Kārtīgi saēdušies, ļaudis gribēja izkustēties, tāpēc gan baros, gan divatā, gan pa vienam sāka lasīties kopā lielajā, jaunajā šķūni, lai uzrautu kādu danci senlatviešu garā. Kāda kundze grozījās starp apkārtējiem, visus izrīkodama, un lauku kapelas vijolnieks izmēģināja savu vijoli, kura žēli iekaucās, satracinot visus trīs sētas suņus. Jancim un Robertam pilnīgi noteikti nebija nekādu plānu attiecībā uz dejošanu, bet, tā kā pie galdiem bija palikuši tikai pāris veči, kuri pārsprieda politiku un, izrādās, bija īstie zinātāji, kā pārvaldīt valsti, arī zēni lēnām sāka virzīties uz šķūņa pusi. Tur aktīvajai kundzītei bija izdevies saorganizēt pirmos drosmīgos dejotājus.
"Ahā! Redz, kur Izabella! Nu viņa mums neizspruks!" kareivīgi iesaucās Roberts. Taču, izrādās, viņi nebija vienīgie, kas meiteni meklēja. Toms stāvēja Izabellai pretī un lūdza viņu uz deju. No pārsteiguma zēniem atkārās žoklis. Viņi paskatījās viens uz otru.
"Tu redzi to pašu, ko es?"
"Pilnīgi!" Jānis izbrīnā čukstēja.
Izabella uzmeta uzvarošu skatienu puišiem un aizgāja dejot. Bet ar to jau nekas nebeidzās, viss tikai sākās. Lai kur Izabella tajā vakarā gāja, Toms tecēja viņai pakaļ kā noklīdis stirnēns, kurš beidzot atradis savu mammu. Vēl vairāk, viņš nepārtraukti teica Izai visai dīvainas lietas:
"Izabella, tavi mati ir kā zelta pavedieni. Tu ej tik cēli, kā gulbis peld ezerā."
"Ko tu tur muldi?" Artūrs vairs nevarēja izturēt. Viņš bija ļoti dusmīgs. Un tas vēl skaitās draugs! Kāpēc tieši Izabella?
"Ko es muldu?" Uz mirkli likās, ka Toms atgūsies, bet nekā, acis atkal ieguva stirnas bērna maigo skatienu, kad lūpas runāja savu:
"Skaistāka par Veneru un Afrodīti, skaistāka par kara dievieti Diānu un Zeva sievu Hēru, Izabella, mana daiļā Izabella!"
'Tu kādreiz esi dzirdējusi Tomu tā runājam?" Agnese jautāja Laurai.
"Nē, es pat nezināju, ka viņš zina tādus vārdus — Venera, Afrodīte. Jocīgi."
Bet Toms sāka atkaclass="underline" "Izabella, mana daiļā Izabella!"
Apkārt stāvošie sāka skatīties un sačukstēties. Izabella nosarka un metās skriet uz māju, Toms steidzās viņai pakaļ, saukdams: "Izabella, manas dzīves mīla!"
Artūrs pagriezās pret Jāni: "Un es vēl domāju, ka viņai patīc tu!"
"Es? Kāpēc tad es? Mēs esam tikai draugi," Jancis protestēja.
"Tiešām, Janci, kāpēc tu nevarēji Izabellai iepatikties?" Roberts sapīka.
"Viņi abi mūs ir piemānījuši! Kurš to varēja iedomāties?" sarunā iesaistījās Laura.
"Mēs neko nemanījām!" teica Agnese.
"Tas ir kaut kā dīvaini!"
"Pilnīgi neticami!"
Viņas turpināja savā starpā sačukstēties.
"Tagad par to runās visa Virszeme un Zemzeme! Viss, man pietiek! Tai lietai jādara gals." Roberts devās uz mājas pusi. Pārējie sekoja. Izabellu ar Tomu viņi atrada virtuvē. Izabella bija uzrāpusies uz galda un, ieraudzījusi nācējus, izskatījās atvieglota. Toms, nometies uz ceļiem Izas priekšā, skaitīja paša sacerētu dzeju un izstieptā rokā turēja iekostu piparkūkas sirdi.
"Ņemiet savu Tomu un pazūdiet!" Roberts sagrāba puisi un grūda uz durvju pusi.
Izstūmis visus četrus pa ārdurvīm, viņš tās aizkrampēja, tad pievērsās Izabellai.
"Tagad stāsti un tikai bez pekstiņiem! Kas te notiek?"
"Man šķiet, es būšu mazliet pārspīlējusi."
"Ak, tikai mazliet?"
"Ja tu mani pārtrauksi, es vispār nerunāšu!" Izabella sabozās.
"Labi, stāsti taču beidzot!"
"Atceries, Robert, tu teici, ka Toms manī nemūžam nevarētu iemīlēties, un tad es… Un tad es… Uztaisīju rozā konfekti. Ne jau uzreiz! Vispirms mēs ar Janci izgatavojām mīlas dzērienu."
