Выбрать главу

Četrotne iet pa zemes ceļu tieši iekšā biezā mežā. Tas nav nekāds priežu sils, kam saules stari laužas cauri, tā ir īsta egļu gārša, no kuras vējo noslēpums un arī kaut kas baigs. Te iet ir neomulīgi pat dienā, bet vakarā, nakti vai agrā, tumšā, vējainā rītā… Brrrr! Pat domāt par to Jānis negrib, bet, pirms viņš paspēj iztēloties visus briesmekļus, ko zaļās, cita pie citas cieši augošās egles slēpj, gārša beidzas. Paveras skats uz viensētu, kura, šķiet, ir vēl vecāka par viņu skolu. Varbūt te, no cilvēku acīm apslēpta, tā ir bijusi vienmēr. Katrā ziņā pat Jānim ir skaidrs, šīs mājas ir vairākus simtus gadu vecas. Vismaz dažas no­teikti! Tās ir pa pusei iegrimušas zemē, un jumti pārkārušies pāri ar tādām pārkarēm, ka nav skaidrs, kā saulei izdodas iespīdēt zem tām paslēptajos logos. Vasarā Jancis bija Brīvdabas muzejā, un, tā kā ome lika izlasīt katru anotāciju pie katras mājas, viņam ir skaidrs, ka šī ir klasiska Kurzemes sēta, tiesa, ar dažiem jocīgiem uzlabojumiem. Jānis neviļus ir atgāzis galvu un aiz brīnumiem pavēris muti. Milzīgajā jumta plaknē saule atspoguļo spožas logu acis.

"Nesen papiņš ar vectēvu izbūvēja bēniņus, jumtā tagad ir paslē­pušies veseli divi stāvi,"pamanījis drauga neizpratni, paskaidro Roberts.

"Un tas?" turpina brīnīties Jānis, rādot uz astoņstūrainā tornīša smaili, kura kā matemātikas skolotāja rādītājpirksts baksta debesis.

"Tas? Tornī papucis pēta zvaigznes," Roberts izklāsta stiklotā brī­numa vajadzību lauku sētā.

"Ik pa laikam tur apmetas mūsu mājas viesi. Šādi tādi rada ga­bali…" Izabella cik spēdama vienaldzīgi novelk.

Jānis vēl grib ko jautāt, bet Robertam sākas pēkšņa klepus lēkme. Kū­kumā sameties, viņš velk Janci uz citu pusi. "Khe, khe, arī te ir ko redzēt."

Ahā, par šo Jancis ir pilnīgi pārliecināts, tā noteikti ir klēts. Vēl vairāk, tā noteikti ir dvīņu klēts. Jānis atceras lasīto, ka vienā telpā turējuši labību, tajā bijuši arī milti un putraimi, un citi pārtikas pro­dukti, bet otrā visbiežāk glabājās ādas, vilna, dzijas.

Klēts priekšā izpleties lievenis, uz tā dažādi darbarīki. Plato jumta pārkāri balsta stabi. Rotājumi, dažādi izcirsti veidojumi grezno loga ailes. Arī stabi veidoti ar dekoratīviem iegriezumiem. Jancis atiet soli nostāk un pēta klēts jumtu. Tas ir divslīpju, ar pusšļaugumiem jeb tautā sauktām lāčpakaļām galos. Arī citu ēku jumta gali ir izgreznoti, Jānis atpazīst jumja zīmi. Kūts gan izskatās celta pavisam nesen, tā zēna skatienu nepiesaista. Viņš ļauj acīm klejot tālāk, līdz ierauga vēl vienu namiņu, kurš atsauc atmiņā ekskursiju.

"Te jau ir kā muzejā!" Jancis brīnās.

"Liecies mierā! Nāc, labāk sasveicināsimies ar vecākiem! Hei, mamm, mēs esam klāt!"

Klēts durvju ailā parādās stalta sieviete ar spēcīgi veidotu degunu, kurš neko labu nesola, tamdēļ Jānis, drošs paliek nedrošs, kautrīgi nostājas Robertam aizmugurē.

"Kur tad ir tas pilsētas zēns? Nu, izskatās tikpat liels resgalis kā mūsu Robis."

Jānis nezina, vai tas ir labi vai slikti, bet sieviete smaida, un tā jau ir zīme, ka labi.

"Nolieciet somas un iesim, tēvs jau jūs gaida!"

Nekāda garā runāšana te nesanāk, jo tēvs, ražena auguma vīrs pe­lēkā raupjas vilnas dzijas džemperī, ir vēl nerunīgāks par mammu.

"Nu, rāpjas iekšā un laižam, kastes jau bagāžniekā!"

Braucamais ir džips, diezgan pavecs. Pa ceļam Robis čukstus iz­stāsta, ka papiņš to ieguvis apmaiņā pret vienu no mašīnām, kas stāv aiz lielā labības šķūņa.

"Tur daudz visādu ērmotu ZILu un MAZu, un vēl citu braucamo no senajiem laikiem. Izrādās, ir cilvēki, kuri par tādiem veciem ēr­miem ir ar mieru pretī dot gluži jaunu mašīnu. Baigi forši, vai ne?"

