Ar katru vārdu Sapnīša galva slīdēja arvien zemāk un zemāk, līdz viņš to nolika uz rokām un sāka krākt dziļā miegā. Trīs draugi apstulbuši sēdēja krēslainajā sapņu tulka istabā un blenza cits citā, nevarēdami izteikt ne vārda. Kas te tikko notika? Izabella gribēja modināt veco vīru augšā, bet Roberts teica, ka viņi ir dzirdējuši pietiekami daudz un tagad ir laiks iet un apdomāt. Katrs vārds, ko Sapnītis teica, bija dziļi iespiedies bērnu atmiņā labāk par jebkuru mācītu dzejoli skolā.
"Ne augi, ne cilvēki. Gandrīz dzīvnieks… Kas tas var būt?" prātoja Izabella.
"Tak jau kāds, kas mīt šeit, Zemzemē," Roberts centās domāt racionāli, "varbūt pūķis?"
"Pūķis, kaut arī mītisks, ir dzīvnieks. Mums vajag atrast kaut ko tādu, kas ir ne dzīvnieks, ne cilvēks…"
"Ā, zinu, tas ir kentaurs!"
"Jā, jā, tas būs kentaurs — pa pusei dzīvnieks, pa pusei cilvēks. Bet vai tu esi kādu no viņiem redzējis Zemzemē?"
"Tieši tāpēc! Droši vien kāds viens vai divi klīst apkārt. Tāpēc arī būs ņēmuši ļaunā, ka izspiesti no sabiedrības. Iesim paskatīsimies, kas par viņiem rakstīts Babes grāmatās!"
Rakstītā nebija pārāk daudz, bet pietiekami, lai rastos priekšstats par kentauriem.
"Viņi nav pārāk briesmīgi, ar viņiem var tikt galā!" sprieda Roberts.
"Pat tad, ja viņi nesīs Tumšo enerģiju?" Jānis šaubījās.
"Nu, to vēl nevar zināt — nesīs vai nenesīs. Sapnītim lāga nevar ticēt — viņš guļ un sapņo vienā laidā. Nevar zināt, kuru no visiem sapņiem viņš atstāstīja un kāpēc vispār viņš mums to stāstīja. Varbūt tā bija tikai ēniņa no viņa ilūziju pasaules." — "Visticamāk, ka tā!" Izabella piekrita brālim un aizcirta biezās grāmatas vāku, ka noputēja vien.
Kentauri izskatījās pēc pārāk žēlojamām radībām, tamdēļ nebija vērā ņemami. Daudz interesantāks šķita vakardienas atgadījums ar pienu.
"Ak, tad redz, kāpēc mums Zemzemē vienmēr ir jādzer piens! Kas tās ir par govīm, kuru piens darbojas kā miega zāles? Gan jau tas tiek apvārdots. Klau, Izabella, mēs arī varētu kādu vakaru izlaist piena dzeršanas rituālu."
"Tev nepietiek ar Janci? Paskaties, cik nobijies viņš šorīt sēž!"
"Es domāju, ko teica Sapnītis!"
"Ak, beidz! Ja tu klausīsies, ko te Zemzemē kāds pareģo, tev būs jāmirst simtiem reižu dienā dažādās nāvēs. Ejam, tūlīt sāksies nodarbība pie Babes! Varēsim nodarboties ar citām, daudz reālākām lietām, no kurām būs arī kāds praktisks labums!"
Viņi vairs necilāja ne Janča nakts redzējumu, ne Sapnīša pravietojumu, bet cītīgi apguva mācības te vienā, te otrā darbnīcā, izpelnīdamies pat pa kādai uzslavai. Pat Jancim izdevās pirmajam atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem un atcerēties kādas sarežģītas mikstūras sastāvdaļas.
21. nodaļa Dīvainie notikumi Zemzemē
Pēc divām nedēļām bērnus Zemzeme sagaidīja sērās. Tikko nokāpuši pa stāvajām kāpnēm, viņi nokļuva bēru procesijas pašā vidū.
"Kas tad tas?" brīnījās Izabella. "Zemzemē tik reti kāds mirst! Kas te noticis?"
"Acīmredzot kāds varens burvis, paskaties, kāds pavadītāju pulks!"
"Nē, nē. Pavisam nabaga ļautiņi no nomales," steidza stāstīt kāda noraudājusies sieviņa, slaucīdama acis un izšņaukdama degunu lakata stūrī. "Pavisam nabaga ļautiņi, tepat no tām sagruvušajām mājelēm pilsētas nomalē." Viņa rādīja ar roku. Redzēdama ieinteresētus klausītājus, večiņa turpināja: "Kas to būtu domājis?! Mirt tik dīvainā nāvē!"
"Kas notika?" jautāja Izabella, bet Jancis noskurinājās.
Viss, kas saistījās ar kapiem un bērēm, viņam uzdzina pilnīgas šausmas. Vislabāk viņš būtu aizbāzis ausis un laidis ļekas vaļā, bet draugi stāvēja kā iemieti.
"Kā jau nabaga ļaudis, viņi dzīvoja vienmēr rūpēs par ēdienu," sieviņa turpināja, "un, klaiņodami ēdiena meklējumos, netālu no izgāztuves bija uzgājuši sēnes."
"Ko? Sēnes? Tagad? Kas tie par murgiem?" Roberts iesaucās.
