"Tomēr mēs neesam ne par solīti tikuši tuvāk noslēpumam, kas īsti draud Zemzemei," Rasa mēģināja griezt sarunas atpakaļ uz īstā ceļa.
"Liecies mierā!" papucis viņu vēlreiz apsauca. "Atstāj to Viedo Padomes ziņā. Ne jums par to lemt! Jūs mācieties, dariet savu darbu!"
"Vētra rimusi! Vai mēs dosimies uz Zemzemi?" ierunājās Roberts.
"Nē, šajās brīvdienās ne. Padzīvosieties tepat pa māju, ari te darbu pietiek. Aizskriesiet līdz mežam, dīķim un kalnam. Uz Zemzemi noiesiet nākamnedēļ," atbildēja papucis.
19. nodaļa Vēršu cīnās
*
Nākamajā nedēļā ar Jāni Zemzemē gadījās dīvainas lietas. Viss sākās ar to, ka vakarā viņš nolēma šmaukties ar piena glāzi. Pieradusi redzēt, ka Jānis paklausīgi savu glāzi ik vakaru izdzer, Irbe beidza stāvēt durvīs, rokas zem priekšauta salikusi, un gaidīt. Nolikusi glāzes, viņa aizsteidzās savos vakara darbos. Jānis to izmantoja, lai vēl silto pienu, Robertam nemanot, ielietu izlietnē un tad priecīgi sagaidītu draugu, kārtīgi un sparīgi tīrot zobus. Tukšo glāzi viņš nolika uz naktsskapīša. Tā nevienā neradīja aizdomas. Ne vismazākās. Jānim nebija ne jausmas, ka šīm darbībām būs sekas. Aizmiga viņš labi. Pirmo miegu nogulējis, zēns pamodās ar sajūtu, ka kāds viņu aicina. Vēl acis neatvēris, viņš dzirdēja, pusmiegā kādu saucam.
"Jāāān, Īīīīn, Jāāān, līīīn, Jāāān, Īīīīn."
To visu pavadīja vaidi un elsas, un dziļi žēlabainas nopūtas. Arvien vairāk pamozdamies, bet acis vēl turēdams ciet, Jancis juta, ka mati sāk celties stāvus un rokas pārklāj zosāda.
"Jāāān, Īīīīn," kāds vaidēja, saukdams viņa vārdu. Jānis turpināja gulēt, cerībā, ka dīvainais saucējs nogurs un izgaisīs. Brīžiem jau šķita, ka balsis attālinās, bet tad tās sauca atkal, tieši pie loga. Vienā tādā mirklī, kad saucējs pierima, Jānis uzdrošinājās atvērt acis. Istabā bija apbrīnojami gaišs, gaišāks, nekā ejot gulēt. Labi varēja redzēt blakus esošo gultu un tur ciešā miegā guļošo Robertu.
Kā viņš var tādā troksnī gulēt, brīnījās Jānis. Bet aiz loga jau atkal kāds sauca.
"Jāāāānīīīī!"
Jānis pabāza galvu zem segas un aizspieda ausis, tagad likās, viņš dzird: "Nāāāāāā-vīīīī, nāāāāāā-vīīīī!" Satraukts Jānis izlīda no segas apakšas. Nē, tomēr tur kāds nudien sauc viņa vārdu! Beidz baidīties, tu te esi drošībā! — Jānis sevi mudināja saņemties, lai aizlavītos pie loga pavērot, kas tur īsti notiek. Beidzot viņš bija sasparojies tiktāl, ka pavēra mazu spraudziņu aizkarā, tieši tik daudz, lai ieraudzītu satraucošu ainu.
Spilgtās gaismas apspīdēti, aiz loga gaisā cīnījās divi vērši, viens balts, otrs melns. Cīnījās pēdējiem spēkiem — ievainoti, asinīm noplūduši, viņi negrasījās padoties. Dzīvību vai nāvi! Tāpat domāja neredzamo atbalstītāju pulks. Gan žēlabainas nopūtas, gan nožēlas vaidi, gan uzmundrinoši saucieni piepildīja debesjumu. Šīs divas zilbes "jān" un "īn", kas Jānim izklausījās pēc viņa vārda, tika skandētas nepārtraukti. Beidzot viens vērsis nokrita uz ceļiem, tad uz sāniem beigts. Sirdi plosošas vaimanas tricināja gaisu, liekot asinīm stingt dzīslās. Laiks uzgavilēt uzvarētāju korim, bet, nē, arī otrs vērsis bija zaudējis pārāk daudz spēku un saļima bez dzīvības pazīmēm līdzās savam pretiniekam. Viss beidzies. Tā domāja arī neredzamie skatītāji, vairs neizdvesdami ne skaņas.
