Kaut kā viņi neatrada piemērotu bridi, lai noliktu gredzenu atpakaļ. Tas palika stāvam uz plaukta, līdz pazuda. Ziemassvētku vakarā Izabella bija to redzējusi, bet šorīt gredzena vairs nebija. Drūzmā, kad cilvēki bija nākuši un gājuši, tas bija pazudis. Vienīgais, ko vēl Izabella varēja piebilst, ka vakarā, ienākot savā istabiņā, viņa atradusi durvis, nedaudz pavērtas. Arī tas viņu nebija uztraucis, jo kaķi bieži mēdz staigāt, kur pašiem tīk. Tamdēļ durvis pusvirus nebija radījušas nekādas bažas.
Nākamajā dienā, gredzenu neatradusi, viņa vispirms visu vainu lika uz Lāsi, kura mēdza gan bez aicinājuma ienākt, gan kāpelēt pa plauktiem, šo to, sev interesējošu, ar ķepu nogrūžot zemē. Kad pat visrūpīgākā istabas pārbaude neko nedeva, Roberts izteica pieņēmumu, ka Lāse gredzenu ir zobos aiznesusi. Tas nebija mierinājums.
Visi trīs kopīgi izlēma, ka vēlreiz pārmeklēs istabu. Ja neatradīs, būs vien jāiet un jāatzīstas par zudumu vispirms Rasai, tad vecākiem. Viņi vēl nebija tikuši galā ar meklēšanu, kad istabā ienāca Janča mamma.
"Laiks braukt mājās!"
Jancis juta milzīgu atvieglojumu, ka nevajadzēs piedalīties atzīšanās procedūrā. Tamdēļ nebija nekādas stīvēšanās, nekādas lūgšanās "vēl pusstundiņu, vēl desmit minūtītes". Pēc mirkļa viņš bija gatavs braucējs.
26. nodaļa Ome taisa traci
Jānis steidzīgi ēda. Nodurtām acīm, viņš stūķēja mutē kumosu pēc kumosa, lai ātrāk tiktu prom no galda. Tramīgi viņš uzlūkoja tēti un mammu, arī viņu sejas bija tikpat bažīgas un acis nodurtas. Tā tas bija vienmēr, kad ome par kaut ko apskaitās un klusēja. Šī viņas klusēšana — tā bija sākusies jau uzreiz pēc iekāpšanas mašīnā, kad pārējie vēl priecīgi māja atvadas Mežvidu sētā stāvošajiem ļaudīm. Vēl pirms mirkļa visi bija priecīgi apkampušies, čalojuši un atvadījušies, līdz viņi pamanīja omes ledaino klusēšanu. Jānis pēkšņi sajutās bezgala vainīgs, viņš zināja, ka tāpat jūtas arī tētis un mamma.
Katrs prātā pārcilāja, ko gan tik sliktu ir izdarījis, kā nogrēkojies omes priekšā. Jānim pie labākās gribas nekas nenāca prātā — ja nu vienīgi ome kaut kā būs uzzinājusi par nozaudēto gredzenu, bet varbūt vainīgs nemaz nav viņš? Varbūt šoreiz tā ir mamma, kura ir par skaļu smējusies un ēdot likusi elkoņus uz galda? Bet varbūt tas ir tētis, kurš nav pietiekami gudri runājis un taisni stāvējis. Varbūt omei
Mežvidu sēta bija likusies par prastu. Varbūt viņai netika izrādīta pienācīgā cieņa, vai arī uz palodzes bija aizķēries kāds puteklis. Jānis uzmanīgi cēla karoti pie lūpām, galvenais nepiesist pie šķīvja malas, nepievērst uzmanību. Viņš zināja, ome sāks runāt, un cerēja pazust, pirms tas notiks. Vēl pāris karotes, Jānis domāja, un varēs atviegloti uzelpot. Tēta karote pārāk skaļi piesitās tukšā šķīvja malai.
"Tā, esat paēduši? Mums ir jāaprunājas!" ome teica un nolika abas rokas uz galda. Runāšana būs gara — saprata Jānis. Viņš centās neredzēt un neko nedzirdēt, nebūt klāt. Tētis ierāva galvu plecos. Mamma bikli raudzījās omē, kamēr tā turpināja:
"Es, protams, varētu tērēt laiku un savu enerģiju, lai izskaidrotu un pārliecinātu, bet esmu pārāk sašutusi. Tas, ko es redzēju, man ļoti nepatika. Tas līdzinās apmātībai, garīgai nelīdzsvarotībai un dvēseles slimumam! Un tajā visā vēl iejaukt bērnus! Es esmu kategoriski pret, un Jānis tur vairs kāju nespers!"
Izdzirdējis savu vārdu, Jānis izbrīnā pacēla acis pret omi, bet tētis ierunājās:
"Nu, mamm, par ko tu runā? Kas tev lēcies šovakar?"
"To mums vislabāk varētu pastāstīt Jānis, ar kādām dīvainām lietām viņš nodarbojas Mežvidos!"
