"Kādus niekus tu runā?!" Ome nervozi atsāka mizot kartupeļus. "Ja tu viņu nevadīsi, nespiedīsi un nevirzīsi, izaugs dīkdienis, kurš dirn parkos uz soliņiem vai stutē namu sienas!"
"Tev taisnība, mammu." Jāņa tētis nobučoja omi uz vaiga. "Tev kā vienmēr ir taisnība, tikai vadi gudri, tā, kā tu to proti, nevis apspiežot un ierobežojot, bet palīdzi viņam augt."
Kad tētis aizgāja, ome pārdomāja, kas te tikko notika. Vai dēls bija apšaubījis viņas prasmes? Vai nonicinājis viņas audzināšanas metodes vai veselo saprātu? Tas sāpēja tāpat kā sagrieztais pirksts. Neveiksmīga diena, bet ar to tikai visas omes neveiksmes sākās. Turpinājumā sekoja piedegusi putra, saplēsts spogulis, gludinot sadedzināta labākā blūze. Par sīkām ķibelēm nemaz nerunāsim. Dažādas likstas burtiski vajāja omi uz katra soļa. Kad krītošas lāstekas dēļ viņa bija spiesta palikt gultā ar vieglu smadzeņu satricinājumu vairākas dienas, ģimene satraucās ne pa jokam.
"Vienas vienīgas nelaimes!" šausminājās mamma.
"Ome paliek veca," secināja tētis. Jānis pie sevis nodomāja, ka Zemzemē tās uzskatītu par zīmēm, kamēr Virszemē tikai par nejaušībām. Nejaušām sakritībām.
Viņi visi trīs stāvēja pie omes gultas, un katrs piedāvājās izpalīdzēt.
"Varbūt piezvanīt dvīņu vecmāmuļai?" Jānis cerīgi ierunājās. "Viņai ir dažādas ziedes un tējiņas."
"Nē, kategoriski nē. Nekādu pesteļošanu manā mājā!" ome iebilda. "Un es tev aizliedzu par to ne tikai runāt, bet arī domāt," viņa stingri teica mazdēlam. "Izmet to vienreiz no galvas! Atceries, ar ko tādu tu varēsi nodarboties tikai pār manu līķi!"
"Fū! Mammu, beidz tā runāt!" Jāņa tētis apsauca omi, kura cēlās augšā no gultas un, sāpošo galvu pieturot, klumzāja uz vannas istabu. Jānis klusēja, viņš nezināja, vai ir īstais bridis pateikt par sapni, kuru redzēja jau vairākas naktis. Katru nakti pie Jāņa sapnī nāca kāda dīvaina viešņa, jauna meitene, viņa iznira no biezas miglas vāliem, pateica divus vārdus: "Ieklausies sevī!" — un nozuda, lai atgrieztos atkal nākamo nakti. Skaļš blīkšķis iztrūcināja Jāni no pārdomām. "Babah!" kaut kas gāzās. "Trrrrr!" kaut kas plīsa. "Bum-bum!" atsitās pret grīdu, līdz atskanēja izmisis omes palīgā sauciens.
"Āāāāāā, palīgā!" viņa vaidēja, mēģinādama rausties kājās un piecelties no šaurās spraugas starp podu un vannu, kur bija nokritusi, sev virsū uzraudama arī skapīti ar dažādiem vannas istabas priekšmetiem — zobu birstēm, šampūniem un gēliem, un ziepēm.
"Kas notika?" reizē iesaucās atsteigušies Jāņa vecāki.
"Es nezinu. Vai manu dieniņ, kā sāp!" ome vaimanāja.
Kaut kā pa visiem viņiem izdevās omi dabūt līdz gultai un izsaukt ārstu.
Jānis pameta vecākus rosāmies ap vājinieces gultu un savā istabā apsēdās pie loga. Viņš izņēma zugū un mēģināja izsaukt Undīni. Nesekmīgi. Zemzeme kā bija, tā palika mēma. Zēns gribēja noskaidrot divas lietas — ko nozīmēja viņa sapnis un vai nejaušības, kas notiek ar viņa omi, tiešām ir tikai nejaušības. Nav neviena palīga, neviena, kam pajautāt padomu. Jānis tupēja uz krēsla, ar rokām apķēris ceļgalus un atbalstījis pret tiem zodu. Zēns domāja. Pirmo reizi mūžā viņš bija izlēmis kaut ko darīt pats. Viņš vēl un vēlreiz pārdomāja, ko teiks. Pēc būtības jau tur nebūtu, ko domāt, tie bija tikai pāris vārdi, pāris teikumi, bet zēns tos atkārtoja dažādās intonācijas, mainīja vietām vārdus, piešķirdams tiem citu nozīmi. Viņš sevi drošināja, mēģinot balsij piešķirt pēc iespējas lielāku noteiktību, mainot balss skaļumu un tembru. Tagad vai nekad. Tikai pāris teikumi.
Apņēmības pilns viņš aizgāja līdz omes istabas durvīm un drosmes pietika tieši šim mirklim. Satvēris rokturi, tur viņš mirkli pastāvēja, tad atgriezās savā istabā. Jānis niknojās uz sevi. Viņš patiešām ir īsts jēradvēsele, ņuņņa.
