"Mēs ātri! Tikai paņemsim dažas lietas," Izabella tāpat čukstus atbildēja. "Nocel to smago kasti no augšējā plaukta! Nevari? Celsim pa abiem! Hū! Tā!"
Izabella atvēra kasti, tās virspusē gulēja grāmata. Meitene to atvēra un uz labu laimi sāka vilkt ar pirkstu pa grāmatas lapu.
"Skaidrs!" viņa izsaucās un sāka rakņāties pa kasti, ik pa brīdim iesaucoties: "Ir!" — "Atradu!" — "Tas nav īsti tas, bet derēs!" Drīz vien viņa bija pārkrāmējusi visu kasti, un izskatījās, ka kaut ko neizdodas atrast.
"Kaut kas ir pazudis?" Jānis čukstēja.
"Jā, varžu acis!" norūpējusies atbildēja Izabella un izbīlī sastinga.
"Jancīt, mīļo, tu taču nevienam neteiksi! Es, es tikai pamēģināšu! Ko? Es varu paskatīties arī citu recepti, man nemaz nevajag tās acis."
Jancis nosolījās klusēt un palīdzēja kasti uzcelt uz skapjaugšas. Viņiem izdevās, neviena nepamanītiem, atstāt telpu. Izabella ar visu dārgo kravu nozuda savā istabā. Jānis ieslīdēja pie Roberta, kurš, aizrāvies ar datorspēli, nebija pievērsis uzmanību ne viņa aiziešanai, ne atnākšanai.
Par šo sīko starpgadījumu viņi ar Izabellu nerunāja. Brīžiem Jānis iedomājās, ko gan Iza darīja ar tām pudelītēm un kastītēm. Vai viņa tās aiznesa atpakaļ un ielika kastē? Vienreiz atcerējies, pat atkal gribēja piedāvāt savu palīdzību, bet, lai cik zīmīgi un sazvērnieciski viņš uz Izu skatījās, viņa izlikās mājienus nesaprotam. Ja negrib, lai nestāsta — liela muiža! Varbūt no tā, ko draudzene gribēja mēģināt, nekas nesanāca.
Ziemas saulgrieži tuvojās ar joni. Visapkārt valdīja pacilāta rosība, īpaši jau Mežvidos, kur gatavojās uzņemt viesus. Sēta tika tīrīta un berzta, pušķota un greznota. Jau vairākas nedēļas iepriekš tika kūpināta gaļa un taisītas desas. Dienu pirms svētkiem arī Jānis tika palaists uz Mežvidiem, lai varētu palīdzēt un piedalīties pīrāgu un piparkūku cepšanā.
"Vēl divas rokas būtu ļoti izpalīdzīgas!" teica dvīņu mamma Jāņa vecākiem.
Tie palaida zēnu, paši soloties ierasties tieši Ziemassvētku vakarā. Kad palīgi ieradās Mežvidos, piparkūkas un pīrāgi jau rāmi gulēja bļodās un viņus gaidīja. Bet uz galda bija sakrauta baltā un brūnā šokolāde, stikla burkas ar žāvētiem augļiem, marcipāns, dažādas sēkliņas, rieksti un garšvielas.
"Urā! Mēs taisīsim konfektes!" iekliedzās Roberts.
"Rokas, rokas! Mazgājiet rokas!" skubināja dvīņu mamma.
Pēc roku mazgāšanas, matu savākšanas un priekšautu apsiešanas dvīņu mamma iedeva dažas receptes, taču ļāva lielā mērā izmantot arī savu fantāziju. Visus darbus pārraudzīt uzdeva Rasai.
"Mūs nevajag ne uzraudzīt, ne vadīt!" Izabellai šodien bija kašķīga oma.
Viņa pūtās un niķojās, līdz pārvācās viena pati pie loga palodzes un, muguru pagriezusi, kaut ko meistaroja. Nevienam neļāva nākt tuvumā un skatīties. Zēni gan ieklausījās Rasas padomos, kā var iegūt glazūras, kā pagatavot masu. Rezultāts bija lielisks. Protams, visu viņi arī paši bija nobaudījuši. Tāpēc Jānis zināja, ka visgaršīgākās ir šīs — krāsainās trifeles.
Tās pagatavot nemaz nebija sarežģīti, recepte pati iegūlās atmiņā. 250 g kausētas šokolādes, kuru kārojās apēst tāpat, sajauca kopā ar 25 g sviesta, tad piešāva vienu ēdamkaroti no lielās, vēderainās pudeles, no kuras smaržoja pēc kazeņu sīrupa. To visu iemaisīja uzkarsētā saldajā krējumā. Gara likās tā pusotra stunda, kad masai bija jāsastingst, stāvot ledusskapī. Pēc tam varēja ļauties fantāzijai un veidot no tās dažādu formu konfektes, kuras apviļāja krāsainos graudiņos un sēkliņās.
Saēdušies saldumus, visi bija kļuvuši gaužām miermīlīgi. Tāpēc Rasa pat nesadusmojās, aplūkojot Izabellas pavirši sakleperētos šokolādes gabaliņus.
"Ja nebija laba oma, varēji jau arī netaisīt. Tikai sabojāji materiālu."
"Man ir vēl viena konfekte, bet tā ir mana!" Izabella parādīja lielāku konfekti, glītu, apaļu, pārklātu ar brīnišķīgi rozā glazūru. Tā aicināt aicināja — esmu garšīga, apēd mani, apēd!
