"Visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!
Visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!
Trauksme, trauksme numur viens!
Trauksme, trauksme numur viens!
Visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!
Nekavejoties, visiem Virszemes ļaudīm pamest Zemzemi!
Nekavējoties!"
Bērni pieskrēja pie loga. Ielās bija sākusies panika. Ļaudis traucās šurpu turpu, nesamanīdami, kur skriet, līdz visi Virszemes ļaudis sāka virzīties uz izeju.
"Kāds tur pašlaik jūklis! Viņi taču samīs cits citu!" Izabella raizējās.
22. nodala Viedie uzdod jautājumus un apbalvo Jāni ar viesošanos Ziemeļu torni
*
Te durvīs parādījās Babe, nosviedusi nekam nederīgo cepuri un tikpat lieko lietussargu, viņa aicināja bērnus, paplētuši savu villaini kā spārnus.
"Nāciet un pieķerieties pie manis cieši. Es teicu — cieši!"
Viņa apskāva bērnus, un tajā pašā brīdī Jancis sajuta, ka kājas atraujas no zemes. Babes tvēriens bija stingrs, un Jāņa deguns tika cieši iespiests kaut kur Babes sānā, tamdēļ viņš neko neredzēja, tikai juta spēcīgu atsitienu pret zemi. Atbrīvojies no apskāviena, konstatēja, ka atrodas noslēpumainajā namā, kura ieeju rotāja divas milzonīgu, krēpjainu vilku akmens skulptūras. Atsvabinājusi bērnus no stingrā tvēriena, Babe stūma viņus uz priekšu milzīgā telpā, kuru apgaismoja tikai virsgaismas, kas bagātīgi plūda iekšā pa jumtā izbūvēto stikla kupolu. Telpas centrā atradās milzīgais, caurspīdīgais kvarcs. Tagad, saules apmirdzēts, tas laistījās un mirgoja, sūtīdams simtiem saules staru uz visām pusēm. Viņš gan uzņēma sevī saules gaismu, gan to atstaroja, izgaismodams telpas vistumšākos un tālākos kaktus. Gar sienām izbūvētās velvēs rindojās milzīgi akmens soli. Grīda bija klāta akmens flīzēm.
"Auksts!" Jānis nodrebinājās un jautājoši uzlūkoja Babi. Vecā Viedā klusēja. Čaloja tikai ūdens strautā, kurš, no pazemes dzīlēm iznācis virszemē, apmeta loku ap milzu kristālu un atkal nozuda pagrīdē. Ūdensstraume, kas, bezbēdīgi skalinādamās un šļakstīdamās, traucās cauri telpai, novilka stingru robežu starp ienācējiem, milzu kristālu un majestātiskajiem akmens sēdekļiem telpas dziļumā.
"Burvju Tiesa," zobiem klabot, teica Roberts. Izabella skaļi ievilka elpu.
"Esiet mierīgi!" Babes balsī nebija ne vismazākā satraukuma. "Jums tikai jāizstāsta stāsts, ko stāstījāt man."
"Kam?" Jānis jautāja drebošā balsī — arī viņam briesmīgi sala. Auksta šķita pat saules gaisma, kas rotaļājās akmens šķautnēs.
"Viedo Padomei," sacīja Babe un saņēma zēnu cieši aiz pleca.
Tur jau viņi nāca — gudrākie no gudrākajiem. Viedākie no viedākajiem. Krīvu knvi un viņu tiešie pēcteči. Jānis mulsdams ziņkārīgi aplūkoja ienācējus. Arī viņi tvēra katru bērnu skatienu. Sen Viedie nebija redzējuši nevienu no Virszemes. Daudz ūdeņu aiztecējis kopš laika, kad paši Virszemi apmeklējuši. Kā šo telpu divās daļās dalīja straujais, burbuļojošais strauts, tā kāda spēcīga straume bija sadalījusi un atstājusi katru savā krastā senos krīvu krīvus un viņu tautu. Kamēr Viedie pārskatīja un krāja senās zintis, ļaudis traucās pa visu pasauli, meklēdami atbildes uz jautājumiem, ko nevarēja atrast savās mājās. Gudrie vīri sasēdās akmens solos un aicināja, lai Jānis vēlreiz izstāsta savu stāstu par Tumšo enerģiju un sēnēm:
"Stāvot te, kur ūdens, dzīvības pirmavots, un akmens, kura dzīve, tāpat kā Saulei, ilgst mūžību, apsoli stāstīt patiesību un tikai patiesību."
"Vieglāk par vieglu!" Izabellai izspruka, bet, Babes iedunkāta, meitene apklusa. Viedie vīri iecietīgi pasmaidīja un laipni pamāja, aicinot
Jāni runāt. Jancis izmisis paraudzījās Babē. Vai tiešām viņam tagad ir jārunā? Balss ķērās, un vārdi metās. Viņš runāja tik klusi, it kā mēģinātu ko teikt no visbiezākās segapakšas.
