"Es zinu," viņu pārtrauca nāra, "bet tie puišeļi gan ir nelieši, vai ne?"
"Jā," Jānis piekrita.
"Nu, pastāsti man!" mudināja Undīne.
Jānis pats sev par pārsteigumu šai mazajai radībai sāka stāstīt visu par savu aizvainojumu un sāpēm, par dusmām un sarūgtinājumu, par vilšanos un bezspēcīgo izmisumu, kas viņu mocīja. Undīne uzmanīgi klausījās, savas izvalbītās acis ne mirkli nenolaizdama no zēna. Jānis runāja ilgi, ļoti ilgi. Tikai tad, kad bija izrunājis visu, viņš savai pacietīgajai klausītājai teica: "Fūūū, palika vieglāk. Varbūt nav nemaz tik traki," un pasmējās pats par sevi. Varbūt varēs dzīvot un rīt iet pat uz skolu, bet Undīne nopietni viņam noprasīja:
"Kāpēc tu viņiem nesaki — ha!"
"Ko nesaku?" Jānis brīnījās. Undīnes jautājums viņu pilnīgi apstulbināja.
"Kāpēc tu viņiem nesaki — ha, ha!" Undīne izlocījās kā jautājumzīme.
"Kādu — ha?" pārprasīja Jānis.
"Nu, to "ha", kuru tu saki, kad ar rokām un kājām stumdi gaisu!"
Jānis nesaprata, par ko runā viņa mazā draudzene, un nu Undīne izskatījās apvainojusies. Viņa nebija nekāds psihoterapeits. Un vispār jau viņiem, gariem, nav jānoņemas ar kaut kādiem sīkajām. Tas nudien nebija viņas pienākums — mierināt Virszemes puišeli. Pat tad, ja kaut kāda pārpratuma pēc tas ir kļuvis par viņas saimnieku. Viņa īgni paskatījās uz Janci. Citiem ZUGŪ gariem saimnieki kā saimnieki, ja nevar lepoties, vismaz var pieciest, bet viņai — pilnīgs posts un bēdas! Nez, ko es esmu tā nogrēkojusies, ko tādu sastrādājusi pagātnē, par kādiem grēkiem man atsūtīts šis zēns?
"Oi, oi!" Undīne atkal saķēra galvu rokās un vaidēja.
"Kas tev tagad kaiš?" Jānis iztrūcies jautāja.
"Man nekas nekaiš. Tev kaiš," Undīne atcirta.
"Es nesaprotu," Jānis murmināja.
"Es arī nesaprotu," Undīne teica, "kāpēc tu vari pateikt — ha! — kopā ar vēl divdesmit puišeļiem vicinādams rokas un kājas, būdams tik draudīgs un dusmīgs, ka man gribas aizmiegt acis un pazust no zemes virsas un nekad vairs neatgriezties, bet, kad esi viens, tu pateikt — ha! — nevari."
"Ā, nu es sapratu." Jāņa sejā atplauka smaids. "Tu runā par karatē nodarbībām."
"Debesu rasa!" Undīne pacēla savas izvalbītās acis uz augšu. "Beidzot tev pieleca! Ilgi gan gāja — tu man tāds lēnīgs esi padevies."
"Vai tev šķiet, ka tad es izskatos stiprs un spēcīgs?" Jānis starodams jautāja.
"Jā, tieši tāds tad tu izskaties. Jā, tu izskaties ļoti spēcīgs, kā trīsgalvains jods, kurš met zibeņus uz visām pusēm. Tad tu esi tik baismīgs, ka gribas bēgt un neatgriezties."
"Tu tiešām tā domā?" Jānis neticīgi nogrozīja galvu.
"Tiešām, tiešām!" Undīne viņu izmēdīja: "Ej taču un vienreiz pasaki — ha!"
"Jā, bet mums treneris neļauj izmantot karatē paņēmienus ārpus treniņa zāles."
"Ko tu teici? Kādas zāles?" Undīne samulsa.
"Es teicu, treneris mums neļauj teikt — ha!"
"Kāpēc tad tu baksti to gaisu uz visām pusēm ar rokām un kājām tā, ka visiem paliek baisi, ja tu nevari pateikt — ha! — tad, kad tev vajag?" Undīne sadusmojās. Viņai bija apnicis ņemties ar šito nejēgu. "Dari, kā gribi, bet es tev lieku pie sirds: pasaki vienreiz kārtīgu—ha!"
Pirms Jānis spēja ko atbildēt, Undīne bija pazudusi. Tikai viena nodevīga rasas lāse notecēja pār zugū gludo virsmu, bet Jānis sēdēja un smaidīja. Viņam tas bija jāpārbauda tūliņ pat.
Zēns pielēca kājās un aizskrēja uz vannas istabu. Viņš nostājās spoguļa priekšā, iepleta kājas, izrieza plecus, ievilka gaisu krūtis un izelpojot, draudīgi skatoties sev acīs, teica: "Ha!" Goda vārds, izskatījās labi. Pēc septitā "ha", kad Jānis jau domās bija sakāvis visus savus ienaidniekus, vannas istabā ienāca mamma.
