamm, mūsu vecāki ielūdz jūs uz Ziemassvētku svinēšanu mūsmājās!" svarīgais sakāmais bija uzticēts Robertam.
"Jā, kāpēc ne?!"
Atskanēja trīsbalsīgs "Urrā!".
"Kāpēc gan ne," mamma teica vēlreiz un, kā atbalstu meklēdama, uzlūkoja omi.
"Nu, protams! Paldies par ielūgumu! Tam vajadzētu būt jauki."
"Jā, tas būs jauki! Mums ir ļoti, ļoti daudz darba. Tur būs daudz ļaužu — gandrīz visa mūsu klase. Ja Jānis tagad ir vesels, viņam vajadzētu mums palīdzēt. Nu, jūs taču saprotat, mēs gribam arī iemācīties dzejoļus un dziesmas," ierunājās Izabella.
"Jā, es varētu kaut ko nodziedāt!" Jānis pieteicās.
Līdz Ziemassvētkiem kopā būšana bija nokārtota! Pēc tam… Tad jau redzēs.
1 5. Nodaļa Omes raizes, prognozes un pieņēmumi
Draugi maldīgi domāja, ka visas problēmas ir atrisinātas. Jāni ik dienas pavadīja modrs un vērīgs omes skats. Viņu darīja nemierīgu pārmaiņas mazdēla uzvedībā. Šī neparastā degsme un aizrautība, ar kādu viņš traucās uz Mežvidiem. Pieradusi visu vadīt un komandēt, bijusi direktore nespēja pieļaut situāciju, kuru nepārzina. Viņa mēģināja atjaunot zudušo kontaktu ar mazdēlu, izrādot ipašu interesi par skolas gaitām un zēna dzīvi, taču Jānis bija izvairīgs. Labprāt atbildējis uz jautājumiem, viņš veikli mainīja sarunas tematu, kolīdz tas skāra viesošanos Mežvidos. Tas omes sirdi darīja nemierīgu un prātu tramīgu. Viņa savas bažas darīja zināmas mūždien aizņemtajiem vecākiem. Tie reaģēja kā jau daždien pieaugušie.
"Pirms Jānis nebija iepazinies ar dvīņiem, viņš tāds nebija, tātad pie visa vainīga ir draudzība ar Robertu un Izabellu. Jāaizliedz viņiem draudzēties, un viss!" ar vieglu roku atrisināja problēmu tētis.
"Nē, nē, tas neies krastā!" teica ome, kamēr mamma klusēja.
"Viņš vienmēr ir darījis tā, kā mēs sakām," brīnījās tētis, "kāpēc tagad tas varētu neizdoties?"
"Nē, nē…" domīgi teica ome. "Vai jūs tiešām neesat pamanījuši pārmaiņas dēla uzvedībā? Viņš vairs nedalās ar mani savos mazajos skolas noslēpumos. Katrs vārds ir kā ar stangām jāizvelk."
"Jā, es viņu redzu tikai atnākam un aizejam," piekrita mamma.
"Un pretī sācis runāt!" piebalsoja tētis. "Te patiesi kaut kas ir jādara," viņš nogaidoši palūkojās uz abām sievietēm — audzināšana vienmēr ir bijusi viņu darīšana. Vislabprātāk viņš tagad nozustu savā istabā un sēstos pie televizora, lai noskatītos kārtējo sporta pārraidi. "Aizliegsim viņam draudzēties, un viss!" Tētis gribēja ātrāk beigt šo neērto sarunu.
"Mmmm, tam ir vajadzīgs iemesls," prātoja ome, "ja viņš būtu sācis sliktāk mācīties, kavēt stundas, klaiņot apkārt, tad mums būtu vismaz iemesls."
"Jā, nekā tāda nav," piekrita mamma, "taču, no otras puses, tur kaut kas ir," viņa prātoja. "Man tie dvīņi nepatīk."
"Kāpēc?" cerīgi jautāja tētis.
