"Skaisti!" Izabella aizgrābti nočukstēja.
"Izabella, tu atkal sāc?" tēlotās šausmās iesaucās Roberts.
"Aāāāh, viss atkal ir kārtībā! Pēdējā brīdī!" Rasa norādīja uz ļaužu pūlīti, kas tuvojās. Toma draudzenēm bija izdevies piesaistīt pieaugušo uzmanību. Aizelsušās, viena otru pārtraukdamas, Laura un Agnese turpināja paust savas bažas par redzēto trim sievietēm un diviem vīriešiem.
"Tas izskatās pēc ieēdināšanas visu ļaužu acu priekšā! Tādu pārdrošību un nekaunību!" Viena no sievietēm metās pie Toma. "Manu dēliņ, kā tu jūties?"
"Brīnišķīgi, vienkārši brīnišķīgi! Mammu, visi piekrīt, ka mana krekla izvēle ir pareizā. Pēdējā laikā tu esi zaudējusi manu skaisto izcelšanas mākslu. Tavs izvēlētais krekla tonis nekam nederēja, laikam turpmāk nāksies paļauties pašam uz saviem spēkiem."
"Bija jau arī laiks!" dusmīgi nošņāca viens no vīriem un pievērsās Agnesei un Laurai.
"Nu, jūs abas žagatas! Ko nēsājaties apkārt ar nepatiesām ziņām? Ceļat traci tur, kur tā nav!"
"Jā, bet mēs pašas savām acīm redzējām un ausīm dzirdējām."
"Kas īsti tur virtuvē notika, Izabella? Toms tavā priekšā stāvēja uz ceļiem, skaitīja mīlas dzeju. To redzēja visi, arī Roberts un šis te, viņu draudziņš Jānis. Stāsti patiesību, Izabella!" viena caur otru sauca Laura un Agnese.
"Tas nevar būt! Mans skaistais Toms šī prastā lauku skuķa priekšā uz ceļiem?!"
Visu skatieni pievērsās Izabellai. Viņa nevarēja neko labāku izdomāt, kā spītīgi klusēt.
"Ak, jūs runājat par to, ko redzējāt virtuvē?" māsai palīgā steidzās Robis. "Tiešām, Toms bija nometies uz ceļiem, viņš mācīja Izabellai, kā pareizi jāslavina skaistums, un nu mēs, bērni no laukiem, to esam lieliski apguvuši, vai ne, Tom?"
Toma uzacis uz mirkli savilkās, viņam pūloties ko atcerēties, bet visas atmiņas bija kaut kur izčibējušas. Lai nezaudētu pašcieņu, viņš atmeta matus un eleganti, nedaudz uz priekšu izvirzījis labo kāju, iesāka:
"Mazliet kultūras jums nenāca par ļaunu, bet pie gaumes vēl jāpiestrādā!" Viņš norādīja uz Robja ziemas zābakiem pie uzvalka biksēm.
Pfūūū! Nospļāvās viens no vīriem un klusējot devās prom. Arī otrs atmeta ar roku un sekoja. Prom devās arī sievietes, kopā ar tām Laura un Agnese. Gājienu noslēdza Toms ar savu mammu, kura gādīgi kārtoja viņa apkaklīti.
"Fu, tikām cauri ar izbīli. Pēc visiem tiem stresiem man gribas ēst!" Roberts paziņoja.
"Labi, nāciet uz virtuvi, es jūs pabarošu!" Rasa bija atmaigusi.
Izrādās, ēstgriba pēc pārdzīvojumiem tiešām dubultojas. Viņi nesmādēja pat aukstus kartupeļus un kotletes ar sastingušu tauku klātiem sautētiem kāpostjem. Tas viss nozuda viņu vēderos, kamēr Rasa vārīja tēju.
"Kaut ko nomierinošu, lūdzu! Varbūt kumelītes."
"Ko ēdīsiet klāt? Pīrāgus, piparkūkas, bet varbūt konfektes?"
"Nē, tikai ne konfektes!" visi trīs atsaucās.
"Kaut gan… Izabella, izstāsti, kā gatavot mīlas dzērienu! Varbūt mums ar Janci arī kādreiz varētu noderēt!" Roberts dega ziņkārē.
"Oho, vieglāk par vieglu!" Izabella bija vēlīga.
"Ņemiet piestu, tajā saberziet vienu…"
"Izabella! Tu aizmirsi, ko mēs runājām Babes istabā? Vispār jau vajadzēja ļaut tev saņemt sodu. Žēl tikai tēta un māmiņas, kuriem pēc jūsu abu piedzimšanas mati sākuši straujāk nosirmot." Rasas pierē iegūla dusmu rieva.
"Ak, Rasa, Babes istabā nebija ne īstais laiks, ne īstā vieta pamācībām! Es, kad esmu uztraukta, nespēju uztvert, ko man saka." Izabella bija atguvusi labo omu, un viņas acis atkal meta šķelmīgas dzirkstis.
"Bet tagad taču tu dzirdi! Klausies un nesaki, ka tu nedzirdēji! Kamēr neesat nolikuši eksāmenus un ieguvuši sertifikātu, jūs nedrīkstat burties!"
"Ja es protu, kāda starpība, ir man sertifikāts vai nav?! Tev jāatzīst, man izdevās lieliski!"
"Tev ir talants!" Roberts apbrīnoja māsu.
