"Tu raudi?" brīnījās Roberts.
"Ak, tas nav nekas sevišķs!" iesaucās Izabella, nikni zibinādama acis uz brāļa pusi. "Tā kā tu pats neraudātu! Vēl šovasar…" "Nūū, es…" iesāka Roberts. Iza neļāva viņam turpināt: "Es pati raudu gandrīz katru dienu. Dažreiz pat divreiz!" Izabellai šķita, ka pēdējais apgalvojums skan pārliecinošāk.
"Nūū, tu…" Roberts atkal iesāka, bet māsa viņam neļāva turpināt ari šoreiz.
"Māmiņa domā, ka raudāt ir labi, tā mēs attīrām savas sirdis."
"Tētis teica, ka acis," šoreiz Robertam izdevās iespraukties ar savu sakāmo.
"Ak, sirdis vai acis, kāda tam nozīme, galvenais, ka attīrām! Un raudāt ir lāāābī!" iegavilējās Izabella, sabaidīdama vārnas. Nav zināms, vai šīs asaras tiešām kaut ko attīrīja vai aizskaloja, bet Jancim patiešām kļuva tik viegli un līksmi, ka gribējās apskaut Robertu un Izabellu vai vismaz pateikt kaut ko labu. Lai ari mulsums ņēma virsroku, acis sāka starot, un drīz vien arī viņa smiekli pievienojās Roberta un Izabellas gavilēm.
3. nodaļa Jāņa jaunie draugi
Nu bija sākusies pavisam cita, jauna, brīnišķīga, superīga… Jancis kodīja pildspalvas galu, meklēdams sinonīmus, kā vēl apzīmēt šo priekpilno stāvokli, ko sauca par skolas dzīvi. Vēstures skolotājas monotonā balss bija patīkams fons viņa trauksmainajām domām. Jā, bija sākusies cita dzīve. Viņam vairs nevajadzēja starpbrīžos vienam sēdēt solā, kad citi čupojās, smējās, grūstījās, apsprieda jaunākās filmas, datorspēles un mūziku, un ar pārgudru sejas izteiksmi atkārtot uzdoto, kārtot somu vai pēkšņi steidzīgā gaitā doties it kā uz skolotāju istabu otrajā stāvā, tēlojot, ka visai šai rosībai ir kāds mērķis, kaut gan tāda nebija. Visbiežāk, apmetis loku, noteiktā gaitā, kā uzdevumu pildot, viņš atkal atgriezās klasē un vientuļš sēdēja savā solā. Tiešām nabaga jēriņš!
Tagad viss ir citādi, arī viņam ir draugi, un vēl kādi! Izabella un Roberts — dvīņi! Kad Izabella smejas, sāk smieties visa klase — tik ' lipīgi ir viņas smiekli. Roberts. Roberts vispār ir superzēns, viņš ne
tikai visātrāk visā klasē datorspēlēs pāriet no līmeņa uz līmeni, bet ari pazīst putnus pēc to dziesmām, māk stāvēt uz galvas, spēj neskaitāmas reizes pievilkties pie stieņa un ir kļuvis par sporta stundu skolotāja mīluli. Arī mācības dvīņiem padodas. Nu, varbūt ne tik labi kā Jancim, kam direktore katru vakaru pārbauda uzdoto, taču izskatās, ka viņi nesaspringst par katru atzīmi. Varbūt arī tamdēļ labprāt dod norakstīt pēdējos solos sēdošajiem. Šī iemesla dēļ pat Jurģis ir samierinājies ar savu otro vietu klasē aiz dvīņiem.
"Tā, pierakstiet nākamo gada skaitli!" skolotāja maina intonāciju un atgriež Janci klasē, vēstures stundā. Līga, aiz cītības šņākuļodama, pierakstījusi jau veselu lappusi. Lūk, arī draudzības ēnas puses. Kas tāds notiek pirmoreiz sešu gadu laikā — Jancis neko nav dzirdējis. Labi vēl, ka uzdotais mājasdarbs nepaslīd gar ausīm. Lūk, zvans, kas vēsta par pēdējās stundas beigām.
Pa ceļam uz mājām trijotne pašķiras, Roberts pārskrien pār laipu, Jānis un Izabella prātīgi iet pār tiltiņu. Jānim šķiet, ka Iza to dara viņa dēļ. Viņi saskatās, un Izabella, it kā dzirdējusi viņa domas, saka:
"Man kājās ir manas mīļākās kurpes. Tās samērcēt nebūtu gudri. Kad gribēšu iet pār laipu, uzvilkšu vecās. Tu arī?" Jānis samulsis pamāj ar galvu, lai arī droši zina, ka nevar pāriet pār laipu ne ar jaunām, ne vecām kurpēm, ne mīļām, ne ar galīgi nemīļām. Pat ar basām kājām ne. Upītes otrā krastā viņus gaida Roberts.
"Sastājieties kopā ar mugurām," Izabella nokomandē. Zēni dara, kā vēlēts.