"Tāpēc, ka Jānis ir kļuvis citāds — spurains, spītīgs, lecīgs. Draugi viņu slikti ietekmē."
"Nu, tā mēs uz priekšu netiksim." Ome uzmeta pārākuma pilnu skatu mammai. "Jūs tikai maļat uz riņķi vienu un to pašu."
"Domā tu! Tu jau mums esi pedagogs!" mamma atcirta, un tētis atviegloti nopūtās, ka atbildības nasta ir uzlikta uz citiem pleciem. Taču ome nejutās apgrūtināta — nepavisam ne. Viņu iepriecināja iespēja kādam demonstrēt savas zināšanas.
"Te vairs neder vecās audzināšanas sistēmas un vecie noteikumi. Groži jāpalaiž vaļīgāk, jānosprauž jaunas robežas." Jāņa vecāki sēdēja un paklausīgi klausījās. "Tas ir dabīgi, ka pusaudža gados viņš ir sācis attālināties no mums. Mums ir jāprot Jānim uzticēties."
Tētis izbrīnā pacēla uzacis — kaut ko tādu no savas mātes viņš dzirdēja pirmo reizi.
"Nu, mums ir jārada tāds iespaids," pamanījusi dēla skatienu, ome pati sevi palaboja. "Taču īstenībā, mums ir jāuzzina, kas par putniņiem ir šie dvīņi. Tu uzaicināsi viņus viesos, un tad pa abām mēs viņus izprašņāsim," ome vērsās pie mammas.
Domāts, darīts. Pēc pāris dienām mamma sarīkoja tējas dzeršanas pēcpusdienu, taču vecāku tik daudzsološi iecerētais pasākums izgāzās ar skaļu blīkšķi. Jānis, Izabella un Roberts pie virtuves galda sēdēja stīvi un saspringti. Ome uzdeva gan āķīgus, gan, viņasprāt, ieinteresētus jautājumus, taču atbildes bija strupas, un sarunas neraisījās. Mamma tikmēr kā slepenpolicistu suns gaitenī apostīja drēbes — arī nekā, ne vismazākās cigarešu smakas.
"Njā…" kad aiz bērniem bija noklaudzējušas dzīvokļa ārdurvis, domīgi novilka ome. "Arī acu zīlītes parastas, bet, lai mani nesauc par direktori, ja šiem trijiem nav kas slēpjams." Direktore ar uzsvaru teica un uzsita ar plaukstu pa galdu.
"Varbūt parunāt ar Jāni atklāti?" mamma ķērās pie pēdējā salmiņa. "Pateikt, ka mūs dara nemierīgas viņa uzvedība, ka mēs uztraucamies un pārdzīvojam."
"Jā, tas varētu būt labs risinājums," brīnumainā kārtā ome piekrita. "Kaut arī viņš to negrib atzīt, viņam vēl arvien ir svarīgas vecāku rūpes un mūsu uzmanība."
Taču vaļsirdīgā saruna deva tikai daļēju mierinājumu. Vakarā, noklausījies mammas vaļsirdīgo atzīšanos par to, cik satraukti viņi visi trīs ir, Jānis tikpat vaļsirdīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem zvērēja, ka viņi nedzer, nepīpē un neklaiņo.
"Tev šķiet, viņš mums meloja?" mamma čukstus jautāja omei, kad, pametušas Jāni viņa istabā, viņas turpināja sarunu virtuvē.
"Domāju, ka ne," domīgi novilka ome.
"Ak, ko jūs varat cepties!?" teica tētis un ielēja sev kafiju milzīgā krūzē. "Varbūt Jānim vienkārši patīk Izabella!" Viņš piemiedza māmiņai ar aci. Ome ar mammu izbrīnītas paskatījās viena otrā. Kā viņām tas nebija ienācis prātā?! Tētis nosmīnēja un ar kafijas krūzi nozuda savā sporta raidījumu valstībā. Bet omei ar mammu nu bija jauns temats, ko pārspriest.