"Ir vai nav talants, to mēs pašreiz neapspriežam. Runa ir par to, ka tu nedrīksti ne ar vārdiem, ne telepātiski veidot postošas, maģiskas programmas, kas kaitē cilvēka psihei un veselībai! Un vēl nodot tās ar starpniekvielu!"
"Tomam tas nemaz nekaitēja. Man šķiet, viņš kļuva savā ziņā pievilcīgāks," pretojās Izabella. "Tu taču nenoliegsi, ka ar sadzīves maģiju, kur iesaistīti augi, dzīvnieki un dabas spēki, te nodarbojas ikviens, kam pietiekoši spilgta iztēle un spēja koncentrēties. Bet tu neuztraucies, tik liela burve kā tu, es vēl neesmu. Iedarboties uz energoinformatīvo lauku vēl neprotu."
"Labi, ka tā. Tik nenosvērtai būtnei kā tev tas būtu tikpat nesaprātīgi, kā iedot uguni gadu vecam bērnam. Gan pats apdedzināsies, gan māju nodedzinās."
"Meitenes, nu beidziet!" Roberts mēģināja māsas apklusināt.
"Rasa, tu taču zini," samierinoši bilda Izabella, "ka konfektes iedarbība ar laiku būtu beigusies, tā tas notiek ar praktiski visām pēc sadzīves maģijas pieburtām kaitēm. Ar laiku to spēks izsīkst un pazūd. Svarīgākais ir tas, ka viņš nebija uzlicis aizsardzību."
"Un tu pati esi? Robis ar Janci ir?"
"Nē, kurš tad mūs te burs?"
"Redz, atradīsies kāda trakā kā tu, un cauri būs."
"He, sadzīves maģija! Cik viegli pieburt, tik viegli atburt," Izabella nelikās mierā.
"Ja ir tik viegli, nākošreiz paši tieciet galā!"
Kad Rasa aizgāja, viņi ar visām tējas krūzēm pārvietojās uz Roberta istabu un turpināja apspriest šīs dienas notikumus. Izabella lika zēniem vairākkārt smalki atstāstīt, ko teica Artūrs par to, ka viņa nav tāda, kā citas meitenes.
"Kāpēc tas tevi tā interesē?" brīnījās Roberts. "Tev viņš patīk?"
Izabella sadusmojās un meta brālim ar spilvenu. Sākās īsta spilvenu kauja ar uzvarošiem saucieniem un apslāpētiem smiekliem. Līdz durvīs parādījās vecmāmuļa un aizdzina viņus gulēt.
Pēcsvētku rītā visi modās vēlu, ļaudis ikdienas gaitās devās nesteidzīgi, vēl arvien visos valdīja prieks par kopā būšanu. Tikai Izabella likās nospiesta, neviens nedzirdēja viņas smieklus, nebija nekādas stīvēšanās, tiepšanās ar brāli vai māsu. Viņa izvairījās no skatieniem, domāja sev vien zināmas domas un likās, tās nebija priecīgas. Vecmāmuļa pat sāka taustīt Izabellas pieri, vai nav vakar par daudz satrakojusies un šodien slima. Taču piere bija vēsa un Izabella veselāka par veselu.
"Meitiņ, pastāsti, kas nomāc tavu sirsniņu!" māmiņa bija norūpējusies.
Šie vārdi galīgi saraudināja Izabellu, un viņa aizskrēja uz savu istabu.
"Lai izraudas, paliks vieglāk."
Mājnieki neizpratnē lūkojās cits citā. Slepus no pārējiem Jānis ar Robertu sekoja Izabellai. Zēni nebija nekādi labie mierinātāji, tāpēc klusēdami sēdēja uz gultas malas un raudzījās, kā Izabella raud. Asaras lija aumaļām.
"Kas tagad būs?" beidzot starp šņukstiem viņai izdevās ievilkt elpu vienam īsam teikumam. Zēni saskatījās, viņi vēl aizvien neko nesaprata.
"Gredzens pazudis!"
"Tu ko?!" Roberts kā dzelts pielēca kājās un pieskrēja pie plaukta. "Vēl vakar tas te stāvēja. Varbūt nokritis?"
"Jā, jā, tam pieauga kājas, un viņš aizgāja ieelpot svaigu gaisu. Istabā tā nav. Es esmu visu pārmeklējusi. Ko tagad lai dara? Ko lai dara? Kas tagad būs?"
"Izabella, kāpēc tu vienmēr bāz degunu lietās, kas uz tevi neattiecas?" Roberts žēlojās.
"Vēl pirms pāris dienām tev tas tiri labi patika. Es neatceros, ka tu būtu iebildis."
"Tas tiesa."
Pirms pāris dienām Roberts, ar apskaužamu aizrautību, palīdzēja Izabellai izmānīt Rasu no istabas, lai nočieptu gredzenu un parādītu to Jānim. Jancis to bija atzinīgi novērtējis. Gredzens tiešām bija skaists, bet īpaši Jānim patika stāsts par tā spējām sargāt un atvairīt nelaimes, ne tikai no nēsātāja, bet ari no visas dzimtas. "Šis gredzens mums pieder jau paaudžu paaudzēs. Tas ir mūsu talismans," lepni bija stāstījusi Izabella. "Viņš ne tikai aizsargā, bet arī gādā par veiksmi un palielina burvju spējas," bija piebildis Robis.