"Redzi, Jancis ir veselus divus centimetrus īsāks par tevi, Robi!" Izabella komentē mērījumus. "Skaidra lieta, Janci, ja tu gribi tikpat veikli skriet pār laipu kā Roberts, tev ir jāizaug tikpat garam kā Roberts!" Dīvains apgalvojums, bet Jancim gribas tam ticēt. Robertam ir pilnīgi vienalga, vai Jānis var pāriet pār laipu vai nevar, viņa prātā rosās citas domas.
"Vai tu negribi atbraukt mums palīgā?" Roberts jautā un ieber Jānim saujā kaltētas mellenes. Viņam vienmēr kabatās ir kas graužams — pašam un putniem. Kaltētas korintes vai mellenes, ķirbju vai saulespuķu sēklas.
"Kas jādara?" Jānis košļā saldskābo ogu.
"Šogad daudz ozolzīļu, mēs brauksim tās lasīt. Tu varētu braukt mums līdzi!"
"Kam jums tās?"
"Mežacūkām."
"Var jau," Jancis nevērīgi izmet, drudžaini domādams, kam lai prasa, mammai, tētim vai omei. Kurš laistu, jo, ja viens pateiks "jā", pārējiem būs jāpiekāpjas. Vēl viens ērti izmantojams direktores audzināšanas postulāts — viena vecāka izteikumus otrs neapstrīd.
"Tevi laidīs?" jautā Izabella.
Tā meitene ir domu lasīšanas mašīna!
"Mmm…" apstiprinoši norūc Jānis, iemezdams mutē kārtējo melleņogu.
"Tad piektdien pēc skolas mēs tevi gaidīsim autobusa pieturā! Tu noliec somu un nāc!"
Atkal jau durvis Jancis atrauj pārāk strauji.
"Ome, mani uzaicināja ciemos!"
Ome klausās, starp uzacīm ievilkusi domīgu rievu. Nelaist puiku nevar, paši vienā laidā ir bažījušies, ka zēns nevar iekļauties kolektīvā, pārāk pieķēries vecākiem — bailīgs un nedrošs. Vajadzētu laist un šī paša iemesla pēc arī nelaist, pārāk bailīgs un kautrīgs, nekad nekur viens nav bijis. Kā viņš tur jutīsies? Ka vēl vakarā nav jābrauc pakaļ!
Vakarā Jānis, ejot gulēt, atstāj durvīs spraugu un klausās. Virtuvē pieaugušie spriež par viņu.
"Laist? Nelaist?" prāto tētis.
"Bet pirmoreiz draugi… " šaubās mamma.
"Nu, tad lai draudzējas skolā!" ieskanas omes balss. "Bet te, svešā ģimenē, nepazīstami cilvēki kur ellē mežos iekšā! Ko viņi tur sadarīs?"
"Dzīvos pa svaigu gaisu, " tētis aizstāv Jāni.
"Kamēr vēl saaukstēsies!" uztraucas mamma. Un tā tas turpinās labu bridi, līdz ome saka galavārdu: "Nu, nav jau pasaules mala, galvenais, lai paņem līdzi mobilo, ja nepatiks, tēvs brauks pakaļ!"
Hūūū, nu var iet arī gulēt un gaidīt piektdienas pēcpusdienu.
Jānis braukšanu gaida ļoti, ļoti, bet, kad tā pienāk, sabīstas. Eh, varbūt nebraukt, pasēdēt pie datora, uzspēlēt kādu spēli, kā katru vakaru? Nē, viņš tomēr brauks, jo braukt gribas tikpat ļoti, cik nebraukt. Galu galā ir jau arī apsolīts.
4. nodaļa Iepazīšanās ar dvīņu ģimeni un Mežvidiem
Pieturā mīņājas vēl bariņš bērnu, smiekli un čalas turpinās arī autobusā. Trijotne samulsusi klusē. Pēkšņi pat lielajam zobgalim Robertam nav ko teikt. Jānim vēl mazāk. Situāciju glābj Izabella:
"Tu paņēmi gumijniekus? Pie lielajiem ozoliem ir gara un slapja zāle!"
"Jā, un arī cimdus! Vai es redzēšu arī mežacūkas?" "Viss var būt!"
"Nerunājiet blēņas!" no priekšējā sēdekļa pret runātājiem pagriežas tikpat ruda meitene kā Robis un Izabella, tikai acis viņai vēl tumšākas un skatiens ciešāks.
"Cūkas satikt jau nu gan jums nevajadzētu! Un vispār, mani sauc Rasa, esmu šo divu sīko māsa."
"Pati sīkā!"
"Aizbrauksim, noliksim somas un skriesim, es tev parādīšu savu kucēnu!"
"Jā, mums katram ir savs suns! Kopā sanāk veseli trīs haskiji. Un vēl mums ir arī kaķi, tie gan tikai divi. Un vēl ziemā mums būs jēriņi un pavasarī — cālīši!"
"Nē, nudien, sīkie!" Rasa spurdz.
"Pati tāda!"
"Sīkie!"
"Pati tāda!"
Tā viņi turpina mētāt vārdus arī tad, kad autobuss jau sen nozudis aiz līkuma.