Šķībie un greizie veidojumi sāka pieņemt sakarīgas formas un aprises. Tas atkārtojās katrās brīvdienās Zemzemē.
"Cik var?!"
Viņi pukstēja, saņēmuši kārtējo uzdevumu veidot aizsargauru. Tik aizraujošie un intriģējošie ceļojumi pa Zemzemi bija pārvērtušies vienā nogurdinošā nodarbē, kura ļoti sāka atgādināt pienākumu un darbu, nevis jautru un bezbēdīgu piedzīvojumu. Jebkuru viņu mēģinājumu sacelties apslāpēja viens vienīgs Babes skatiens. Un tomēr viņiem bija pietiekami daudz drosmes un pārgalvības vienā jaukā brīdi bez brīdinājuma atstāt Babes darbnīcu, lai, kā Roberts teica, "ierautu plaušās labi daudz svaiga gaisa".
32. nodaļa Babe dusmojas
Brīvsolis gan sanāca pavisam iss, jo ielas galā parādījās dīvains lēkājošs objekts, kurš strauji tuvojās bērniem. Jānis, samiedzis acis, centās saskatīt. Nu, gluži kā ķengurs, tikai lēcieni daudz garāki.
"Ak, vai! Tā ir Irbe!" iesaucās Izabella. "Laikam mēs esam pārāk aizkavējušies, un Babe būs pamanījusi mūsu prombūtni."
"Kāpēc viņa tik dīvainā veidā pārvietojas?" jautāja Jānis.
"Viņa tā ari nav iemācījusies teleportēties. Nevar zināt, vai laika pietrūka vai uzņēmības."
Jau nākamajā mirklī Babes nama mājkalpotāja bija klāt.
"Kur jūs vazājaties? Esmu visas pilsētas ielas izskrējusi, jūs meklēdama."
"Izlēkājusi," zem deguna noburkšķēja Roberts.
Irbe vai nu to nedzirdēja, vai laida gar ausīm.
"Kur esat iegrūduši savus zugū, ka nevar ar jums sazināties? Nāciet veicīgi! Babe jūs gaida."
Irbe pagriezās un mežonīgā ātrumā sāka attālināties. Bērni skrēja cik jaudas, taču viņa jau nozuda aiz stūra.
"Nu gan mēs dabūsim pa mici!" Roberts teica, kad, aizelsušies no skrējiena, viņi apstājās un, mēģinādami ieelpot, ķēra pie sāniem.
"Es vairs nevaru paskriet. Tālāk iesim lēnāk," Izabella lūdzās.
"Būs brāziens, būs. Tur tāpat neko nevar darīt."
Pie durvīm viņi saminstinājās, nevarēdami saprast, kurš ies iekšā pirmais. Tā grūstīdamies, viņi ietenterēja Babes nama priekštelpā. Babes tur nebija, un viņi, cerībā, ka varbūt šoreiz tiks cauri sveikā, klusītiņām lavījās augšā uz savām istabām. Nekā, Babe sēdēja Roberta istabā un viņus jau gaidīja. No sākuma šķita, ka viņa ir ļoti mierīga, bet 'tad sākās. Vecā Viedā atcerējās visus dvīņu nedarbus no piedzimšanas brīža. Lielāko daļu no tiem viņi paši sen bija aizmirsuši. Viņa teica, ka dvīņi esot īsta sodība visai dzimtai un ka nekas no viņiem neiznākšot, ja viņi tādā garā turpinās. Roberts mēģināja iebilst, ka neko briesmīgu viņi taču nav izdarījuši, tikai bez atļaujas izgājuši no mājas, un nekas briesmīgs jau arī nav noticis. Bet Babe bija tā uzvilkusies, ka pat nedzirdēja zēna iestarpinājumus. Viņa pa vidu žēloja sevi un dvīņu vecākus, kuriem ir šis krusts jānes, viņus audzinot, un beidza, vēlreiz apliecinot, ka pie laba gala tas nenovedīs, tad apcirtās uz papēža un devās ārā no istabas.
"Par sodu visu dienu paliksiet uz vietas istabā."
Durvis aizcirtās. Roberts aizejošajai Babes mugurai veltīja izbāztu mēli, tādā veidā demonstrējot, ka viņam nemaz nav bail. Jānis visu sarunas laiku bija stāvējis, galvu ierāvis plecos, vēl vairāk kā no Babes dusmu izvirduma baidīdamies no sienām krītošajām gleznām un vāzēm, kuras, saņēmušas dusmu enerģijas lādiņu, sprāga gabalos un bira pa visu istabu. Ieraugot Roberta izbāzto mēli, Jānim sanāca smiekli, tie cēlās uz augšu, bet kaklā nosprūda, un Jānis saprata, ka Babes teiciens "visu dienu paliksiet uz vietas istabā", Zemzemē nozīmē kaut ko pavisam citu nekā Virszemē.
