16. nodaļa Vectēvs runā ar vētru
Pa radio vienā laidā sola vētru. Piekrastes ļaudis pie vēja brāzmām pieraduši. Šķiet, viņiem, tapat ka pie juras augošajiem kokiem, ir spēcīgākas saknes un stiegraināki stumbri, kas ļauj pretoties vējam, kurš rausta un plosa visu, kas stājas ceļā.
"Piekrastē gaidāma vētra. Vēja ātrums 28 m/s, bez vajadzības neatstājiet māju, pārbaudiet…" radio diktora labi nostādītā balss plūst no radioaparāta virtuvē.
"Paņem cepuri! Noteikti paņem cepuri un bez vajadzības neklaiņo pa mežu, ka kāds koks neuzkrīt uz galvas."
Tādiem vārdiem un buču uz pieres mamma pavada Janci pa durvīm. Pie vētras šeit visi pieraduši. Autobusā ir silts, un pēc salšanas pieturā uznāk snaudiens. Tādi, samiegojušies un sasiluši, viņi jau dziļā krēslā izkūņojas uz Mežvidu ceļa. Vēja brāzmas ātri atsauc viņus īstenibā. Bērni uz priekšu virzās lēni, jo vējš veido tik blīvu sienu, ka aizsit pat elpu, par vārdiem nemaz nerunājot.
Hū, mežs nāk kā glābiņš! Ieejot tajā, beidzot var ieelpot pilnu krūti un runāt. Arī iet ir viegli. Augšā koku galotnēs plosās vētra. Pirmo reizi, ejot caur mežu, Jānis nopriecājas, ka tas ir tik biezs un egles tik lielas, ka vējš loka tikai to galotnes. Runāt var, bet visi steidzas — gribas pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās. Kas gan tik briesmīgās naktīs kā šī notiek tik dīvainās mājās kā Mežvidi, Jānis aizdomājas. Vai arī šonakt būs gājiens uz brīnumaino ozolu, vai arī… No vienas puses, ir ļoti baisi, no otras — gribas zināt, kas gan šonakt varētu notikt. Par to, ka kaut kas būs, Jancis ir pārliecināts, jo tā ir gan grāmatās, gan filmās. Kad notiek baisi notikumi, arī daba trako — vējš svilpj un kauc, dārd pērkoni un zibeņo zibeņi. Visšaušalīgākajās vietās viņš parasti aizver acis un neskatās, bet mamma smejas un saka: "Janci, elpo!" — un viņš tiešām jūt, ka ir aizturējis elpu. Nē, nē, Jancis zina, nekam briesmīgam viņš vēl nav gatavs un vai vispār jelkad būs? Izejot no meža, top skaidrs, vējš ir tikai pieņēmies spēkā. Nu šķiet, nekādas briesmas vairs nav jāgaida, tās jau ir klāt. Mājas ir redzamas, tepat, vai ar roku sasniedzamas, bet vējš nelaiž klāt. Tas ārdās kā negudrs, un elpu var ievilkt, tikai uzgriežot muguru.
"Es skatos, ko jūs te kūņojaties! Nemaz uz priekšu netiekat!" līdzās atskan vectēva balss. "Nu nāk, nāk man aiz muguras! Tak jau būs aizvējš. Kas zina, varbūt arī mājās tiksim."
Aiz vectēva platās muguras iešana sokas raitāk, bet vētra turpina trakot. Jānis domā, ka pirmo reizi mūžā viņš to nevis vēro pa logu, sēžot drošā patvērumā, bet izjūt darbībā. Vējš plosās un ārdās, un, kad viņi iesprūk siltajā priekštelpā, ar blīkšķi aizcērt durvis. Kā brīdinādams — ārā vairs nenāciet, tagad te valdīšu es!
Nodziest elektrība, un visi sanāk dzīvojamajā istabā pie sveces liesmas. Lai īsinātu laiku, bērni spēlē "Katanas ieceļotājus". Spēle viņus aizrauj, taču palaikam varenāks vētras brāziens liek bailīgi saskatīties.
Nez, vai māja izturēs. Kad brāzieni jau seko cits citam, spēle apstājas. Visi sēž klusējot, tikai vētra rāda savu spēku, liekot mājai drebēt pie katra pūtiena. Jancim gribētos pazust un atrasties tikai otrā dienā, kad viss ir beidzies. No vētras nav iespējams paslēpties ari šeit, istabā. Viņš dzird tās baiso elpu un sajūt spēku, pār kuru, šķiet, tā pati nevalda, kurš ir kļuvis nevadāms un neparedzams. Ar viņu vienās domās ir ari vecmāmuļa, kura beidzot neiztur un vēršas pie vectēva:
"Vecais, nudien, vētra vēl ņems un noraus kūtij jumtu! Tu zini, tas jau pavasari bija labojams. Klau, kā ārdās! Viņa nerimsies, kamēr nodarīs postu! Ej un dari kaut ko!"
