Pa durvju spraugu ir redzama tikai daļa Rasas istabas, tomēr pilnīgi pietiekami, lai saprastu, kas notiek. Šaudīgas sveču liesmas izgaismo istabu. Rasa ir pagriezusi durvīm muguru. Šķiet, viņa ir iegrimusi kādā interesantā nodarbē. Tik ļoti iegrimusi, ka nedzird ne kaķa uzlēkšanu uz krēsla, ne Jāņa parādīšanos durvju ailē. Ko gan viņa tur dara? Kāpēc neguļ? Varbūt pielavīties no muguras un nobiedēt meiteni? Ar ko gan viņa tā aizrāvusies? Jāpalūko!
Durvis viegli iečīkstas, bet Mežvidos tās ir labi ieeļļotas, tādēļ skaņa ir tik tikko tverama, un Rasa to nedzird. Jānis ir ticis istabā. Istabā, kurā Robertam un pat Izabellai bez atļaujas ir aizliegts ieiet, jo te dzīvo nākamā Viedā — Saules meita. Istaba gan ir parastāka par parastu. Vienīgā īpašā te ir pati Rasa, kura stāv pie galda ar izlaistiem matiem, tie mirdz un vizuļo sveces liesmas gaismā.
Ko gan viņa tur dara? Ar ko viņa ir tā aizrāvusies? Jancis pielavās meitenei no mugurpuses un sāk lūrēt pār plecu. Uz galda cita pār citu ir izklātas papīra loksnes. Uz tām attēlotas… Šo Jānis pazīst — tā izskatās pēc pasaules kartes ar visiem kontinentiem un okeāniem.
Tā tur, visticamāk, ir Zemzeme. Uz vēl vienas lapas ir zvaigznes un planētas. Greizie Rati — tos Jānis pazīst. Viņš grib jautāt, ko meitene te dara, bet pirms paspēj ko bilst, Rasa ierunājas:
"Rasa, saņemies, tu to vari! Es zinu, tu to vari! Saņemies!" — un viņa vēlreiz sev priekšā noklāj Zemzemes karti.
Rasa pieliecas kartei tuvāk, un Jānis viņai līdzi. Meitene velk pār karti plaukstu uz vienu pusi, uz otru. Jancis saprot, ka tās ir kādas dīvainas zīmes. Viņa izrunā nosaukumus, dīvainus vārdus. Jancis saprot, ka tās ir pilsētas vai ciemi. Katrs nosauktais ciems parādās kā fotokolāža, un pēc Rasas mājiena tas atdzīvojas. Tad viņas roka slīd pār šīm dzīvajām bildēm, un Jānis saprot, ka viņa ar plaukstu gluži kā rentgena stariem pārbauda katru māju, katru koku. Viņa meklē. Ko viņa meklē? Jānis redz visu to pašu, ko Rasa, un reizēm tās ir gaužām smieklīgas lietas.
Lūk, viens vecs burvis tīra ausis ar sērkociņu. Šajā mājā kāds zēns mēģina salikt skolassomā grāmatas tikai ar skatienu vien. Viņam tas neizdodas. Vairākas reizes grāmata krīt ar būkšķi uz grīdas, līdz beidzot ar kādu septīto mēģinājumu tā ielido somā. Jancim ir aizdomas, ka Rasa nemanāmi puišelim ir palīdzējusi. Un kas te? O, tas ir tas nams, kuram vienmēr Jānim ir baisi iet garām. Un tie vilki tiešām ir dzīvi! Skat, skat, cik mīlīgi viens otram laiza kaklu. Tā Rasa ir traka! Viņa ir nolēmusi apskatīties, kas notiek šai namā. To maz drīkst? Bet Rasas roka jau slīd pār ievērojamo celtni. Jānim par lielu izbrīnu, tajā nav neviena cilvēka, nevienas dzīvas dvēseles. Tikai grāmatas, īpatni aprakstītas metāla plāksnes, un milzīgas zāles vidū kvarcs, kalnu kristāls. Tikpat milzīgs.
"Labi darīts! Turpiniet!"
Vai to teica milzīgais akmens? Bet Rasas roka jau slīd tālāk, un paveras nākamais ciems un nākamās mājas. Lūk, kāds bariņš jaunu burvju spēlē futbolu. Rasas roka šeit aizkavējas, šķiet, viņu īpaši ieinteresē viens spēlētājs. Vēl vairāk, šķiet, viņu interesē futbolista domas. Puisis izbrīnā noskurina galvu. Vienreiz, otrreiz un palaiž garām brīnišķīgu piespēli, bet viņa galvā ir tikai futbolspēles kombinācijas. Tur nav nevienas domas par kādu meiteni. Rasa ir vīlusies, vismaz Jānim šķiet, ka viņa ir gribējusi tur atrast ko citu. Viņa vēlreiz apstādina puiša skrējienu un slidina pāri savu roku. O! Tagad arī Jānis sajūt, puiša sirdī kas notrīs. Puisis uzliek roku uz krūtīm un sāk vērīgi lūkoties apkārt. Šķiet, viņam rodas aizdomas. Rasa steidzīgi pievēršas citai vietai uz kartes. Tā viņa soli pa solim pārbauda visu Zemzemi. Tas, protams, ir interesanti, varētu pat teikt, aizraujoši. Bet ko gan viņa meklē?
