"Tad kāpēc tev tas ir rokā?" Jāņa tētis vērsās pie dēla.
"Ak, kāda tam nozīme!" tēti pārtrauca mamma. "Labāk palīdzi man dabūt omi laukā no šī briesmīgā cauruma!"
28. nodaļa Ģimenes noslēpumi
Kad operācija "Omes glābšana" bija pabeigta, tētis Jānim sarīkoja īstu nopratināšanu. Zēns vaļsirdīgi izstāstīja par savu sapni, kas, pēc Jāņa domām, nevarēja būt nekāds noziegums, un par to, ka vienkārši gribēja salīdzināt sapnī redzēto svečturi ar omes bufetē glabāto.
"Tas ir liktenis!" ome čukstēja un darīja visu reizē — šņukstēja, šņauca degunu un dzēra tēju, ko Jāņa mamma bija viņai savārījusi. "Kas?" Jāņa mamma jautāja.
Ome uzmeta Jāņa tētim bezpalīdzīgu skatienu, kurā lūgums mijās ar izmisumu. Vai tiešām viņai tagad ir jāatklāj šis baisais ģimenes noslēpums, šis kauna traips, kurš iznicinās visu labo slavu un uz visiem laikiem pazudinās kārtīgās, priekšzīmīgās un pareizās ģimenes statusu, ja ne visa ciemata, tad Jāņa mammas acīs jau nu noteikti. Doma vien par ko tādu lika omei ieraudāties skaļāk. Neizskatījās, ka ome ir gatava turpināt stāstu, arī tētis klusēja, tāpēc mamma pastiepa roku un paņēma svečturi no Jāņa.
"Kas tam svečturim tik īpašs?" viņa vērsās pie dēla.
"Svečturis kā svečturis," zem deguna burkšķēja Jānis.
"Pilnīgi manas domas," steidzīgi piekrita ome.
"Kas tad jums te notika?" Mamma vēl arvien nenieka nesaprata.
"Es omei pateicu, ka turpināšu draudzēties ar dvīņiem un viņa man to neaizliegs," Jānis burkšķēja zem deguna, skatīdamies uz saviem kurpju purngaliem.
"Un tad?" mamma mudināja dēlu turpināt.
"Un tad vienkārši sagruva gulta." Jānis pacēla acis pret omi.
"Tas ir liktenis," ome vaimanāja.
"Tagad jau nav viduslaiki," omi mierināja tētis.
"Kādi laiki?" pārprasīja mamma, kura, aplūkojot svečturi, nebija lāga saklausījusi.
"Laiki, kad raganas uz sārta dedzina!" tētis caur zobiem novilka. Ome skaļi ieraudājās.
"Mūsu dzimtā arī ir bijusi kāda ragana?" Jānim aiz sajūsmas aizrāvās elpa.
"Muļķa bērns, ko tu runā! Kāda ragana!" Ome noslaucīja acis. "Tāds pats muļķa bērns kā tu — pati sevi nelaimē iegrūda un gandrīz visu ģimeni pazudināja!"
"Par ko jūs runājat?" — "Ome, stāsti!" viens caur otru omi mudināja Jānis un viņa mamma.
"Patiesi, ir pienācis laiks izstāstīt ilgi glabātus noslēpumus," pievienojās ari tētis.
"Labi. Atnesiet man kaut ko mīkstāku palikt zem kājas!" Ome dziļi nopūtās.
Drīz vien Jānis bija klāt ar vairākiem spilveniem. Viņi tos saudzīgi palika omei zem kājas un aiz muguras. Tā, spilvenos iesēdināta un apčubināta, ome bija gatava stāstam. Viņā raudzījās divi bezgala ieinteresēti un viens visu zinošs acu pāris.
"Jūs zināt, mēs esam cēlušies no bodniekiem. No strādīgas, pārtikušas un visādā citādā ziņā kārtīgas dzimtas."
"Jā, jā, to es neskaitāmas reizes jau esmu dzirdējusi, ka jūs neesat ne zemnieki, ne kalpotāji," Jāņa mamma nepacietīgi pārtrauca. "Drīzāk par tiem noslēpumiem!"
"Tad, lūk, bija vairāki bērni. Visādā ziņā jauki un strādīgi, katrs ar savu dzīvi un likteni. Taču vienas meitas dzīves ceļš izrādījās īss un traģisks."
Ome pielika palaga stūri pie acīm, lai noslaucītu asaras. Istabā valdīja saspringts klusums, visi gaidīja stāsta turpinājumu, bet ome klusēja, kā nevarēdama saņemties. Tētim nācās vairākkārt mudināt viņu turpināt stāstījumu.
