"Redzi šo izcirtumu? Pagājušo ziemu baļķi krita man pie kājām. Un, ja nu šoziem… Šīs bailes dzīvo manī vēl arvien, tādēļ piedod, ka nevarēšu tev palīdzēt, bet varu dot padomu. Ja vēlies atrast sev koku, spēcīgu aizstāvi, meklē tādu, kas aug viens pats klajā laukā un ir pieradis cīnīties ar vētru un vējiem par savu izdzīvošanu. Vēro, lai tā stumbrs ir pietiekoši zaļoksns un zari spēcīgi, lai galotne traucas tieši debesīs. Kad esi tādu atradis, uzrunā to un lūdz, lai tas kļūst par tavu draugu. Tad viņa spēks kļūs par tavu spēku un viņš spēs tev palīdzēt."
"Paldies tev, priede!" teica Jānis un joprojām ar abām plaukstām un pieri juta priedes spēku. īsti nesaprazdams, vai viņš to ir izdomājis, vai koks tiešām ar viņu ir runājis, zēns vēlreiz pacēla acis uz augšu un paskatījās uz priedes galotni augstu debesīs. Zilās, zilās debesīs. Tad domīgs gāja pie Roberta, kurš jautāja: "Vai parunāji?"
Jānis samulsis klusēja. Tas bija tik jocīgi! Labāk to paturēt pie sevis, lai neizskatītos pēc galīga muļķa, bet Roberts nemaz negaidīja Jāņa atbildi.
"Hei, redzi to koku ar ķeburainajiem zariem! Ejam, uzrāpsimies līdz pašai augšai, kamēr Izabella vēl arvien ņemas ar savām lietām."
Jānim patika doma par kāpšanu kokā, kaut gan nekāds dižais vingrotājs viņš nebija un skolā pie stieņa varēja pievilkties vien pāris reizes. Tomēr līdz pirmajam zaram un arī otrajam viņš tika, kamēr Roberts bija uzrāpies daudz augstāk. Kad atnāca Izabella, zēni viņu sveicināja no koka zariem kā pērtiķēni — viens, turēdamies otrajā zarā, bet otrs, šūpodamies pašā koka galotnē. Izabella gribēja viņiem pievienoties, bet Roberts teica: "Nē!" Viņš esot pārāk nosalis un kāpšot lejā. Jancis lejā tika diezgan ātri. Arī Robertam gāja veikli, līdz bija pa' likuši vien pāris metri līdz zemei.
Tālākais notika tik strauji, ka viņi pat nepamanīja. Paslīdēja kāja, lūza zars, uz kura Roberts atbalstījās, un līdzīgi cukura maišelim viņš ar skaļu būkšķi nokrita zemē. Labi, ka bija tik biezs sniegs. Šķiet, kritiens vēkšpēdus bija Robertu apdullinājis, un, kad pieskrēja Izabella ar Jāni, viņš gulēja uz zemes bez samaņas. Jānis kārtējo reizi varēja pabrīnīties par Izabellas savaldību. Atšķirībā no daudzām citām meitenēm, kuras būtu sākušas raudāt un vaimanāt, viņa arī tagad zināja, ko darīt. Tikai balss skanēja skarbāk nekā parasti, kad viņa komandēja Jāni.
"Ņem zugū un izsauc Rasu, nē, labāk zvani pa mobilo! Bet pirms tam dod man savu rozā kvarcu."
Jānis darīja, kā likts. Viņš ielika Izabellai plaukstā savu silto akmeni un meklēja telefonu. Tas šķita ātrākais veids, kā sazināties ar dvīņu lielo māsu. Kamēr Jānis tai skaidroja notikušo, mēģināja aprakstīt notikuma vietu, viņš redzēja, kā Izabella pieliekusies liek rozā kvarcus Robertam pie pēdām. Viņa centās likt lietā arī citas Zemzemē iegūtās gudrības, bet šādā satraukuma bridi nevienu darbību īsti no sākuma līdz beigām atcerēties nevarēja. Tad atkal pievērsās kvarciem. Tā viņa darbojās tik ilgi, līdz Roberts atvēra acis.
Tālumā atskanēja suņa rejas un zvana skaņas, un drīz vien parādījās arī haskiju vilktās ragavas ar Rasu tajās. Tikai tad, kad viņi laimīgi bija nokļuvuši mājās, Izabella sāka raudāt. Nelīdzēja māmiņas mierinājuma vārdi, ka ar brāli viss ir kārtībā, tikai neliels smadzeņu satricinājums. Pagulēs pāris dienas un atkal skries. Asaras bira kā pupas, un vecmāmiņa dabūja vārīt nomierinošu tēju. Pieaugušie teica, ka tas esot šoks. Pārdzīvotā sekas spieda arī Izabellu likties gultā. Vecmāmuļa teica, ka miegs esot labākās zāles jebkurai slimībai.
Otrā rītā Izabella jau varēja skriet, bet Robertam vēl vismaz diena bija jāpavada gultā. Izabella nez kāpēc bija iedomājusies, ka nelaime ar Robertu notikusi viņas vainas pēc. Jo viņas vainas dēļ pazudis ari gredzens, un tagad visu ģimeni vajāšot visādas likstas un nelaimes. Roberts centās māsai iegalvot pretējo: "Izabella, tas bija vienkārši nelaimes gadījums. Man vienkārši paslīdēja kāja."