"Nu, ka es jums saku! Sēnes!"
"Varbūt murķeļi?" Dvīņi saskatījās.
"Nav ne jausmas, es pati tās neredzēju. Stāstu jums, ko man stāstīja!" sieviņa turpināja. "Nabaga ļautiņi tās sēnes nogriezuši un laikam arī apēduši, jo kā tad citādi būtu tās kājas atstiepuši?"
"Tad tām gan jābūt baisi indīgām sēnēm," ierunājās Roberts, "kas var nobeigt Zemzemes cilvēku! Te neviens nav ar pliku roku ņemams."
"Var būt, ka tā ar nav tiesa. Varbūt būs bijusi kāda iekšķīga slimība. Perinājusies, perinājusies un vienā brīdi nobeigusi."
"Jā, bet visu ģimeni!" šaubījās Izabella.
"Nemāku teikt, nemāku teikt." Tantuks kļuva steidzīgs, jo procesija bija pavirzījusies jau labu gabalu uz priekšu. Jūtot, ka kavējas, viņa steidzās atvadīties, jo izskatījās, ka negribēja nokavēt no šīm bērēm nevienu minūti.
"Rokā ir!" iekliedzās Jancis.
Tantuks aiz izbīļa palēcās un skriešus metās prom, ik pa brīdim atskatīdamās uz dīvaino trijotni. Dažs labs no bēru procesijas pārmetoši uz viņiem paskatījās.
"Kas tev ir? Ko tu kliedz?" Izabella dusmīgi čukstēja Jancim.
"Rokā ir! Es sapratu! Beidzot es sapratu!"
"Ko tu saprati?"
Jancis bēra vārdus tādā ātrumā, ka bija grūti saprast teikto, tomēr beidzot draugiem izdevās to uztvert.
"Katru rudeni, kad mēs braucam sēņot, ome man stāsta vienu un to pašu, vienu un to pašu. Nu, tu zini, mani vecāki ir kaislīgi sēņotāji un man vienmēr jābrauc viņiem līdzi. Visi tie gumijnieki, grozi un naži…"
"Janci, ko tu gribi mums pateikt?" Izabella kļuva nepacietīga.
"Nu, es taču jums stāstu. Visu laiku ome atkārto vienu un to pašu, vienu un to pašu. Jau gadu gadiem. Es to no galvas jau zinu! Kā es varēju aizmirst? Skaidrāks par skaidru!"
"Kas tev ir skaidrs? Ko tu gribi mums pateikt?" Roberts pievienojās Izabellai.
"Nu, es taču jums visu laiku stāstu. Kā mēs to nesapratām? Degungalā! Es taču to zinu!"
"Varbūt beidzot pateiksi ari mums, ko tieši tu zini?" Roberts uzdeva konkrētu jautājumu.
"Klausieties, kā jūs nesaprotat, vienmēr, kad es eju mežā, ome saka — kad atradīsi sēni, parunā ar viņu, cik ļoti priecīgs esi, ka esi viņu atradis, ka viņa nāks uz tavu grozu, jo sēnes ir saistītas cita ar citu. Viņām ir saprāts, viņas spēj sazināties savā starpā. Viņām trūkst tikai vienas hromosomas, lai aizskrietu. Starp augu un cilvēku — gandrīz dzīvnieks! Tās ir sēnes! Sēnes! Jūs saprotat? Sē-nes!"
Nez kāpēc šoreiz dvīņi uzreiz noticēja Jānim. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka draugam ir taisnība. Klusējot visi trīs brāzās uz Babes namu un tur izstāstīja visu, pilnīgi visu Babei. Pat to, ka Jancis nebija iedzēris pienu, dēļ kā viņi nokļuva līdz Sapnīša pareģojumam un Janča atklāsmei.
Noklausījusies bērnus, Babe neteica ne vārda. Viņa pagriezās, piegāja pie pakaramā, uzlika uz aubes cepuri, paņēma lietussargu saulainā ziemas dienā un klusēdama aizgāja. Bērni izbrīnā vērās cits citā. Vienīgais, kā viņi varēja izskaidrot šo dīvaino rīcību, bija apmulsums. Vai tiešām viņiem izdevies apmulsināt Babi? Un kas tagad notiks? Viņiem nebija ne jausmas. Atlika tikai gaidīt. Jancis ierausās lielajā atpūtas krēslā, pievilka ceļgalus pie zoda, apķēra tos ar plaukstām un vēroja draugus. Izabella staigāja. Nē, precīzāk, nēsājās no viena istabas stūra uz otru, kaut ko saspringti domādama. Roberts paziņoja, ka viņam gribas ēst, un dusmīgi virināja pieliekamā durvis. Nokodis pārāk lielu kumosu no desmaizes, Roberts aizrijās. Izabella sita viņam pa muguru, un tad tas notika. Sāka visi reizē. Katrs zugū sāka sprakšķēt, parādījās Salamandras un Undīne. Tie signalizēja, kā vien prata. Sita bungas un pūta taures, un tas vēl nebija viss. Kokos, māju jumtos, pie stabiem, izrādās, bija paslēpti skaļruņi, un tajos mājoja zemākie dabas gari. Tagad tie cēla trauksmi dārdinādami un taurēdami. Viņi radīja šaušalīgu troksni, pievērsdami uzmanību un steigdamies ziņot: