"Pasaki man, kura ir visspēcīgākā emocija, kura spēj cilvēku glābt un pasargāt, izvest caur uguni un ūdeni, pat piecelt no miroņiem?"
"Nu, mīlestība."
"Redzi, un rozā kvarcs to nes sevī!" Izabella uzvaroši teica.
"Tik un tā, rozā ir skuķu krāsa!" turpināja tiepties Roberts, kurš pats sev gribēja izvēlēties talismanu.
"Padomā, Robert, mums būtu pašiem savs ordenis, gluži kā viduslaiku bruņiniekiem!" Jānis bija aizgrābts un sajūsmināts par Izabellas ideju. "Tad mums vajadzēs arī bruņas un zobenus, un vairogus!" Jānis iekarsa ne pa jokam.
"Mūsu bruņas būs šie akmeņi!" teica Izabella un paņēma burku. "Es tos maķenīt apvārdoju un sagatavoju."
"Kā?" Jānis gribēja zināt.
"Nu, kā pienācās!" Iza paslēja degunu gaisā. "Skaitīju buramvārdus!"
"Kādus?" Arī Roberts iepleta acis.
"Pati savus!" Iza vēlreiz cirta degunu gaisā.
"Nejaucies!"Jancis bija aizgrābts, te notika īsta buršanās.
"Nu, tā," Iza turpināja, "tātad apvārdoju, tad pieliku pāris eļļas — rožu, jasmīnu, drošības pēc piebēru arī sāli. Tu redzēji." Viņa uzmeta skatienu Jancim. "Tam vajadzētu to visu padarīšanu padarīt noturīgāku uz ilgāku laiku," Izabella ķeksēja akmeņus no burkas laukā, "tagad mēs tos nēsāsim, un tie mūs sargās labāk nekā dzelzs bruņas. Esmu dzirdējusi, ka citi tos iestrādā gredzenos, bet mēs nēsāsim, pakārtus kaklā. Es ar gudru ziņu paņēmu no Babes krājumiem tādus ar caurumiņiem, lai var izvērt cauri auklu. Ir labi, ja akmens saskaras ar ādu." Izabella sažņaudza slapjos, pilošos akmeņus plaukstā. "Tā, tagad rīkosim bruņinieku iesvētīšanas rituālu."
"Jū-hū!" līksmi iesaucās Jānis.
"Kas mums jādara?" Samierinājies ar rozā krāsu, ari Roberts atzina ideju par ļoti labu.
Kamēr zēni ārā dzenāja ripu, Izabella bija kārtīgi pastrādājusi. Viņas istabā bija ierīkota īsta maģiskā rituāla vieta. Violeta auduma aplis veidoja pamatu, to papildināja krusta formā izvietotas rozā sveces. Apļa vidū atradās attēls ar maģiskiem simboliem un uz tā — liels rozā kvarcs. Aplī bija novietots arī kvēpināmais trauks, no kura cēlās tikko jaušama dūmu strūkliņa.
Jancis satrūkās, ieraudzīdams milzīgu dunci. Viņam tas lika atcerēties stāstus par zvēresta nodošanu ar asinīm. Izabella iebīdīja draugus apļa centrā un tad, paņēmusi dunci, novilka neredzamu līniju gaisā, tā ieslēgdama viņus apļa centrā. Sveču liesmas maigi plīvoja, vīraka aromāts Jāņa galvu padarīja mazliet dullu, un Izabellas izdarības ar dunci un spīguļojošās acis Jānī patiesi radīja maģiskas noskaņas. Sastājušies ap rozā kvarciem, viņi lasīja uzrakstu uz lielākā no tiem, un tad uzlika uz akmeņiem rokas.
"Ja uz manis plaukstu liksi,
citā pasaulē tu tiksi. Ja vēl smaržu sasmaržosi,
svētu solījumu dosi, pāris burvju vārdus teiksi, vēlmes piepildīt tad steigsi."
Izabella runāja un runāja, likdama viņiem visu atkārtot. Sadevušies rokās, viņi visi trīs griezās ap lielo kvarcu un turpināja skandēt. Tad Izabella uzkāra kaklā katram pa vienam rozā kvarcam un, ar savu briesmīgo dunci vicinādamās, riņķoja viņiem apkārt, kaut ko bubinādama. Beigās, atkal sadevušies rokās, viņi visi trīs zvērēja būt draugi līdz mūža galam.
Kad pēdējie burvju vārdi bija izskanējuši, Izabella iesaucās: "Spēks ir brīvs!" — un viņi atlaida rokas. Tajā pašā mirklī viņi ieraudzīja, ka
no lielā kvarca apļa centrā paceļas mirdzošs gaismas stabs. Milzīgais enerģijas lādiņš izskrēja cauri griestiem un uzšāvās debesis, pārvērsdamies par vienu no miljoniem zvaigžņu. Šajā bridi Jānim tā likās kārtējā aizraujošā rotaļa.
"Tagad mūsu sirdis pukst vienā ritmā!" Izabella teica un izskatījās aizkustināta. "Paskatieties uz pasauli ar akmens acīm," viņa mudināja draugus.
"Izabella, tu reizēm esi jocīga meitene," teica Jānis. "Kā lai es paskatos uz pasauli ar akmens acīm?"
"Ak, Jāni, tev taču ir iztēle, iedomājies, ka tu esi šis lielais rozā akmens. Sajūti, kāds viņš ir, un kļūsti par to. Nu, ko tu redzi?" tincināja Izabella.
Sākumā pieskaroties akmens šķita vēss, bet tad Jānis varēja apzvērēt, ka sajuta enerģiju, kas plūda no tā. Tāds kā maigums. Viņš redzēja, ka visu ietin dūmakaina rozā gaismā.
Viņi lūkojās cits citā, ik pa brīdim uzlikdami plaukstas uz krūtīm, kur atradās akmeņi. Izabella vēlreiz tvēra rokās dunci un atkal vilka maģisko apli, šoreiz pretējā virzienā, lai ļautu viņiem iziet no rituālā apļa. Jānis apstājās pie loga, ne tik daudz, lai lūkotos ārā, cik, lai ieskatītos sevī, un konstatēja, ka mūžīgais trīceklis, tā nepatīkamā stīga, kas viņā vienmēr bija vibrējusi, ir kaut kur pazudusi. Tā vietā ir iestājies dziļš miers, it kā viņš beidzot būtu nostājies uz stingra pamata. Zēnam bija sajūta, ka beidzot viņš ir atradis to, ko neapzināti visu laiku bija meklējis. Jānis vēlreiz uzlika roku uz sava rozā kvarca un domāja par to, ka lielākais brīnums ar viņu ir noticis nevis Zemzemē, bet šeit, Virszemē. Nevis brīnumu brīnumiem pilnajā pasaulē, bet visparastākajā no visparastākajām pasaulēm, kurā mīt visparastākie no visparastākajiem cilvēkiem, kur neviens pat zugū neprot izsaukt.
Tā bija brīnišķīga novakare. Klusais prieks, kas no viņiem strāvoja, pārņēma arī visus mājniekus. Vecmāmuļa teica, ka sen šajā mājā ' nav bijusi tik brīnišķīga vakarēšana.
34. nodaļa Jānis iepazīstas ar Uno
Janvāra beigās ārā bija brīnišķīgs laiks. Naktī sala, bet dienā sniegā spoži vizujojās saule, žilbinādama acis un likdama tās samiegt šaurās spraugās. Apsprieduši šauro acu jautājumu un izskaidrojumu, kādēļ tādas ir eskimosiem, viņi nespēja pretoties lieliskās dienas vilinājumam un devās uz tuvāko kalnu slēpot.
Bija jāslēpo cauri mežam. Roberts ar Izabellu ķircināja Jāni, ka pilnīgi droša esot satikšanās ar vilkiem vai lūšiem, kuri pašlaik, draudzeņu meklējumos, kļūstot pārgalvīgi un zaudējot iedzimto piesardzību un vēlmi būt neredzamiem. Tāpēc tos varot itin bieži pamanīt nozibam meža brikšņos vai tā malās.
Labāk viņi to nebūtu stāstījuši, tas šai saulainajai dienai piešķīra drūmāku nokrāsu. Iza teica, ka prot zvēru valodu un varot ar vilkiem visu sarunāt. Droši vien arī ar lūšiem, kaut gan ar tiem nebija vēl nekad runājusi. Slēpojot garām kādai žagaru kaudzei, Roberts teica, lai viņi pieklusina savas balsis un labāk čukst, citādi pamodinās lāci, ne tikai lūsi vai vilku. Iza pastāstīja Jancim, ka tur nomodā noteikti ir kāds maziņš lāču bērniņš, kurš piedzimis lācenei, bet viņa pati to nemaz nezina. Tas tiešām bija smieklīgi un pilnīgi neticami, kā mamma var nemanīt, ka ir piedzimis bērniņš.
Tomēr drošāk par visādiem žagaru kaudzēs guļošiem lāčiem, apkārt klīstošiem vilkiem un pa kokiem kāpelējošiem lūšiem šobrīd Jānim šķita parunāt par Tumšo enerģiju, kura cenšas iekļūt Zemzemē. Tas likās kas tāls un nereāls, tāpēc daudz patīkamāks sarunu temats. Jaunākās ziņas bija tādas, ka ļaunums turpina izplatīties Zemzemē. Vēl arvien tika atrasti jauni pierādījumi. Ik pa brīdim kāds no pieaugušajiem uz turieni devās, lai piedalītos neskaitāmās sapulcēs, sēdēs un sanāksmēs, kur sprieda, analizēja, kuram resoram vai ministrijai ir jāuzņemas virsvadība. Kādiem līdzekļiem un kuras ielas burvjiem un raganām vai zintniekiem ir jāstājas pretī šai enerģijai. Pēc pieaugušo sarunām bija pilnīgi skaidrs, ka vienošanās vēl nav notikusi. Lai gan arī šīs ziņas nebija nekādas labās, tās tomēr bija gaužām tālas un absolūti nereālas, salīdzinot ar vilkiem, lāčiem un lūšiem.
Viņiem attālinoties no meža un sasniedzot saules apmirdzēto kalnu, sarunas uz pāris stundām pārvērtās par smiekliem, čalām, kritieniem un varonīgiem nobraucieniem, līdz saule strauji norietēja un viņi devās atpakaļ.