Bet kas tad tas? Tomēr dzīvi! Ar milzīgu piepūli, pēdējiem spēkiem varenie pretinieki rausās augšā un pameta spoži apgaismoto cīņas arēnu, dodamies katrs pa savu gaismas staru uz kādu mirdzošu zvaigzni izplatījumā. Nu gan viss beidzies! Atviegloti Jānis dziļi ieelpoja, platām acīm lūkodamies tālajā gaismas avotā. Taču atkal spoži iemirdzējās apaļā cīņas arēna. Divi stari neticamā ātrumā tuvojās gaismas aplim, līdz ar tiem arēnā izskrēja divi spēcīgi vērši, atkal jau balts un melns. Neredzamais pūlis uzgavilēja: "Jāān-Īīīn!" Cīņa atsākās. Dobji dunēja ragi, vērši bez apstājas sitās viens pret otru. Jānis cieši aizvēra acis, bet neizskaidrojams spēks turēja viņu pie loga, neļaujot pamest novērošanas vietu. Kad uzmundrinājuma saucienus atkal arvien biežāk nomāca vaidi un nopūtas, Jānis jau zināja, ko viņš ieraudzīs. Patiesi, divi nomocīti, līdz nāvei ievainoti dzīvnieki raušas kājās, lai pēdējiem spēkiem pamestu arēnu. Jānis nepaspēja pat atviegloti nopūsties, kad atkal izgaismojās arēna un cīņa sākās no jauna. Vēl pēc kāda laika Jānim radās miglaina nojausma, ka šī cīņa nekad nebeigsies, vismaz šonakt noteikti ne, taču pamest savu skatītāju vietu viņš arī nez kāpēc nevarēja. Sekoja cīņa pēc cīņas, līdz pirmie austošie saules stari aizraidīja nakts tēlus nebūtībā.
Jānis turpināja sēdēt uz palodzes un, ceļus rokām aptvēris, domāja. Tūlīt, tūlīt viņš sapratīs šīs bezjēdzīgās cīņas nozīmi. Tādā pozā viņu ieraudzīja Roberts. Kad Jānis bija izstāstījis naktī pieredzēto, dvīņi bez garām apspriedēm aizvilka viņu pie Sapnīša.
20. nodaļa Sapnītis tulko Jāņa redzējumu
Labu brīdi Sapnītis klusēja, glaudīdams zodu. Tad pacēla acis.
"Tu nemaz vakar neizdzēri piena krūzi, vai ne?"
"Glāzi," Jancis vainīgi palaboja.
"Kur tad tu to liki?"
"Izlietnē…"
"Tu pats zini, ka tas nebija sapnis, ko tu redzēji!"
Izabella ar Robertu izbrīnā iepleta acis. Jānis tik vien varēja, kā pamāt ar galvu.
"Naktī robeža starp dažādajām pasaulēm kļūst nenoteikta. Tamdēļ mēs dzeram pienu, lai savu apziņu pasargātu. Tā, ko tu redzēji, bija mūžīgā cīņa starp labo un ļauno. Ķinieši to sauc par Jan un lņ."
"Ak, tāpēc viņi sauc jā, nī, kas man izklausījās pēc Jāņa?"
"Jā, jā. Šī cīņa nekad nebeidzas. Mūžīgais labais un mūžīgais ļaunais. Absolūtais ļaunums."
Izskatījās, ka Sapnītis aizklīst savās domās.
"Tas ir sācis elpot."
Nevarēja saprast, vai viņš vēl stāsta par Jāņa sapni vai jau par savējo.
"Tas ir sācis elpot un izpūš tādus mazus dūmu mākonīšus — Tumšo enerģiju. Tie klīst pa Visumu, līdz atrod cits citu un pievelkas, veidojot lielus nelaimes mākoņus. Tie pulcējas pie Zemzemes robežas un meklē saimnieku. Meklē saimnieku, kurš Tumšo enerģiju pārvērtīs noteiktā darbībā, piešķirs tai virzienu starp cilvēkiem… Nē, nē, neviens nav diezgan ļauns. Neviens nav pārņemts ar kādu traku ideju tik ļoti, lai ielaistu sevī šo melno spēku. Katram sirdī mīt jelkāda mīlestības druska pret bērnu, pret sevi, pret mīļoto, pret tuvāko. Nē, nē, neviens cilvēks vēl tam nav gatavs. Arī augi atsakās, koki atsakās, puķes atsakās. Vai tiešām Tumšās enerģijas mākoņi tā arī paliks, karājoties pie Zemzemes robežas? Tikai biedēs to? Vai tiešām nebūs neviena starpnieka, kurš pārvērtīs tumšos spēkus darbībā, kurš ļaus tiem izpausties un piepildīs nolemto? Tumšā enerģija meklē. Tā ieskatās katrā sirdī, katrā apziņā un bezapziņā. Tā nolaižas visdziļākajās dzīlēs un ielien vismazākajās spraugās. Tā meklē. Meklē un atrod. Tā atrod kādu apvainotu, kādu it kā līdz galam nepabeigtu, atstātu starp augiem un dzīvniekiem… atstātu starp augiem un cilvēkiem. Gandrīz dzīvnieku, tomēr ne. Atrod kādu, kurš ir gatavs valdīt Zemzemē un visā pasaulē. Tagad pareģojums var notikt — tumsas spēkiem ir pavēlnieks un kalps vienlaikus. Tumšā enerģija dzīvo, elpo un aug Zemzemē."