"Dzīvs! Jāni, kā tu mūs nobaidīji!"
"Ļaujiet viņam tagad pagulēt un atpūsties! Pēc tam varēsiet runāties," noteica dvīņu mamma, bet tie nebija pierunājami atkāpties no drauga gultas.
"Kas notika? Izskatās, ka ārā jau rīts!" ieinteresējās Jānis.
"Jā, tu ilgi nogulēji pēc tam, kad Rasa tevi gandrīz nobeidza. Bet tu pats biji vainīgs. Ko tu lavījies viņai klāt no aizmugures? Nevarēji kā normāls cilvēks pieklauvēt pie durvīm, pirms ej iekšā?" Izabella bija sašutusi.
"Durvis bija vaļā."
Jānis sāka pārstāstīt draugiem nakts piedzīvojumus.
"Ak, tad Rasa nolēmusi pati uz savu roku atrast Tumšo enerģiju!" Roberts bija ne pa jokam satraucies.
"Nu, ja jau Viedo Padome neko nedara un čammājas, tad jāņem tās lietas pašiem savās rokās," māsu aizstāvēja Izabella. "Izskatās, ka jums veicies gluži labi. Kas tas bija, ko jūs atradāt?"
"Nav ne jausmas, mēs nepaspējām noskaidrot."
"Es domāju, ka Rasa neapstāsies. Viņa noteikti meklēs vēl. Dzīs pēdas, kamēr sadzīs."
"Es gan domāju, ka ar šo dziesmiņa būs nodziedāta," Roberts iejaucās. "Neizskatījās, ka vecāki ar to būtu apmierināti, viņiem šķiet, ka tas ir drauds drošībai un pat dzīvībai. Tamdēļ vectēvs savāca visas kartes un ieslēdza skapī."
"Dikti pareizais atradies!" Izabella purpināja.
"Tādas lietas ir jāatstāj Viedo Padomei. Nekādas pašdarbības! Arī tas, ka vectēvs apturēja vētru, nebija pareizi, nedrīkst iejaukties dabas spēku darbībā."
"Viņš neapturēja! Tikai novirzīja, un tas nav aizliegts."
"Tas nav aizliegts. Un kas ir aizliegts?" Jancis jautāja, skatīdamies te uz vienu, te uz otru.
"Ir aizliegts iejaukties dabas spēku ritmos. Iedomājies, kas notiktu, ja viens sāktu izsaukt lietu, bet otrs to raidītu prom. Viens gribētu lielāku saules karstumu, otrs ilgotos pēc ziemas. Sāktos apjukums," pēkšņi ierunājās Rasa, kas, strīdniekiem nemanot, beidzot bija atnākusi apraudzīt Jāni.
"Tieši tā! Vētru apturēt var tikai ārkārtas gadījumā, nu, kā, piemēram, šis, kad draud noraut kūtij jumtu. Bet vectēvs jau to neapturēja, viņš tikai palūdza, lai tā mazliet maina virzienu un brāžas pāri mežiem, kur cilvēkiem, lopiem un namiem tā pāri nevar nodarīt," Izabella, atvieglota par lielās māsas tik savlaicīgo ierašanos, pašapzinīgi pielika strīdam punktu.
18. nodaļa Pie pusdienu galda
Pusdienlaikā Jānis jutās tik labi, ka kopā ar visiem sēdēja pie galda.
"Jāni, es uz tevi dusmojos!" Rasa teica, celdama pie mutes karoti ar zupu.
Kā parasti, kad kāds bija savārdzis, galdā tika celta vistas zupa, un tā bija garšīga. Tāpēc Jānis iztrūkās, pārtraukts tik sparīgajā ēšanas procesā.
"Par ko?"
"Ja tu nebūtu lavījies man klāt tik klusi un pēc tam vēl uzgāzies man virsū ar tādu blīkšķi, mēs tagad zinātu, kas draud Zemzemei."
"Nepārspīlē!" Roberts metās aizstāvēt draugu. "Tu pati teici, ka viņš tev tikai uzgrūdās."
"Tam nav nozīmes, fakts paliek fakts. Es biju tik tuvu un tomēr neuzzināju, kas īsti notiek un kas mūs sagaida, un kāds spēks mums
tuvojas. Vakar bija tik piemērota diena, gan Mēness fāzes sakrita, gan portāli atvērās uz zemes un debesīs. Iedomājies, deviņpadsmitā Mēness diena!" nebeidza gausties Rasa. "Tik ļoti piemērota burvjiem un viņu maģiskajām darbībām."
"Deviņpadsmitā diena?" pilnu muti pārprasīja Izabella. "Tu taču zini, tā mēdz nest vilšanos!"
"Ne jau man!" Rasa nozibināja acis. "Es visu tik labi biju izplānojusi, veikusi, un, galu galā, es arī atradu, ja vien sīkais… Tāda veiksme, un nekā!"
"Beidz gausties!" tētis viņu aprāja.
"Priecājies, ka parādījās Jancis! Laime, ka viņš tur bija un pasargāja tevi no muļķības."
"Jā, bet tagad tik labs laiks, kad priekšnoteikumi sakritīs, būs tikai pēc trīs mēnešiem."