"Ko?! Tu arī?" Pārsteigts un noskaities, Roberts pagriezās pret Janci.
"Es nē!"
"Tu man palīdzēji dabūt visas sastāvdaļas, atceries?"
"Es tikai nocēlu lejā kasti! Es nezināju!"
"Jūs abi esat… Jūs esat… Es nezinu. Jūs esat traki! Jūs saprotat, ko esat izdarījuši?! Un kāpēc, Jāni, tu man neizstāstīji?"
"Izabella lūdza…" Jānis aprāvās.
"Ko tagad lai dara?" Iza bija tuvu asarām.
"Tev vismaz viņš patīk?" Jānis centās paskatīties uz situāciju no labās puses.
"Nē, galīgi ne! Es tikai gribēju panākt savu. Man viņu nevajag!"
Pa to laiku apgājis apkārt mājai un ienācis pa otru ieeju, Toms atkal stāvēja virtuves durvīs.
"Izabella, tava elpa smaržo pēc rožu ziedlapiņām! Es gribu būt tavā tuvumā, lai elpotu to pašu gaisu, ko tu!"
"Cik skaisti! No kuras lugas tas ir?" Galvu virtuvē pabāza Rasa.
"Rasa!"
Kā glābiņu meklēdama, Izabella metās lielajai māsai ap kaklu, kamēr Roberts, Jānim piepalīdzot, ne bez pūlēm dabūja Tomu laukā no mājas. Tad viņi, viens otru pārtraukdami, stāstīja visu Rasai.
"Izabella! Tu saproti, ko esi izdarījusi? Tu esi atņēmusi cilvēkam viņa brīvo gribu! Ja kāds uzzinās, tev būs jāstājas Burvju liesas priekšā. Tu esi pārkāpusi 27., 78. un 147. likuma pantu."
Jancis juta, viņam sāk tirpt kājas.
"Rasa, pēc tam mēs viņai sadosim, tagad Izabella ir jāglābj! Tu taču to vari! Nu, lūdzu! Ātrāk! Man šķiet, ka Laurai ar Agnesi ir kādas aizdomas!" Roberts paslepus raudzījās pa durvju šķirbu.
"Labi, ejam uz Babes istabu! Kuru grāmatu tu ņēmi? Kādas ir sastāvdaļas?"
Rasa lika zēniem palikt sardzē, kamēr abas ar Izabellu būrās pa Babes istabu. Jānis stāvēja gaiteņa tumšajā stūrī un klausījās pats savos sirdspukstos. Sirds sitās kā negudra. Nevis krūtīs, bet kaklā. Acīmredzot tā radies teiciens, ka no bailēm sirds pa muti var izlēkt. Tagad galvenais novirzīt domas, citādi nudien viņš jau redz sevi stāvam Burvju Tiesas priekšā.
"Ak, ko viņas tur tik ilgi peras?" Ari Roberts bija kļuvis nepacietīgs.
"Tu taču nedomā, ka Rasa to domāja nopietni par burvju tiesām un likuma pantiem?" Jānis iztrūcies jautāja.
"Nav ne jausmas, līdz šim visas mūsu palaidnības tepat sētā vien ir notikušas. Tās nekad nav aizskārušas svešus cilvēkus, bet es ticu, ka Rasai viss izdosies! Es ļoti ticu!"
"Fūūū, beidzot, tagad tikai jātur īkšķi, lai viss norit, kā nākas!" Izabella ar Rasu iznāca no istabas. Izabellai rokās bija divas šokolādes konfektes.
"Esi uzmanīga un nesajauc! Kreisajā rokā tev, labajā Tomam!" brīdināja Rasa.
"Kaut nu es varētu viņu atrast labi ātri," Izabella bažījās, bet velti. Tikko atvēruši ārdurvis, viņi ieraudzīja Tomu, vienu tepat ap namdurvīm slaistāmies. Iza steidzās pie viņa.
"Tom, es arī gribu ar tevi dalīt visu, kas man pieder! Še ņem, apēdīsim konfektes, lai tās mūs vieno! Jūti, cik salda un garšīga?"
"Mmm, jā! Tiešām laba!" Toms aplaizīja pirkstus.
Rasa, Roberts, Jānis un Izabella nenovērsdamies lūkojās Tomā. Nekas nenotika. Sasprindzinājums tikai turpināja pieaugt, līdz Toms ar ierastu žestu izlaida roku caur matiem.
"Es šodien uzvilku šo zilo kreklu, jo tas lieliski piestāv pie manām zilajām acīm. Bija diezgan grūti atrast pareizo krekla toni, jo manām acīm ir ļoti īpaša, reti sastopama zila nokrāsa."
Visiem izlauzās atvieglojuma pilna nopūta. Pirmo reizi viņi ar neviltotu prieku vēroja, kā Toms ļāva matiem noslidēt pār vienu aci un tad ar elegantu galvas kustību atmeta to atpakaļ.