Otrajā piegājienā Jānis tika tālāk. Viņš nospieda durvju rokturi un ieslīdēja omes istabā. Nabadzīte gulēja gultā ar ieģipsētu un gaisā saslietu kāju. Arī ap galvu balts pārsējs.
"Nāc, dēliņ, piesēdi!" vārgā balsi ome izdvesa.
Jānis piesardzīgi apsēdās uz gultas malas. Redzot savārgušo vecmāmiņu, viņu pārņēma žēlums, un viņš tā arī neko nepateica.
Sapnī pie zēna atkal atnāca meitene. Šoreiz viņa uzkavējās ilgāk. Viņa sniedza Jānim svečturi, sacīdama: "Tas tagad ir tavs." Pasmaidīja un izgaisa.
No rīta pamodies Jānis nevarēja beigt domāt par dīvaino viešņu un tās dāvanu. Hmmm, ko gan nozīmē sapnī redzēts svečturis? Izskatījās tas parastāks par parastu. Katrā ziņā, tāds noteikti ir katrā otrajā mājā, vismaz viņiem jau nu bija noteikti. Mamma ar tēti neskaitāmas reizes bija mēģinājuši pierunāt omi to izmest. Galu galā, tāds vecs ērms neiederējās nevienā mūsdienu interjerā. Ome stūrgalvīgi atteicās to darīt un glabāja veco svečturi vistālākajā bufetes stūrī. Vajadzētu ieiet aplūkot. Jānis nepacietīgi vēra vaļā omes istabas durvis.
"Labrīt, ome! Kā šorīt jūties?"
"Šodien jau daudz labāk. Padod man to krūzīti!" ome izrīkoja mazdēlu. "Tava mamma neprot vārīt kafiju."
"Atkal jau sākas," Jānis novilka tēta balsī un, pagriezis muguru, cieši vēroja omes bufeti.
Ahā! Re, kur ir! — viņš pie sevis noteica.
"Visu viņa dara pa roku galam!" ome turpināja, it kā nedzirdējusi mazdēla repliku. "Paskaties pats, apakštasīti arī paņēmusi no citas servīzes."
"Ome, es varu apskatīties šo svečturi?" Jānis jautāja un jau ņēma laukā svečturi no bufetes.
"Nē, ka es tev saku, tūliņ pat liec nost!" Viņš neredzēja, kā ome pat salēcās gultā.
"Nu, ooom, es tikai apskatīšos, labi?"
Zēns jau gribēja ar guvumu nozust savā istabā, bet omes balss viņu apturēja.
"Es teicu, tūliņ pat liec nost! Kas tas ir par paradumu rakņāties svešās mantās? Es tev saku un vēlreiz atkārtoju — tie dvīņi tevi slikti ietekmē! Tik labs bērns biji."
Dvīņus gan omei tagad pieminēt nevajadzēja. Tas bija tā, it kā viņa būtu ielējusi benzīnu kvēlojošās oglēs. Jānis iekarsa un spēra laukā savu jau labu laiku taupīto sakāmo.
"Es draudzēšos ar dvīņiem un uz Zemzemi arī iešu. Tu man to neaizliegsi!" zēns teica un turēja sev priekšā svečturi, cieši sažņaugtu, gluži kā vairogu.
"Ko?" ome iesaucās.
Bet tas arī bija vienīgais, ko viņa paspēja pateikt, jo notika neticamais. Viņa tik strauji un neveikli sakustējās, rausdamās augšā no savas guļvietas, ka tā sabruka zem viņas gluži kā kāršu namiņš. Pilnīgi neticamā un neiespējamā kārtā ome gulēja, iespiesta starp matrača galvgali un kājgali, kurš slējās gaisā, kamēr vidus bija iegrimis un kopā ar visu omi pieplacis grīdai. Kad ome atsāka runāt, Jānim šķita, ar viņu runā baltā ieģipsētā kāja, kura vienīgā rēgojās zēna acu augstumā. "Tikai pār manu līķi!" kāja stenēja un pukstēja, nevarēdama atbrīvoties no dīvainā gultas gūsta. Vēl arvien turēdams rokā svečturi, Jānis traucās viņai palīgā. "Netuvojies man! Noliec to! Aāāāā!" Ome sāka skajā balsī raudāt. "Es tevi cenšos paglābt no briesmīga likteņa, bet tu pats gribi sevi pazudināt."
Sadzirdējuši omes skaļās vaimanas, istabā iesteidzās tētis ar mammu.
"Kas notiek?" bija viņu abu pirmais jautājums.
"Omei sabruka gulta!" Jānis steidzās paskaidrot.
"Nē, nu tas vairs nav normāli." Jāņa mamma steidzās pie vīramātes, lai palīdzētu tai izrausties no gruvešu kaudzes. Jāņa tētim pietika ar acu uzmetienu, lai novērtētu situāciju. "Kāpēc tev rokā ir svečturis? Vai tev to iedeva ome?" viņš jautāja Jānim, vērodams gan omi, gan Jāni. Vēl arvien raudādama un šņukstēdama, ome teica: "Neko es viņam neesmu devusi!"