"Ko es? Es neko!" Jānis iztrūcies murmulēja zem deguna.
"Ko viņš atkal ir izdarījis?" Mamma uztrūkās kājās un sāka skraidīt pa istabu.
"Kas atkal?" Jānis aizvainoti burkšķēja.
"Es tev vaicāju vēlreiz ar labu," ome draudošā balsī iesāka, "izstāsti tūliņ pat vecākiem, ar ko jūs tur, Mežvidos, nodarbojaties!"
Viņš ar pēc iespējas izbrīnītāku sejas izteiksmi lūkojās vecākos. Tie tikpat jautājoši lūkojās Jānī.
"Skaties man acīs!" Ome pacēla balsi. "Es tev pēdējo reizi ar labu jautāju! Ko jūs tur Mežvidos darāt?"
Jānis iecirta zodu krūtīs un spītīgi klusēja.
"Jānīt, mīļo dēliņ, nu, pasaki!" mamma uztraukti vaimanāja.
"Tu zini, vai ne… tu zini!" viņa vērsās pie vīramātes. Baisas ainas uzbūra viņas iztēle.
"Beidziet te spēlēt teātri!" dusmīgi ierunājās tētis. "Ja tu ko zini, saki!" viņš vērsās pie omes.
"Viņi puiku Mežvidos ir ievilkuši dīvainās izdarībās un piebāzuši galvu ar pilnīgām muļķībām!"
Gaiss virtuvē kļuva arvien karstāks. Jānis juta, viņam noraso piere. Omei un mammai vaigi kļuva arvien sarkanāki, bet tētis kliedza:
"Kas tās ir par darbībām, kur iepīts mans dēls?"
"Viņi Mežvidos nodarbojas ar buršanos!" ome teica un piecēlās.
"Ak, vai!" ievaidējās mamma, it kā būtu saņēmusi ziņu, ka kāds ir miris. Tētis pārsteigts klusēja. Tas nu galīgi nebija tas, ko viņš bija gaidījis. Viņš nevarēja aptvert, vai tas ir kas briesmīgs vai tomēr tikai smieklīgs. Viņa prāts nespēja tik ātri apstrādāt jauniegūto ziņu un izdarīt secinājumus.
"Jūs pie tā esat vainīgi!" ome bārās. "Jūs galīgi neliekaties zinis par savu bērnu! Man vienai jānodarbojas ar viņa audzināšanu! Kas te notiktu, ja manis nebūtu?! Kas no tā puikas būtu izaudzis?"
Hū… Jānis atviegloti uzelpoja. Izskatās, negaisa mākonis ir pagājis viņam garām un slīd uz citu pusi. Drīz trīs pieaugušie kliedza savā starpā kā vienmēr, kad runa bija par viņa audzināšanu. Ome pārmeta vecākiem, ka tie pārāk vieglprātīgi izturas pret saviem pienākumiem. Mamma aizstāvējās, cik spēja, sakot, ka viņa jau labprāt audzinātu, ja kāds visu laiku nejauktos viņai pa vidu un nenoniecinātu katru viņas domu un ideju. Tētis taisnojās, ka kādam taču ir arī jāstrādā. Kad viņi labu brīdi bija izbļaustījušies, mamma, ziņkārības mākta, vērsās pie omes:
"Kas tur īsti bija ar to buršanos? Tu runāji nopietni?"
"Tu zini, man no sākuma ari šķita, ka tie ir joki, bet izrādījās ne. Tie dīvainie ļaudis to domāja visā nopietnībā. Kāda īpatna kundzīte, kas sēdēja man blakus, stāstīja, ka pagājušo nakti, bezmiega mocīta, visu nakti ar spoku spēlējusi kārtis. Es parāvos tālāk un sāku skatīties uz citu pusi. Ar trakiem tikai pa labam," ome stāstīja, "bet dīvainais sievišķis turpināja man uzplīties un uzstājīgi lūdza, lai es ar kaut kādu zugu sūtu ziņu viņas māsai, ka viņai aptrūkušies salviju dūmkociņi, nebūšot, ar ko iztīrīt māju, bet strauji tuvojoties divdesmit devītā mēness diena."
"Kāda diena?" izbrīnā noelsās tētis.
"Vai es zinu!" Ome atmeta ar roku. "Es taisījos, ka tieku prom no tās trakās. Viņa vēl gribēja mani pieturēt, ķēra aiz piedurknes, bet es devos, kur vairāk ļaužu," ome turpināja. "Tikko pienākusi pie kāda pulciņa, pamanīju tuvojamies divas meitenes, kuras atnesa gaužām dīvainu ziņu — Izabella esot nobūrusi kādu jaunekli." Ome uzmeta ledainu skatienu Jānim. Zēns saļima krēslā. Ak, vai! Jānis patiesi nezināja, kas ir briesmīgāk — Burvju Tiesa vai viņa ome, bijusī skolas direktore.