"Jaunākā meita bijusi meitene kā meitene — vidēji gudra, vidēji glīta, vidēji čakla un izdarīga. Vecāki nav pārāk raizējušies par viņas nākotni, ne arī kaluši kādus nākotnes plānus saistībā ar viņu. Līdz kādā jaukā dienā, ejot savās gaitās, viņa ceļa malā satikusi melnā tērptu, kā lielās sāpēs sagumušu vīru. Tam neesot bijis redzams nekāds ievainojums, ne ari kādas ārējas slimības pazīmes. Viņš paņēmis meitenes roku un lūdzis palīdzēt. Jaunā meitene, līdzcietīga un lāga dvēsele būdama, to arī apsolījusi un vēlējusies steigties meklēt kādu glābēju vai ārstu, kamēr dīvainais svešinieks, vēl arvien turēdams viņas roku, jautājis, vai viņa vēlas, ka viņš tai novēl visu, kas viņam pieder. Meitene teikusi, ka viņu glābs neatkarīgi no atlīdzības, jo jūtot svešā vīra sāpes un izmisumu. Svešinieks vēlreiz atkārtojis, ka viņa to glābs, ja paņems visu, kas viņam pieder. Vēl arvien viņš stingri turējis meitenes roku, neļaudams skriet pēc glābiņa. Tā viņus atrada garām braucoši zemnieki. Vīrieti neizdevās glābt, viņš nomira."
"Tālāk, kas notika tālāk?" omi skubināja mamma.
"Meitene uzvedās dīvaini. No sākuma visiem šķita, ka tās ir pārbīļa, pārdzīvojuma sekas. Vecāki dzirdīja viņu ar cukurūdeni, cerot, ka pārbīlis pāries. Pāris dienu pavadījusi klusumā istabā ar aizvilktiem aizkariem, jaunākā meita paziņoja, ka tagad viņa zinot, kas ir tas viss, ko svešinieks esot viņai atstājis. Pārcēlusies uz mazu mājiņu pilsētas nomalē, viņa sāka pieņemt un dziedināt ļaudis.
Ārstēja ļaudis un pareģoja nākotni. Tā tas turpinājās līdz kādai lietainai vasarai, kad labība neizauga un kartupeļi sapuva uz lauka. Ļaudis meklēja kādu, ko vainot savās nelaimēs, un atrada jauno zintnieci. Uz moku rata jaunā meitene ātri vien atzinās visos grēkos, ko viņai piedēvēja. Tam sekoja sods — sadedzināšana uz sārta. Svečturis ir vienīgais tā laika notikumu liecinieks. Viss, kas palicis pāri no kādas īsas, nelaimīgas dzīves.
Vai tu gribi piedzīvot tādu pašu galu?" Ome drūmi raudzījās Jānī. Dramatisko noskaņu izjauca mamma. Viņa paziņoja, ka jūtas nelabi, un, aizšāvusi roku mutei priekšā, aizjoņoja uz vannas istabu.
"Nē, patiesi, ar viņu nav lāgā." Omi kaitināja tāda necieņa pret viņas stāstīto. "Ja kāds jūtas slikti, ir jāiet pie ārsta un jāizmeklējas!" viņa pukojās.
Tētis satraukti snaikstīja kaklu, mēģinādams sadzirdēt, kas notiek vannas istabā. Jānim šķita, ka te ir izdevība, un viņš stingri teica: "Es netaisos neko pareģot! Vienkārši Zemzeme ir vienīgā vieta, kur es jūtos pieņemts un iederigs. Tur es varu būt tāds, kāds es esmu, un neviens par mani nesmejas."
"Ūja! Kurš tad te par tevi smejas?!" ome pārtrauca mazdēlu un skatījās uz dēlu, cerībā, ka tas viņu atbalstīs.
Jānis sabozies apklusa. Viņš domāja, ka nav vērts omei kaut ko skaidrot, viņa tāpat nesapratīs. Kā par brīnumu tētis, kurš vēl arvien ausījās un ieklausījās visos dzīvokļa trokšņos, nebija pazaudējis sarunas pavedienu.
"Mēs nezinām, vai tas, kas šķiet pareizs mums, ir arī tas labākais
Jānim," tētis ierunājās, "tamdēļ nenoniecināsim viņa vēlmes! Ļausim viņam iepazīt pasauli, iegūt zināšanas pat tad, ja viņš iet pa citu, mums nezināmu ceļu."
Ome raudzījās Jāņa tēvā kā prātu zaudējušā dīvainī. Vai te patiesi runāja viņas dēls? Kā viņā varēja mājot tik neprātīgas domas?
"Ja tā," ome teica un atspieda galvu spilvenos, "es mazgāju rokas nevainībā! Dariet pēc sava prāta! Ja jau tu nostājies Jāņa pusē…" ome nepabeidza teikumu —Jānis viņu pārtrauca, sajutis tēva atbalstu, zēns uzdrošinājās skaļi paust savas domas un sajūtas:
"Šeit vienmēr kāds mani pamāca, vienmēr kāds zina, kā būtu labāk, līdz man sāk likties, ka es pats nenieka nevaru izdarīt. Visu laiku baidos kļūdīties un cenšos rīkoties tā, lai visiem izpatiktu, taču Zemzemē viss ir citādi. Es nebaidos paust savas domas, es zinu, ka drīkstu nezināt. Viss, ko es daru kopā ar dvīņiem, ir viens vienīgs prieks un brīvība."