"Ko tu te dari?" viņa jautāja.
Jānis satrūkās. "Es tīrīju zobus…"
"Cik tev ir taisna mugura un stalta stāja!" mamma uzslavēja dēlu. "Tētim tomēr būs taisnība par to karatē skolu — tā tiešām tev nāk par labu."
Tie bija tieši tie vārdi, ko šovakar Jānim vajadzēja dzirdēt. Viņš bija gatavs mammu apkampt un samīļot, un — rīt jau ir piektdiena, viņš ar draugiem dosies uz Zemzemi, un tur visu slikto aizmirst izdodas ļoti ātri.
31. nodala Aizsardzības metodes
"Kurš teica, ka būs viegli?" Izabella centās uzmundrināt un sapurināt draugu, kad Jānis, galīgi sašļucis, sēdēja, apkrāvies ar izziņas materiāliem. Tur bija fiziskā aizsardzība, psihiskā aizsardzība, egregora aizsardzība, aizsargpriekšmeti, aizsargvārdojumi, lūgšanas. Viena grāmata vēl pat nebija atvērta — "Psihoenerģētiskā uzbrukuma metodes un aizsardzības paņēmieni".
"Tu zini, tas nav man. Manī nav nekādu spēju. Un es pat savu zugū varu izsaukt tikai tad, ja tu vai Robis stāvat man blakus."
"Tas ir tāpēc, ka tu necenties! Ja gribi nākt uz Zemzemi, tev ir jāiemācās kaut vai visvienkāršākā aizsardzības metode. Uz to Babe uzstāj!"
"Kamdēļ gan?"
Jānim ļoti patika Zemzeme ar visām brīnumainajām lietām, neparastajiem cilvēkiem. Katra reize šeit bija kā aizraujošs ceļojums. Taču viņš lielākoties bija vērotājs un neredzēja iemeslu, lai to mainītu.
"Es nekur neeju viens. Jūs vienmēr esat man blakus. Un tādu īsti ļaunu cilvēku es arī te neesmu saticis."
"Priecājies, ka tā! Šoreiz nav runa par Zemzemes ļaudīm. Klīst baumas, ka no brīnumainajām, šaušalīgajām sēnēm vēl kāds ir atstiepis kātus. Runā par kādu avīzes reportieri, kurš gribējis sarakstīt sensacionālu rakstu, bet atrasts guļam beigts. Stāsta, ka sēnes grib pieņemties spēkā. Tās grib izplatīties pa visu Zemzemi. Caur viņām sliktā enerģija nonāks gan Zemzemē, gan Virszemē. Tāpēc mums jābūt gataviem to atvairīt."
"Babe!" bez kāda brīdinājuma Izabella pēkšņi iesaucās. "Babe, Jancis izliekas par dumjāku, nekā ir! Mums nekas nesanāk."
Babe stāvēja durvis, viņas skatiens kā arvien bija labestīgs un balss rāma. Vecā Viedā lika Jānim piecelties, nostāties viņai priekšā un aizvērt acis.
"Ieskaties sevi, ko tu tur redzi? Ko tu tur atrodi? Sasprindzinājumu? Satraukumu? Jūti? Sāc elpot dziļāk! Ieelpojot ne tikai atslābini saspringtos plecus un citus muskuļus, bet izelpo ari bailes un nedrošību, satraukumu, līdz ķermenis kļūst tukšs. Ļauj tajā ienākt mieram. Vēro savu ķermeni, vēro ar iekšējo redzi."
Jānis centās, un tiešām, viņš redzēja, nē, drīzāk juta, ka viņa ķermeni no visām pusēm ieskauj gaišzila gaisma. Tās nebija pārāk daudz, tikai pāris centimetru ap rokām un kājām, ap vēderu un muguru, ap galvu. Hmm, Jānis gandrīz iesmējās, virs galvas vizēja saulīte, kuras gaisma lija iekšā gan viņa ķermenī, gan arī ap šo zilo enerģijas joslu. Iekšpusē zeltītā enerģija pulsēja, radot prieku, bet ārpusē tā aumaļām lija pār zilo enerģijas slāni un izstaroja gaismu vēl rokas stiepiena attālumā. Neviens to Jānim neteica, bet viņš zināja, ka šis, ap viņu starojošās enerģijas kūlis arī ir aizsargājošais apvalks, caur kuru neviens nevar izspraukties. Ne sveša doma, ne vārds, pat ne skatiens. Viņš sajuta tā sargājošo spēku. Laimīgi iesmējies, zēns atvēra acis. Brīnumainā aina pamazām nozuda apziņas dzīlēs, bet viņš tagad ticēja — tā pastāv ari realitātē. Piekodinājusi uzlikt aizsardzību katru ritu, Babe nozuda augšstāvā. Uzdevums vieglāk uzdodams, nekā izpildāms. Jānis apšaubīja savas spējas, diez vai viņam izdosies atkārtot tikko pieredzēto.