"Kā tā — nobūrusi?" iesmējās mamma.
"Un tu tam noticēji?" arī tētis gribēja zināt.
"Tajā brīdī es jau vairs nezināju, kam ticēt un kam ne," ome atcirta, "bet biju jau nolēmusi visu noskaidrot." Jānis šajā mirklī gribēja pazust no zemes virsas. Ome turpināja: "Es devos uzmeklēt Jāni un viņa draugus. To pašu darīja vēl bariņš ļaužu, kurus dvīņiem izdevās pārliecināt par savu nevainību."
"Tad jau viss kārtībā," tētis atviegloti izdvesa.
"Es teicu, viņus izdevās pārliecināt," ome viņu skarbi pārtrauca, "ne jau mani! Man pietika uzmest vienu skatienu Izabellai, lai redzētu, ka viņa melo. Viņa noteikti bija būrusies!"
"Mammu, ko tu runā? Tu esi pie pilna prāta?" iesaucās Jāņa tētis.
Ak! Neticiet viņai, neticiet! Jānis domās lūdzās, uzlūkodams savus vecākus. Bet ome uzvaroši turpināja.
"Savā garajā pedagoga mūžā es esmu redzējusi tik daudz bērnu — kad tie stāsta nepatiesību, noklusē, izvairās, ka man pietika uzmest vienu skatu, lai saprastu, tā lieta nav tīra. Tāpēc es neuzkrītoši sekoju un vēroju, un ilgi nebija jāgaida. Viņi bija tik nevērigi, runāja tik skaļi, ka nebija pat īpaši jāklausās, lai visu dzirdētu. Izrādās, viņi tiešām māžojās ar dīvainām lietām un Mežvidos ir pat vesela istaba ar dīvainām grāmatām, bet Jānis noteikti mums var visu izstāstīt daudz labāk!" Viņa paskatījās uz mazdēlu.
Jānis padomāja — ja jau viņi tagad tāpat visu zina, tad labāk ņemt un izstāstīt, varbūt sapratīs, varbūt viņš tā varēs visu vērst par labu. Un aizgūtnēm, mirdzošām acīm viņš sāka stāstīt par Zemzemi. Viņš aizskrēja un atnesa savu zugū. "Virszemē tas man lāgā neklausa," ar aizrautību balsī Jānis stāstīja, "bet Zemzemē…" — taču pamanījis omes skatienu, zēns apjucis apklusa.
"Nu jūs redzat paši," ome uzrunāja vecākus. Tētis klusēja.
"Ko mēs tagad lai darām?" izmisusi ierunājās mamma un padevīgi lūkojās omē.
Viņi izturas tā, it kā es būtu slims, Jānis domāja, ar kādu lipīgu un nāvējošu slimību, kas apdraud ne tikai mani, bet arī viņus.
"Te ir tikai viens risinājums — izolēt," ome bija kategoriska. Jau pie pirmajiem omes vārdiem Jānim iekšā kaut kas sastinga, apdzisa. Kā caur biezu miglu Jānis redzēja omes seju un dzirdēja vārdus: "Sliktu draugu ietekme. Viņiem ir jāaizliedz draudzēties. Steidzīgi jāmaina vide. Aizliegumam jābūt kategoriskam. Tas ietekmē bērna psihi." Direktrise nolasīja kārtējo lekciju, pēdējo savas runas daļu veltot māņticības kaitīgumam: "Šitādu tumsonību divdesmit pirmajā gadsimtā!"
"Kurš tam vēl mūsdienās tic?" tētis viņai piebalsoja. Mamma viņiem dedzīgi piekrita, drudžaini domādama, kur lai iegrūž kvarcu, ko viņai pirms pāris dienām bija uzdāvinājusi kāda laba draudzene, apgalvojot, ka tas neitralizēs vīramātes, omes, radīto kaitīgo enerģiju un viņas, tas ir, mammas, dzīve kļūs vieglāka. Pašlaik mamma bija pārliecināta — kļūs vieglāka, ja viņa vienkārši piekritīs vīram un omei, lai ko arī viņi izlemtu.
Otrā rītā ome mēģināja atjaunot ar mazdēlu viņu kādreizējās labās attiecības, taču Jānis nebija gatavs ne dialogiem, ne kompromisiem.
Viņš visu ritu bija mēģinājis izsaukt savu zugū, bet Zemzemes pasaule pret visiem viņa mēģinājumiem sazināties izturējās noraidoši. Dvīņi pat neatbildēja uz mobilā telefona zvaniem. Izraidīts, lieks, atstumts — tā Jānis šorīt jutās. Zēns bija zaudējis savus pirmos īstos draugus. Arī tikko iepazīto pasauli, Zemzemi un Mežvidiem — vienīgo vietu, kur viņš bija juties saprasts, kur netika izraidīts, kur jutās kā mājās. Viņš pat nedzirdēja, ko ome savā izlīdzinātajā un mierīgajā balsī viņam saka. Zēnu viss kaitināja, pilnīgi viss. Viņš kliedza. Pirmo reizi mūžā viņš uz omi kliedza: "Tu man riebies! Es tevi ienīstu!" un aizcirta durvis, ieslēgdamies savā istabā, tā novilkdams nepārkāpjamu robežu starp savu un pieaugušo pasauli, bet ome mēģināja to pārkāpt. Viņa klaudzināja pie durvīm.
