Akmens galds un akmens sols. Zoss spalva, tintnīca un atvērta grāmata. Pie galda sēdēja kāds vīrs. Sirmi, taisni mati pāri pleciem. Gludo, augsto pieri apspīdēja vēsa, balta gaisma. Viņš bija sagumis akmens solā, tāpat kā Jānis pret durvju aili. Dīvainā kārtā Jānis juta — vīram ir tikpat slikti kā viņam. Jānis juta, viņus vieno kopigas sāpes un bailes. Viņu pārņēma dusmas. "Tad no tevis manī ir visas šīs nebūšanas!" viņš teica un ar katru savu ķermeņa daļu sajuta, cik ļoti svešiniekam sāp, cik ļoti to krata drebuļi un dauzās sirds. Zēnu pārņēma līdzjūtība un vēl kāda dīvaina sajūta. Vai viņi būtu radinieki?… Viedo Padome Jānim nebija piešķīrusi nekādas burvju spējas, tamdēļ viņš darīja vienīgo, ko varēja, — viņš no visas sirds apkampa un mierināja svešinieku.
Svešinieks pacēla galvu un ieskatījās Jānim acīs. Sāpes un spriedze atkāpās, un svešinieks, skatīdamies zēnam acīs, sacīja: "Līdz šim tev neveicās, jo tu baidījies no neveiksmēm, tu baidījies uzņemties atbildību par savu rīcību, taču pamēģini ļaut notikumiem notikt. Visu, ko iemācies, izmanto dzīvē! Atceries, veiksme nozīmē uzticēties sev. Lai ko tu arī darītu, tu esi brīvs no citu cilvēku ierobežojumiem un viedokļiem. Ir tikai viens cilvēks, kuram tu nedrīksti likt vilties, un tas esi tu pats. Izspēlē savu dzīves spēli tā, lai vari lepoties pats ar sevi. Necenties izpatikt citiem — patīc pats sev! Ir svarīgs ne jau rezultāts, par ko tu kļūsi vai ko sasniegsi, bet svarīgas ir tavas sajūtas un dzīves garša, darot lietas, kas tev patīk. Darot tās no visas sirds. Atceries, tevī mājo dzirksts no visus cilvēkus vienojošās saules. Tu esi bezgala vērtīgs, kā jebkurš no miljoniem saules staru un kā pati saule."
Kad zēns iznāca no Ziemeļu torņa, Babe ar draugiem viņu gaidīja šaurajā priekštelpā.
"Nu, tu kādu tur satiki?" Babe, ziņkāri valdīdama, jautāja.
"Jā," Jānis teica, un viņam šķita, ka šodien ir gaiša, gaiša diena.
"Skaidrāks par skaidru, Jāni! Tu patiesi esi īpašs zēns!" Izabella iesaucās.
"Kāpēc tu tā domā?" Jānis smaidīdams vaicāja.
"Tāpēc, ka lielākoties cilvēki, ieejot Ziemeļu tornī, nevienu nesatiek un, kādi iegājuši, tādi arī iznāk."
"Bet tu satiki?" Roberts pārvaicāja.
"Jā!" Jānis, vēl arvien smaidīdams, atbildēja.
"Un tu zini, kas tas bija?" Babe, neticīgi raudzīdamās puišelī, vaicāja.
"Domāju, ka jā!" Jānis gatavojās lielajam atklājumam, bet Izabella pasteidzās pirmā.
"Mēs arī zinām! Babe mums pateica! Ja kādam palaimējas, viņš tur satiek pats sevi un uzzina, kā viņam ir jādzīvo."
"Pēc šīs tikšanās dzīvē notiek lielas pārmaiņas, vai ne, Babe?" Roberts vērsās pie vecās Viedās.
"Jā, bērni, pārmaiņu laiks ir sācies!" Babe teica. Viņa atkal saaicināja visus zem savas villaines, apkampa, un jau pēc pāris mirkļiem viņi gluži no zila gaisa uzradās Mežvidu virtuvē.
23. nodaļa Apjukums Zemzemē
Zemzemē Jāņa paziņojums, ka Tumšā enerģija sev mājvietu ir radusi sēnēs, un tam sekojošie notikumi radīja pamatīgu satricinājumu. Gadu simteņiem ilgi sirmie Viedie bija dzīvojuši ar pārliecību, ka viņi visu kontrolē. Tagad, saskaroties ar nepatīkamo faktu, viņi reaģēja diezgan savādi. Tie, kuru uzdevums bija savākt un sargāt senās gudrības, atteicās pamest savus sargposteņus. Viņi bija jau tik tālu prom no ikdienas dzīves, viņu gars mājoja tik augstās sfērās, ka viņi pat nespēja izprast, kas īsti notiek, un atkārtoja tikai vienu:
"Mūsu uzdevums, lai notiek kas notikdams ar Zemi, ir saglabāt cilvēka sēklu un civilizācijas pamatus, lai atkal kaut reizi no neredzamās pasaules rastos redzamā."