Vairāk neko parunāt neizdodas, jo papiņš bremzē un reizē ar Iza­bellas priecīgi satraukto "Klāt esam!" mašīna apstājas meža pļavas malā, kur aug ozoli. Vesela ozolu birzs.

Kaut kas vienreizējs. Jancis ir redzējis laukus, kuros lepni dižo­jas pa vienam, diviem, augstākais, trim staltiem kokiem, kam reizēm apkārt sakrauti akmeņi no tuvējiem laukiem vai aplikta sēta, lai lopi nenograuž vai vēl citu Jancim nezināmu iemeslu pēc. Bet te savā vaļā aug vesela ozolu birzs. Pēc pāris pielasītām kastēm gan Jāņa jūsma par ozoliem manāmi plok. To te ir pārāk daudz un ozolzīļu vēl vairāk.

"Kāpēc tās jālasa? Vai tad cūkas nevar nākt te un ēst?"

"Visas mežacūkas jau nedzīvo pie šiem ozoliem un citur ozolu nav. Bet mednieki ir ierīkojuši speciālas vietas, kur ziemā meža dzīv­niekus piebaro. Kādreiz es tev parādīšu!" Šķiet, ka Robertam nemaz nav par grūtu līkņāt un pilnām riekšavām bērt zīles kastēs. Tieši tajā brīdī un ne mirklīti ātrāk, kad Jancim liekas, viņš izlaidis garu, būs gar zemi un vairs necelsies, papucis saka:

"Nu, šodienai pietiks!" Viņi kraujas mašīnā un brauc mājās. Jan­cis nesaprot, kur gan Robertam, Izabellai un Rasai vēl ir spēks visu ceļu apcelties un ķircināt citam citu. Izabella brīžos, kad neattop, ko atbildēt brālim vai māsai, laiž darbā savu slepeno ieroci — kniebj te vienam, te otram. No aizmugures sēdekļa ik pa brīdim atskan apslā­pēti smiekli un saucieni "Au!" un "Vai!".

"Liecies mierā, trakā!"

"Hi, hi, hī, tā tev arī vajag!"

Kad troksnis kļūst neciešams, ieskanas papuča balss:

"Vai jūs varat vienreiz rimties?"

Balsis neapklust, tikai mazliet noplok, lai pēc mirkļa atsāktos ar jaunu sparu, ļancis kā viesis iesēdināts priekšējā sēdeklī. Viņš vairs nedomā par to, kur viņa draugi smeļ enerģiju sarunām un jokiem. Jāni no neierasti spraigās kustēšanās pārņēmis smagums, ko varētu saukt arī par nogurumu. Tas būtu pat patīkami un vedinātu uz miegu, ja vien darbošanās nebūtu pamodinājusi arī zvērīgu ēstgribu.

Dvīņu mamma ir tādās pašās domās, tamdēļ galdā cēlusi īstu mež­strādnieku ēdienu. Lielā, ovālā galda vidū milzīgā bļodā, sabrūni­nātā krējuma sīpolu mērcē līksmi peld apaļīgas kotletes. Milzīgā šķīvī, sautētu burkānu, ķiploku, mazo Briseles kāpostiņu un citu, Jānim ne­zināmu, dārzeņu ielenkumā, lepni gozējas zeltaini apcepts cūkgaļas cepetis. Milzīga bļoda ar saulainiem marinētu ķirbju gabaliņiem, un vēl viena ar salātiem.

"Mazgājiet rokas! Aši pie galda, kartupeļi dziest!"

Lērums ēdiena un lērums ļaužu pie galda. Janča izbrīns par mil­zīgajām bļodām noplok kopā ar ēdienu, kurš vispirms strauji pazūd no traukiem galda vidū uz ēdāju šķīvjiem un tikpat zibenīgi uz vēde­riem. Garšīgi, sātīgi un miegaini.

5. nodaļa Vakara turpinājums Zemzemē

"Janci, celies, iesim, ģērbies!" Roberts modina Jāni. Šis aicinājums ir nevietā, miegs nāk aumaļām un ir pazudusi apjēga par laiku un vietu. Ak, jā, pēdējais, ko Jānis atceras, ir meiteņu balsis virtuvē. Un liesmas kamīnā, kurā viņš lūkojās, sēžot ādas krēslā tumšā un tāpēc tik no­slēpumainajā dzīvojamajā istabā. Liesmas šaudīdamās meta spokai­nas ēnas uz istabas sienām.

"Janci, celies ātrāk!"

"Ko, jūs vēl neesat sākuši ģērbties?!" no āra ienākusi, sauc Izabella. "Robert, taisies veicīgāk!"

"Ko es? Es jau neko! Šitas vecītis aizmidzis!"

"Kurp mēs iesim?" Jancis jautā, arvien vairāk atmostoties.

"Uz ozoliem!"

"Atkal?" Janča balsī jaušams ne tikai izbrīns, bet arī niķis. Nu jau tā kā pietiktu tās zīles lasīt! Cik tad var.

"Atkal, atkal! Nu, ģērbies taču vienreiz! Tev patiks!" draugu dro­šina Izabella. "Mamma un Babe teica, ka tevi var ņemt līdzi," Iza tur­pina, stumdama Jāni uz vējtveri. "Tev ir tīra dvēsele!"