Pa šo laiku, kamēr Roberts gulēja gultā un Izabella rūpējās par viņa ātrāku izveseļošanos, Jānis sadraudzējās ar Rasu. Kādā vaļsirdības brīdī viņš tai izstāstīja savu sarunu ar priedi, kuru nebija varējis atklāt Robertam. Viņa nesmējās un neuzskatīja Jāni par dīvaini, kā zēns pats par sevi bija nodomājis. Rasa Jānim atklāja veselu koku maģijas pasauli, izstāstīja, pie kuriem kokiem iet, lai atvieglotu sāpes vai atbrīvotos no nevajadzīgas enerģijas, kuriem kokiem mest līkumu un to tuvumā neuzturēties ilgāk par pāris minūtēm, kā arī, pie kuriem meklēt savu draugu. Viņa nosauca tos kokus, kuri ar prieku palīdz cilvēkam, nesavtīgi daloties ar savu spēku. Smaidot viņa Jānim rādīja koku, ar kuru draudzēties gribētu bezgalīgi daudz ļaužu, jo tas prot vairot naudu. Izrādījās, ka katram kokam ir ne tikai savs augstums un stumbra apkārtmērs, sava lapu krāsa un formas zīmējums, bet arī katram piemīt savas individuālas spējas. Jānis uzzināja, ka koki spēj pārraidīt kosmisko enerģiju, pasargāt no pasaules kaitīgās ietekmes, stiprināt draudzības saites un vēl, un vēl…
Rasa mācīja Jānim, ka koki, gluži kā cilvēki, ir dzīvas būtnes ar dvēseli un garu. Un ne tikai cilvēki spēj ietekmēt koku likteni, ļaudami tiem augt vai neaugt, bet arī koks ar savu enerģiju spēj ietekmēt cilvēka dzīvi. Tamdēļ cilvēki kokus izsenis ir uzskatījuši par saviem draugiem, it īpaši Zemzemē, kur tos bieži izmanto rituālos. Vienu veselu pēcpusdienu viņi pavadija, meklējot Jānim koku Mežvidu māju tuvumā. Vispirms jau no attāluma Rasa mācīja Janci saskatīt koka auru. "Skaties ar sānu redzi!" viņa teica. No sākuma tas šķita grūti, bet, ar laiku iemanoties, Jancim izlauzās Izabellas teiciens.
"He, vieglāk par vieglu!"
"Tu redzi?!" priecājās arī Rasa. "Tagad izvēlēsimies tev draugu starp kokiem."
"Tas būs grūti." Jānis samulsa. "Ja man patiks kāds koks, es nezinu, vai patikšu viņam."
Viņš atcerējās savu sarunu ar priedi.
"Ja nemēģināsi, tu nekad to neuzzināsi. Vai gribi, lai es tev palīdzu?"
Rasa šodien bija ļoti draudzīga.
"Nē, es pats."
Vienā mirkli jau likās, viņam neveiksies un nāksies pieņemt Rasas draudzīgo piedāvājumu un palīdzību, jo izrādījās, ja kāds koks Jānim iepatikās pēc ārējā izskata, tad viņš galīgi nejuta tā enerģiju un neredzēja auru. Kāds cits bija tik vēss un auksts, ka Jānis sakautrējies atrāva savu roku no stumbra, un viņa paļāvība saviem spēkiem galīgi sašļuka. Bet beigu beigās Jānis izvēlējās jaunu, smuidru ozoliņu. Tas gan nebija pārāk dižs, toties ļoti draudzīgi noskaņots, un, pieliekot roku, Jānim šķita, ka viņa asinis un koka enerģija pulsē vienā ritmā. Tādēļ viņš neļāva Rasai pierunāt sevi par koku izvēlēties lielu, brangi noaugušu kļavu. Tā gan bija mierīga un mīlīga, taču kļavas tuvumā Jancis jutās kā mazs bērns, kurš diedelē mammas mīlestību un labvēlību. Viņam labāk patika ozoliņš, kurš šķita pārlaimlgs par viņam uzticēto jauno pienākumu. Visa viņa būtība izstaroja, ka koks darīs, ko spēj un vēl vairāk, lai visādos veidos Jānim palīdzētu.
Tagad ikreiz, kad viņš atbrauca uz Mežvidiem, Jānis sasveicinājās ne tikai ar suņiem un kaķiem, pakasīja aiz auss ne tikai kazlēniem un jēriņiem, bet vienmēr nāca arī pie sava ozoliņa. Ar laiku tā veidolu un enerģiju zēns sajuta ne tikai Mežvidos, bet arī mājās katru reizi, kad par to iedomājās.
Viņi atgriezās maķenīt nosaluši, laimīgi un mežonīgi izsalkuši.
"Apēdīsim kādu sviestmaizi," teica Rasa un paņēma lielo rupjmaizes klaipu. "Tu tikmēr nomizo sīpolu."
"Tu nezini, kamdēļ Mežvidos man garšo tādas lietas, kuras mājās es nekad neēstu?" Jancis izteica savu izbrīnu.