"Meitiņ, kāpēc nepagatavoji tādas vairākas? Brīnišķīga krāsa tev ir iznākusi!" ienākusi virtuvē, brīnījās arī dvīņu mamma.
"Tā ir mana!" Sargādama konfekti, Izabella aizskrēja uz savu istabu.
"Kāda muša viņai šodien iekodusi?" Roberts brīnījās.
25. nodaļa Rozā konfekte Ziemassvētkos
Nākamās dienas vakarā sāka nākt viesi. Kur te satilpa tik daudz ļaužu? Kā pārpildītā dzelzceļa stacijā! Tie pulcējās bariņos un pārvietojās, veidojot burzmu, no kuras sprēgāt sprēgāja jautrība. Dziļdomīgas sarunas mijās ar draudzīgu ķircināšanu un priekpilniem izsaucieniem, kad satikās ilgi neredzējušies radi un draugi. Jānis atpazina gan savus kaimiņus, gan skolas biedrus tepat no ciema, gan ļaudis, ko bija redzējis Zemzemē, gan nekad un nekur neredzētus dīvaiņus.
Kas tad tas?! Ari mūžvecie ienaidnieki — Artūrs un viņa kompānija slaistījās pagalmā.
"Skaties, skaties, Robert! Tu viņus redzi?" Jānis izbrīnīts uzrunāja draugu.
"Tur neko nevar darīt! Mamma viņus katru gadu ielūdz, jo Artūra tēva māsīca ir precējusies ar mammas tēvamāsas vīra māsīcas dēlu."
"Tad viņš jums sanāk tāds kā rada?"
"Jā, jā, baltās ķēves septītajā augumā."
"Kas, kas?"
"Nekas, tas tikai tāds teiciens. Es ceru, viņš šodien turēs muti, citādi…"
Izskatījās, ka arī Izabella bija četrotni pamanījusi un sparīgā gaitā devās pie viņiem. Šķiet, Iza jau pašā vakara sākumā gribēja viņus nolikt pie vietas.
"Nu, ja viņa ir tikpat kašķīga kā vakar, tad spalvas putēs! Skrienam, ja Izabellai vajadzēs palīdzību, mēs tur būsim!" priecīgs par gaidāmo saķeršanos, iesaucās Roberts.
Skriedams aiz drauga, Jānis sajuta spriedzi. Viņš cerēja, ka līdz kautiņam nenonāks. Gan jau viņiem to neļaus kāds pieaugušais. Artūra kompāniju zēni sasniedza reizē ar Izabellu, taču viņa nesamazināja ātrumu un devās tieši pie Toma.
"Tom, priecājos, ka tāds skaistums ir apciemojis mūsu sētu. Es tev gribu svētkos kaut ko dāvināt! Visskaistākajam zēnam Zemzemē un Virszemē visskaistāko konfekti, kāda vien ir atrodama!" Un Izabella ielika pārsteigtā Toma rokās vakar pagatavoto rozā konfekti.
Tad pagriezās un tikpat noteiktā, straujā gaitā devās uz māju. Roberts ar Jāni atkal teciņus metās viņai pakaļ.
"Tu esi traka palikusi, vai?" sauca Jānis.
"Klausies, viņai jumts aizbraucis! Tāds skaistums apciemojis mūsu sētu… Es tūlīt izvemšos!" Roberts bāza pirkstus mutē, tēlojot vemšanu.
"Ak, liecieties taču mierā! Liela muiža, uzdāvināju cilvēkam konfekti. Es vienkārši biju laipna, kā tas pienākas mājas saimniecei. Vai tad mamma vienmēr neaizrāda, ka pret viesiem jāizturas viesmīlīgi?" Izabella iegāja mājā, aizcērtot aiz sevis durvis.
Zēni apmulsuši raudzījās viens uz otru, tad uz sētsvidu stāvošo Tomu, kurš ar svētlaimīgu izteiksmi sejā beidza ēst konfekti. Dvīņu vecāki iznāca sētsvidū un aicināja visus nākt telpās un sēsties pie galdiem. Tie bija saklāti gan klētī, gan pirtī, gan dzīvojamajā istabā, gan lielajā, lauksaimniecības tehnikai celtajā šķūnī, kas bija atbrīvots no mašīnām, dodot vietu arī dejošanai un rotaļās iešanai.
"Es domāju, ka tava māsa ir saprātīgāka par citām meitenēm," ejot garām, novilka Artūrs.
"Tu, tu…" Roberts šņāca.
Jānis steigšus vilka aizkaitināto draugu prom.
"Kur ir tā muļķa zoss? Tādu izgāšanos!" Roberts bija patiesi nikns.
Jancis neatlaidīgi virzīja draugu pie svētku galdiem, jo cerēja, ka ēšana novērsīs domas. Nu Jānis beidzot saprata, ko nozīmē vārds "dzīres" — galdi vai lūza no ēdamā un dzeramā. Jau paši Mežvidu ļaudis bija sarūpējuši bagātīgu cienastu, arī katrs viesis bija uzskatījis par pienākumu kaut ko atnest. Tāpēc ēdamā netrūka. Nažu un dakšiņu šķinda, saviesīgas sarunas un sātīgais ēdiens tiešām nomierināja satrauktos prātus. Arī Izabella nerādījās tuvumā. Vien pāris reižu viņi redzēja meiteni nozibam virtuves durvīs.