Ko tad te var darīt, prāto Jānis. Tas jau ir orkāns — stihija, kas pati vairs neapzinās savu spēku, kuru pārņēmusi tikai viena doma — atbrīvoties, izlādēties laužot, plēšot, noslaukot visu, kas ceļā. Tādu neapturēt, neapstādināt, līdz pati nogurs, noskriesies, aizelsīsies, atslābs un izvējos. Bet vectēvs ceļas un iet.
"Ko viņš darīs?" Jancis čukst.
"Runās ar vētru," pretī čukst Roberts.
Tas Jānim ir jāredz, un viņš iet pie loga. Neviens viņu neapsauc. Tur vectēvs stāv, pieķēries lieveņa stabam. Roberts nostājas Jancim līdzās.
"Pārdroša un neapdomīga rīcība," Jancis saka, norādīdams uz vectēvu.
Roberts sapūšas: "Viņš zina, ko dara!"
"Tu par to esi pārliecināts?" Jancis ir satraucies par vectēva dzīvību. šķiet, vectēvs arī, jo pēc mirkļa iesprūk istabā.
"Vētra ir pārāk satrakojusies," vectēvs sāk taisnoties.
"Visviens mēģini!" Vecmāmiņa ir nepielūdzama.
"Labi, jau labi!" viņš atsaka, iesēžas krēslā un sastingst, kā Jancim šķiet.
Visi klusē, istabā nekas nenotiek. Arā trako vētra. Vectēvs sēž aizvērtām acīm, pārējie lūkojas uz viņu. Klusums ir neciešams, Jānis mēģina uzsākt sarunu ar Izabellu — neveiksmīgi.
"Kušš! Ciet klusu, netraucē!" Izabella aprāj draugu. Klusums sāk ievilkties, noteikti jau pusstundu. Ari ārā vētra strauji pieklust. Tiešām pieklust. Māju vairs nedrebina tik briesmīgas brāzmas. Vai tas var būt? Jānis neticīgi lūkojas draugos. Šķiet, vētra aprimst, tiešām aprimst.
"Būs labi!" vectēvs saka un atver acis.
"Jau ir labi," atzinīgi novelk tētis.
"Nu, varam iet mierīgi gulēt — kūts jumts izturēs." Vecmāmiņa kļūst rosīga. "Nu, aši, aši gultās!" Viņā pamodies komandieres gars.
1 7. Nodaļa Rasa meklē ļaunumu, un Jānis viņu izspiego
Visi paklausīgi dodas pie miera. Arī Jānis ar Robertu. Viņš var tikai apbrīnot drauga lielisko miegu. Roberts aizmieg, jau tikai galvu nolicis uz spilvena. Jānis pats gan grozās gultā no vieniem sāniem uz otriem — kaut arī zina, ka vētra sāk rimties, miegs nav nevienā acī.
Zēns apmetas uz vēdera, iespiežot degunu spilvenā, lai pēc mirkļa jau grieztos otrādi. Tad viņam šķiet, ka spilvens ir par siltu, un Jānis to pagriež uz otru pusi. Vēlreiz zēns veļas uz otriem sāniem, liek rokas zem vaiga un pievelk ceļgalus pie krūtīm. Saritinās, bet miegs šovakar kaut kur ir pazudis. Kas tas?
Hūūūū, Jancis atviegloti nopūšas. Šo lēcienu uz durvju roktura viņš pazīst. Tā ir Lāse. Nu, labi, vismaz kāda dzīva būtne. Pēc otrā lēciena kaķenei izdodas atvērt durvis. Jau nākamajā mirklī tā ar ņaudienu ir Janča gultā.
"Ko tu gribi?" viņš tai čukst un pats jau zina atbildi. Ēdelīgāku kaķi par Lāsi viņš nav redzējis, tamdēļ nav šaubu, ka viņas trauciņš noteikti atkal ir tukšs. "Vai nav neviena cita, kurš varētu tevi pabarot?" viņš čukstus jautā, bet ir priecīgs par sarunu biedru, kaut vai kaķa izskatā.
"Varbūt gribi dzert?"
Kaķene iemurrajas.
"Tas bija "jā"?"
Vēl viens murrājiens.
"Labi, labi, iešu ieliešu tev ūdeni."
Jancis raušas laukā no gultas. Kaķene paklausīgi tek viņam līdzi, taču koridorā nogriežas nevis uz sava trauciņa pusi, bet, asti saslējusi gaisā, dodas augšup pa kāpnēm. No turienes spīd blāva gaisma. Ahā! Vēl kāds šonakt neguļ. Tā noteikti ir Rasa. Jancis lavās kaķim līdzi — būs kāds sarunu biedrs. Papļāpās, kamēr miegs uznāks.
Kaķene, asti saslējusi, dodas iekšā Rasas istabā, ielec krēslā un aizver acis. Lai pēc mirkļa tās atkal atvērtu un ar izbrīnu un neizpratni lūkotos Jānī, kurš palicis pie spraugā pavērtajām durvīm, šaubīdamies, iet iekšā vai ne. Ieraudzījis uz sevi vērsto kaķa skatienu, viņš vēl vairāk apmulst. Tas skaidri pauž — tu šeit esi lieks! Ko tu meklē? Tevi te neviens negaida!