Tā. Pēkšņi pretī viņiem lūkojas divas acis, un Jānim pat bez teikšanas ir skaidrs — tās ir raganas acis. Skatiens ir tikpat ass un vērīgs kā Rasai. Tikpat ciets un neatlaidīgs. Šķiet, krustojas divi zobeni, divi tērauda zobeni. Neviens neatkāpsies, neviens nepadosies. Skatienu kauja turpinās. Neviena nav gatava padoties. Kartes dibenplānā Jānis pamana Artūru. Ak, vai! Rasa ir saķērusies cīņā ar Artūra vecmammu. Šķiet, iepriekš Artūrs ar vecmāmuļu ir sarunājies, jo, nesagaidījis atbildi, viņš nāk tuvāk. Jau nākamajā mirklī Artūrs visu ir sapratis un nolūkojas šajā divkaujā gluži tāpat kā Jānis, no malas. Jānis nezina, ko Rasa ir izlasījusi Artūra vecmāmiņas acīs, bet viņa nolemj atkāpties un vēl atvainoties. Artūrs nosmīkņā, bet Rasas roka slīd tālāk.
Jānis jūtas vīlies un mazliet tā kā apkaunots. Kāpēc viņa necīnījās līdz galam, un ko viņa redzēja Artūra vecmāmiņas acīs? Ja Rasa meklē ļaunumu, un Jānim ir aizdomas, ka tieši to, tad labākas kandidatūras par Artūru un viņa vecmammu neatrast. Kāpēc Rasa novērsās? Pagaidām tā ir mīkla. Rasa sāk pārbaudīt Virszemi. Austrālija, Amerika, okeāna dzelmes, tad uzmanību piesaista kāda sala… Drīz roka slīd pār Eiropu. Rasa ielūkojas kādā demonstrācijā, kur cilvēki kliedz, vicina karogus un transparentus. Mirkli uzkavējusies, viņa papurina galvu un aizslidina roku tālāk. Lūk, Āfrika — lauvas un tīģeri. Rasa pievelk vienu bildīti tuvāk un palielina, atdzīvina. Atskan apdullinošs rēciens. Rasas acs kaktiņā ievelkas smaida krunciņas. "Jā, izklausās kā ļaunums! Bet ne tas," viņa čukst.
Tīģeris ierēcas briesmīgāk.
"Ne, ne." Rasas plauksta slīd tālāk.
Vairs nav neviena cilvēka, tikai zeme mutuļo, ik pa brīdim izšļācot karstu tvaiku.
"Arī te nav," Rasa nočukst.
Augsts kalns, kalna galā vientuļš vīrs sēž lotosa pozā.
"Esi sveicināta, Saule!"
"Esi sveicināta, Saule!" domās atbild Rasa un Jānis. Par to, kā viņš dzird citu cilvēku domas, zēns brīnīsies vēlāk. Pēc tikšanās ar vientuļnieku gribas smaidīt, bet Rasas roka turpina gaitu. Mariannas dziļvaga — dziļākā vieta okeānā. Tur ir tumšs. Tik tumšs, kā Tumšā enerģija, ko Rasa meklē, bet arī šeit tās nav. Te ir cita tumsa. Rasa vīlusies nopūšas un nolemj atkāpties. Viņa noliek karti un ņem nākamo. Kosmoss. Meitene atkal pati sevi uzmundrina.
"Rasa, tu to vari! Tev izdosies!" klusiņām to pie sevis atkārto ari Jānis. Vēl mirklis, un viņa jau pārbauda Kosmosu — planētu pēc planētas. Visu Saules sistēmu un tad vēl tālāk. Jānim šķiet, tas ir bezcerīgs pasākums — Visumam nav ne gala, ne malas. Nupat to sāk apjaust ari Rasa. Kustības kļūst paviršākas un sasteigtākas. Viņa šķir lauku pēc lauka, līdz… Kas tas bija? Pulsācija. Mazliet atpakaļ. Jā, šeit. Lūk, šeit!
Zem plaukstas ir jūtama kustība. Tā pat ir dzirdama. Rasa pievelk tuvāk, mēģina atdzīvināt bildi. Tikai tumsa. Neko nevar saskatīt. Rasa mēģina pavilkt tuvāk un palielināt. Ari Jānis grib redzēt. Rasa ir pārliecināta. Ir! Viņa ir atradusi! Tas ir īstais. Tagad tikai nenozaudēt. Saprast. Arī Jancim liekas, ka Rasa ir atradusi. Atklājuma pārņemts, viņš aizmirst piesardzību un uzgrūžas meitenei. Sajutusi grūdienu, Rasa iziet no transa, roka nobīdās.
"Kas tu esi?" Rasa strauji pagriežas pret, viņasprāt, iebrucēju.
Rasas skatiens. Tikai ne to! Jānim sāk reibt galva, viņam kļūst slikti, viss ir biezā miglā. Nočukstējis: "Rasa, lūdzu, neskaties uz mani tā," viņš noģībst un nogāžas zemē ar skaļu blīkšķi.
"Janci, nē!" iesaucas Rasa. "Es tā negribēju!" — bet ir jau par vēlu.
*
Jancis atjēdzās platajā dvīņu vecāku gultā. Pār viņu noliekušies visi Mežvidu ļaudis, izņemot Rasu. Izbīli un satraukumu nomainīja prieks.