"Ļoti labi, nav ko tev bāzt degunu lietās, no kurām neko nesaproti."
"Saprotu gan!"
"Nerunā man pretī!"
"Tā tiešām bija laime, ka Jānis tur bija," piebalsoja māmiņa. "Ja ir tā, kā tu saki, un tu biji atradusi Tumšās enerģijas avotu, tas tevi būtu ierāvis iekšā. Kājas vien būtu nozibējušas, un mums bērna vairs nebūtu!"
"Kā var ieraut iekšā caur karti?" smējās Roberts. "Caur to jau nevar sazināties!"
"Var gan!" iesaucās Jānis, bet, uzmetis biklu skatu Rasai, samulsis apklusa.
Atkal viņš bija izrunājies lieki. Bet nu jau dvīņu jautājumi bira kā no pārpilnības raga, un Rasai nācās paskaidrot. Viņa gan nezināja, cik daudz Jānis ir redzējis, kurā brīdī ir pienācis, tamdēļ mēģināja laipot un vēroja Jāņa reakciju. Kad Jānis ieminējās, ka var dzirdēt pat, kā futbolbumba švīkst, kad tiek sperta pa zāli, Rasas acis no jauna kļuva tumšas, tumšas. Jānis saprata, ka atkal izrunājies lieki, un sāka meklēt kādu drošāku sarunu tematu, tāpēc spēra laukā par
Artūra vecmāmiņu un Artūru. Nu viņam izdevās pamodināt interesi visos pie galda sēdošajos. Karotes palika pusceļā līdz mutēm.
"Tu ko, Rasa, saķēries ar pašu veco vellatu? Nu, un ko tad tu vēl tālāk meklēji? Tur jau ir tas ļaunums! Tad jau tu viņu atradi."
"Nē, tas ļaunums, ko mēs meklējam, viņā nav," Rasa iebilda. "Viņa ir cilvēcīga, un reizēm arī viņu ir iespējams aizkustināt."
"Tev tas izdevās?" brīnījās vectēvs.
"Nē, bet es redzēju viņas sirdi. Viņa ir pat spējīga mīlēt."
"Ko tad?" visi iesaucās.
"Savu mazdēlu un dēlu. Un cilvēks, kurš spējīgs mīlēt, nevar būt absolūti ļauns."
"Tas gan tiesa!" piekrita vecmāmuļa.
"Viņa laikam briesmīgi apskaitās, ka tu tā rakājies," Roberts zirgojās.
"It nemaz. Mēs ļoti prātīgi parunājām."
"Jā, viņas bija ļoti cienīgas, abas divas!" Jānis piebalsoja.
"Artūra vecāmāte uzreiz saprata, ko es meklēju, un teica, ka spēka viņai vēl ir gana un arī prāta pietiekoši, lai neiesaistītos jelkādos darījumos ar absolūto ļaunumu. Viņa teica, ka esot stiprāka par mani un lai es taisoties, ka tiekot! Tā, ko es meklējot, šeit neesot. Viņas mazdēls stāvēja blakus un vīpsnāja. Viņa tiešām ir stiprāka par mani," Rasa bija spiesta atzīt, "un es atkāpos."
"Jā, bet tu to darīji ar cieņu," Jānis atbalstīja jauno burvi.
"Bet kas no tā Artūra izaugs, to gan nevar zināt. Pie šitādas audzināšanas," šausminājās vecmāmuļa.
Jānis ievēroja, kā Izabella nolīka pār savu bļodu, slēpdama acis, un tikai paši ausu gali kļuva sārti. Laikam jau no karstās zupas.
"Nu, pašlaik viņš ir neciešams!" Roberts piebalsoja, pilnu muti ēzdams. "Vai ne, Iza?" Viņš iegrūda māsai dunku sānos.
"Mhm," atņurdēja Izabella.
"Es neko nezinu par viņa raksturu, pārāk maz esmu viņu redzējusi," stāstīja Rasa, "bet viņa spējas Viedo Padomē tiek augstu vērtētas.
Viņš bez iestājeksāmeniem ir ierakstīts Tās pasaules Augsto Zinšu skolas sarakstā."
"Jā? Viņam ir paredzēta vieta tavā skolā?" izbrīna saucieni piepildīja virtuvi.
"Jā, viņam esot ļoti liels po-ten-ci-āls," Rasa uzsvērti lēnām izrunāja svešādo vārdu.
"Tu kādas īpašas spējas esi pamanījis, Janci?" jautāja Roberts. "Vienīgās viņa spējas ir Izas kaitināšana."
"Nu, nezinu, nezinu. Tā runā. Viņa vārds jau ir ierakstīts sarakstā."
"Padomā, vecās Franuses mazdēls, bez iestājeksāmeniem augstskolā!" brīnījās vecāmāte. "Un kas ar jums abiem būs?" Viņa uzmeta dvīņiem diezgan piktu skatu. "Nez, cik tālu jūs abi tiksiet…"
"Gan jau, gan. Viņi taču vēl galīgi bērni," māmuļa metās dvīņus aizstāvēt. "Pietiek, ka Rasa tur mācās. Bērniem tā ir pārāk liela slodze. Ja viens no ģimenes tur ir iestājies, ar to pilnīgi pietiek."