Viedo Padomē viedokļi dalījās. Daļa savā augstprātībā nespēja pieņemt faktu, ka kaut kāds Virszemes iemītnieks, vēl tīrais puišelis, bija atminējis mīklu, ap kuru viņi stundām, dienām bija lauzījuši galvu. Otra daļa bija gatavi pieņemt Jāņa paziņojumu kā patiesību, jo to apstiprināja mirušo pārbaudes, taču šo Viedo vidū notika nebeidzami strīdi par to, kādu metodi labāk izmantot un, galvenais, kāpēc.
Pārguruši no jautājumu uzdošanas, Viedie nolēma nogaidīt, jo, iespējams, nenotiks nekas un dīvainās pūpēžveidīgās sēnes nozudīs, tāpat kā uzradušās.
Bet tauta dumpojās. Tā nebija gatava gaidīt un pieprasīja tūlītēju rīcību. Viedo Padome izsūtīja pārstāvjus skaidrot radušos apstākļus un dot solījumus, kuriem neviens neticēja. Tas viss radīja milzīgu, spēcīgu spriedzi un elektrizēja debesis virs Zemzemes, līdz atmosfēra nolēma pati attīrīties. Sākās milzīgi pērkona negaisi ar vareniem grāvieniem un iespaidigiem zibeņiem kā pirms pasaules rašanās, bet varbūt bojāejas…
Zemzemes ļaudis, celdami galvas pret debesīm, uzrunāja savus senos dievus:
"Ko, Pērkoni, tu domāji, Uz akmeņa stāvēdams? Vai domāji pekles tumsu Vai — zemīti saskaldīt?"
24. nodaļa Izabellas pirmā burvestība
Dodamies savās Zemzemes gaitās, draugi ik pa brīdim satika Artūru ar viņa pavadoņiem. Starp viņiem visnekaitīgākais šķita Toms, un ikviens varēja apliecināt, ka Toms ir ļoti, ļoti glīts. Visiem, kas gribēja būt godīgi, vajadzēja to apstiprināt. Otrs tik skaists zēns visā Zemzemē nebija redzēts. Meitenes bariem spietoja ap Tomu, cerot uz draudzību, bet Tomam patika tikai viņš pats. Bija smieklīgi un arī jocīgi vērot, kā viņš meklēja savu atspulgu ne tikai spoguļos un logu stiklos, bet jebkurā gludā un atspoguļojošā virsmā. Tamdēļ pirmajā mirklī dīvaina varēja šķist šī draudzība starp Tomu un Artūru, kurš nekāds skaistulis nebija. Taču, biežāk satiekot un vērojot, Jancis nonāca pie slēdziena, ka nekā pārdabiska šajā savienībā nav. Artūru absolūti netraucēja Toma tīksmināšanās pašam ap sevi, un viņš bieži vien tad, kad glītais zēns arī mēģināja pateikt kādu dzēlību vai zobgalību, draugu apklusināja, sakot: 'Tom, sēdi un dari to, ko tu vislabāk proti, — esi skaists!" — tā skaidri norādot, kuram šajās savienībā pieder spēks un vara.
Kādā svētdienas rītā, atgriezušies no Zemzemes, viņi turpināja apspriest Toma paradumu ik pa brīdim laist roku caur matiem un atmest tos ar elegantu galvas atvēzienu, lai atkal pēc mirkļa ļautu matiem noslīdēt pār vienu aci. Robertam lieliski padevās Toma izdarību attēlošana, un Jānis ar Izabellu no smiekliem palika gluži bez elpas. Atguvies Jānis jautāja:
"Kā jūs domājat, viņam patīk kāda meitene? Nu, vismaz Laura vai Agnese, ar kurām visu laiku turas kopā."
"Tu ko!? Protams, nē! Nevienai meitenei neizdotos viņu iemīlināt sevī!"
"Kāpēc tad ne?" Izabella pēkšņi sajutās aizvainota visu meiteņu vietā.
"Nu, gluži vienkārši, māšelīt, tāda vēl nav piedzimusi. Tik neaprakstāmi skaista," zirgojās Roberts, "ja nu vienīgi kāda laumiņa spētu viņu aizvilt, bet ne jau nu Agnese vai Laura! Un ne jau nu tu, Izabella!"
"Nē, Robert! Skaista neder! Uz skaistu viņš kļūtu greizsirdīgs!" prātīgi sprieda Jānis. "Ticamāk viņam patiktu tāda, kura jūsmotu par viņa skaistumu!"
"Tas jau tagad notiek! Jūs visas apbrīnojat Toma skaistumu, vai ne, Izabella?"
Izabella raudzījās laukā pa logu, viņa nedzirdēja vai arī negribēja dzirdēt Roberta sacīto.
"Iesim paspēlēt kādu datorspēli vai paskatīties televizoru! Paliek garlaicīgi!" Viņa nožāvājās.
Aizrāvušies spēlē, zēni nemaz nemanīja, ka vienubrīd Iza izslīd no istabas. Pēc laiciņa viņa atgriezās un paraustīja Jāni aiz piedurknes.
"Nāc!"
Zēns izbrīnījies sekoja. Viņi iegāja Babes istabā.
"Te taču nedrīkst ienākt!" Jancis uztraucies čukstēja.