"Jānīt, ielaid. Dēliņ, mums jāaprunājas!" viņa teica. Tad balsī ieskanējās dusmas: "Tūliņ pat taisi vaļā!" Nesagaidījusi atbildi, ome atkal mainīja balss tembru. "Mīļais bērns, es taču tev vēlu tikai labu! Tās nav lietas, ar kurām tev vajadzētu aizrauties!"
Vēl tikai labu… Jānis pie sevis niknojās. Droši vien, ka viņa runā taisnību, tikai tās ir viņas vēlēšanās, nevis manējās! Ome nevar zināt, kas man nāk par labu. To viņš omei arī pateica.
"Mīļais bērns, man ir lielāka dzīves pieredze. Kad tu būsi tik vecs kā es, tad sapratīsi!"
"Es neesmu tu, es esmu es!" Jānis kliedza uz aizvērtajām durvīm.
"Tie dvīņi tevi galīgi ir sabojājuši! Tu esi sācis runāt pretī," ome izbrīnīta konstatēja.
"Es jau varu arī nerunāt," Jānis noburkšķēja un apklusa. Vēl mirkli centusies pārliecināt savu mazdēlu caur aizvērtām durvīm, ome pagura un aizgāja. Bet Jānis sakņupis sēdēja gultā un domāja, ka šis ir briesmīgākais ziemas brīvlaiks viņa mūžā.
Pēcpusdienā viņš izlavījās ārā. Zēns gāja bez mērķa, viņš vēlējās iekulties kādā baismīgā notikumā, kas liktu vecākiem apžēloties un pārdomāt. Jānis domāja, ja viņa dzīvība karātos mata galā un viņiem būtu jāizšķiras starp dēla nāvi vai Zemzemi, ka tad jau nu gan vecāki ļautu to atkal apmeklēt. Bet, lai kā Jancis meklētu, briesmas viņš nesatika. Tikai vēsu un vienaldzīgu sniegu, kurš sniga un sniga, apgrūtinot iešanu.
27. nodaļa Omes nedienas
Ome vēroja savu mazdēlu, šķita, ka zēns ir nomierinājies. Tas atkal bija viņas rāmais puisēns. Varbūt ne gluži tāds pats. Tik bērnišķīgais, naivais, atklātais skatiens tagad tika slēpts zem nolaistiem plakstiem. Viņa daudz dotu, lai uzzinātu, kādas domas rosās zēna galvā. Viņai ir jāzina, un viņa uzzinās. Viņai ir jākontrolē, un viņa kontrolēs. Ne tādus vien palaidņus direktore ir nolikusi pie vietas, salauzusi un pāraudzinājusi. Ome neļaus kādam neapdomīgam mazdēla solim graut viņu ģimenes labo slavu. Paaudžu paaudzēs viņi ir bijuši kārtīgi cilvēki un paklausīgi pilsoņi. Nekādu dumpīgu izlēcienu, nekādas pārgalvības. Viss norit pēc stingra plāna un disciplīnas.
Sīks dusmu vilnis uzbangoja viņas noteiktajā, rāmajā domu plūdumā. Jāņa mamma — pārāk vējaina un gaisīga — vai viņa dēlam toreiz neteica? Ka kaut kas slikts Jānim varētu būt iedzimts no viņas ģimenes, ome pat domās nepieļauj. Ja arī viņas dzimtā ir bijis kāds kauna traips, tas tik ilgi ir berzts un nīdēts, kodināts un apslēpts, līdz nodots aizmirstībai. Tagad prasi, kam gribi, visi slavēs viņu ģimenes tikumus un izturēsies ar pienācīgo cieņu. "Au!" ome pēkšņi iesaucās. Viņa pārāk sparīgi bija mizojusi kartupeļus, vai arī nazis bija pārāk ass. Trīs asins lāses nopilēja uz grīdas.
"Kas notika?" Jāņa tētis ieskatījās virtuvē.
"Padod marli, dēls, tur augšējā atvilktnē. Nē, labāk plāksteri!" ome izrīkoja virtuvē ienākušo Jāņa tēti.
"Iegriezi pirkstā, kartupeļus mizojot?" viņš noprasīja.
"Jā, aizdomājos," ome atmeta un aplīmēja pirkstu ar plāksteri.
"Pēdējā laikā tu pārāk daudz domā! Pēc manām domām, tu pārspīlē ar visu to Mežvidu ļaužu būšanu. Un, starp mums runājot," tētis paskatījās, vai kāds nenoklausās viņu sarunu, "es domāju, ka šoreiz tev nav taisnība. Ja Jānis grib, mums ir jāļauj viņam iepazīt pasauli arī no citas puses."
"Apžēliņ! Tu esi zaudējis prātu!" ome izdvesa. "Dēls, tu ko tagad runā? Tu gribi, lai uz mums rāda ar pirkstiem? Tu zini, ar ko tas var beigties!"
"Labi jau labi, es neiejaukšos," Jāņa tētis mierināja omi. "Ja tev izdosies viņu pārliecināt…" Nepabeidzis teikumu, tētis kādu brīdi domīgi klusēja. "Un tomēr es gribu, lai tu zini, ja Jānis paliks pie sava, es nostāšos viņa pusē. Es ticu, ka Jānis pats vislabāk zina, ko viņš grib šajā dzīvē darīt."