Viņa bija draugus sastindzinājusi. Būt ieslēgtam pašam savā ķermenī, tas bija briesmīgi. Šaušalīgāku sodu viņa nebūtu varējusi izdomāt. Jānis nekad nebija domājis, kā jūtas cilvēks, kurš redz un dzird, bet nevar pakustēties. Cerības viņu pārņēma, kad uz kāpnēm izdzirdēja soļus. Durvis tūliņ ari atvērās, un ienāca Irbe ar slotu un liekšķeri. It kā sastinguši bērni istabas vidū būtu normāla parādība, viņa vienā mierā sāka vākt lauskas. Sevi uzmundrinādama ar jautru dungošanu, mājkalpotāja steidza savākt postažu un laida darbā arī putekļu lupatu, noslaucīdama virsmas. Kad Irbe kārtīgi un cītīgi apslaucīja gružus ap viņu kājām, Jānis domāja, ka daudz netrūks, lai viņa arī ar lupatu noslaucītu viņa plecus un degunu, bet vēl trakāk bija, kad viņa, pabeigusi darbu, aizgāja un aizvēra aiz sevis durvis. Tad atkal iestājās klusums.
Jānī uzbangoja vesels emociju okeāns, viņu pārņēma panika. Viņš domāja, ka nomirs, ja tūlīt nepakustēsies. Es gribu kustēties un tūliņ! Es vairs nevaru izturēt! Taču nācās samierināties ar to, ka pakustēties nevarēja.
Pēc vairākām stundām, kad šķita, ka trijotne būs saņēmusi labu mācību un kļuvusi paklausīgāka, istabā ienāca Rasa.
"O, kādas graciozas skulptūras! Brīnišķīgi! Tieši jūs es meklēju! Esmu nolēmusi šo to izcept, un man vajadzētu kādu olu putotāju un pārīti pie ābolu griešanas. Vai jūs gribētu man palīdzēt? Hmmm, klusēšana laikam nozīmē piekrišanu. Kaut kā šodien esat ļoti pielaidīgi, jūsu darīšanas vairs nav pirmajā vietā. Tas ir ļoti laipni no jūsu puses! Varbūt pateikt Irbei, ka jūs ir pārņēmusi milzīga vēlme šonedēļ iztīrīt arī Babes nama tualetes?"
Rasa runāja, riņķodama ap viņiem. Nostājusies Roberta priekšā, viņa teica: "Mazais brāli, tavās acīs lasu, Rasa beidz tarkšķēt, atdod mums kustību brīvību. Lai tava vēlme piepildās!"
Jānis redzēja, kā Roberts ievelk mēli mutē un sāk izkustināt sastingušos locekļus. Pēc mirkļa viņi visi trīs bija atsvabināti.
"Klausies, Babe galīgi zaudēja prātu! Mēs viņu tādu redzējām pirmo reizi!" sacīja Izabella, izpildīdama dažus vingrojumus stīvajam ķermenim.
"Tam ir iemesls. Neilgi pēc jūsu nozušanas, ziņoja, ka vēl viens cilvēks Zemzemē ir cietis."
"Miris? Kas?"
"Nē, šoreiz tikai maķenīt jocīgs palicis."
"Kā jocīgs?"
"Es īsti nezinu, tā ir kāda meitene, mirušā reportiera draudzene, kura, bēdu nomākta, devusies pie milzu pūpēžiem un tagad nogādāta dziednīcā. Nevarēdama ar jums sazināties, Babe, protams, ļoti uztraucās, jo šeit Zemzemē viņa ir atbildīga par jūsu drošību."
"Nu, es ceru, līdz vakaram viņai dusmas pāries," Roberts ieru' nājās, sparīgi griezdams ābolus plātsmaizei.
"Maz ticams. Es domāju, viņa jūs sūtīs uz Virszemi."
"Bet kā tad mācības?" Trīs draugi saskatījās.
"Nu, var jau būt, ka viņa izlems citādi."
Mirkli apdomājies, Roberts noteica: "Labāk būt dumjam un dzīvam nekā gudram un beigtam."
"Tu tā domā?" Izabella savilka degunu daudzās smieklīgās krunciņās. "Es par to neesmu pārliecināta, jo tā meitene taču ir dzīva. Un vispār, mums jau ir pietiekoši daudz veselā saprāta, lai mestu līkumu sēnēm!"
"Tu tā domā?" šoreiz izsmējīgā tonī vaicāja Rasa.
"Jā, jā, tu jau mums esi tā gudrā." Izabella nebija gatava piekāpties lielajai māsai ne par sprīdi.
"Beidziet kašķēties, citādi maizītes nebūs ēdamas!" māsas samierinādams, iejaucās Roberts.
"Tur nu tev ir taisnība, brāļuk! Tādā noskaņojumā gatavot nedrīkst. Miers?" Rasa pasniedza roku Izabellai.
"Miers!"
Ir brīnumjauki ēst pašu ceptas smalkmaizītes. Atmiņas par nepatīkamiem pārdzīvojumiem tad ātri izgaist. Ar katru apēsto kumosu labā oma atgriezās. Jānis nebeidza brīnīties par to, cik daudz cilvēkam nozīmē ēdiens.
Kad pārradās Babe, arī viņas sliktā oma bija kaut kur izvējojusi, jo viņa atkal bija mīļa un jauka, taču nelokāma — bērniem jādodas atpakaļ uz Virszemi. Kamēr viss nenokārtosies, vairs nekāda nākšana šurp.