"Es neizdzēru pienu," viņš dvesa, sekli elpojot. Viedie vīri paliecās uz priekšu, sasprindzinādami dzirdi. "Un tad es redzēju… redzēju…" Jānis turpināja arvien klusāk un neskaidrāk. To, ko viņš čukstēja, nevarēja lāgā saklausīt pat Babe un dvīņi, kas stāvēja Jānim cieši līdzās. Otrā strauta pusē sākās neizprotama murdoņa un dūkoņa. Milzu kristāla dzidrais mirdzums un ūdens draudzīgā burbuļošana it kā liecināja — zēns runā patiesību, bet dzirdēt gan nevarēja ne nieka.
"Runā skaļāk!" Babe skubināja Janci. Jānim tas neizdevās, vārdi nāca kaut kur no rīkles un, tikuši pāri lūpām, turpat arī izdzisa.
"Trakāk par traku!" Izabella čukstēja, jūtot, ka spriedze telpā sāk pieaugt. Viņa nolēma draugam palīdzēt un sāka savu stāstu skaļā un drošā balsī.
"Mēs kopā ar Jāni devāmies pie sapņu tulka izstāstīt viņa nakts redzējumu, tāpēc es jums varu pastāstīt, kā tas notika."
No otras strauta puses atskanēja piekrītoša un apmierināta krekšķināšana. Izabellai valoda ritēja raiti. Uz stāsta nobeigumu arī Jānis atguvās un ne tikai piekrītoši māja ar galvu, bet arī iesprauda pa kādam pusteikumam.
"Tad Jānim ienāca prātā sēnes. Ari mēs ar Robertu visu sapratām, it kā mūs kāds no tumšas istabas butu izvedis gaismā. Tās arī ir stāsta beigas," teica Izabella un ļāva Babes rokai sevi apskaut un pavilkt zem tumšzilās villaines drošībā. Vecie Viedie ieskāja bārdas un kasīja pakaušus. Nē, nē. Viņi neapšaubīja bērnu stāstīto, tieši pretēji — viņi gribēja Jānim izteikt pateicību un pašlaik nevarēja izšķirties, kādu apbalvojumu lai piešķir Virszemes zēnam. Kādu burvju spēju, teleportēšanos vai gaišredzību.
Tā kā akmens soli bija pārāk auksti un sēdēšana tajos nebija pārāk ērta, krīvu krīvi vienojās neparasti ātri. Viņi izlēma, ka parastam mazam Virszemes zēnam vislielākā balva būs viesošanās Ziemeļu tornī. Viņi teica, ka Jānis turp var doties tūliņ pat un Babe ar dvīņiem var viņu pavadīt līdz durvīm. Viedie piecēlās promiešanai. Arī Babe pagriezās uz promiešanu.
"Uz kurieni Jānim jāiet?" Roberts jautāja Babei.
"Uz Ziemeļu torni," Babe steidzīgi atteica un mudināja bērnus iet laukā pa durvīm.
"Vai man tiešām turp jāiet?" Jānim šī balva nelikās neko vērta. Viņš mierīgi bez tās varēja iztikt.
"Jāiet, jāiet!" Babe skubināja bērnus, stumdama tos sev pa priekšu.
"Mēs varēsim Jānim iet līdzi?" jautāja Izabella.
"Nē. Jānis turp dosies viens," paskaidroja vecā Viedā.
"Vai tur kāds būs tai tornī?" Jānis iztrūcies jautāja.
"Tas nu gan ir atkarīgs tikai no tevis," vecā Viedā bija strupa savā atbildē.
"Kā tā?" Trīs draugi izbrīnījušies raudzījās Babē. Viņa nepaspēja atbildēt, jo nu jau viņi bija nokļuvuši pie kādām durvīm, pa kurām tikai Jānis drīkstēja ieiet. Viņam vēl arvien sala, un nu jau arī trīcēja visi locekļi. Visdrīzāk, tas vairs nebija no aukstuma. Trauksme lika dauzīties sirdij, un galvā dunēja un šalca vesels domu okeāns.
Man ir tik šausmīgi slikti, Jānis domāja, bet, pirms viņš paspēja to pateikt skaļi, Babe bija atvērusi durvis un viņu iebīdījusi tornī.
Zēns palika stāvam turpat pie durvīm. Telpa bija astoņstūraina. Gaisma ieplūda caur šauriem, gotiskiem logiem. Arī šeit bija auksta akmens flīžu grīda, bet griesti izgaisa kaut kur augstu, augstu tumsā.