"Tas ir ērmoti," piekrita Rasa. "Man gan mājās viss garšo. Skaties! Ņemam rupjmaizi, uzsmērējam virsū plānu sviesta kārtiņu, uzliekam biezu, mājās kūpinātu, cauraugušu gaļas šķēli un tai pa virsu sīpolu gredzenus. Lūk, tā! Gatavs."
"Fuuuu! Sīpolus es neēdu!" protestēja Jānis.
"Bet tu pagaršo." Rasa iekodās savā sviestmaizē.
Rika bija tik bieza, ka to ar grūtībām varēja dabūt mutē. Vēl bija jāuzmana sīpoli, kuri bija gatavi šļūkt un ripot katrs uz savu pusi.
"Mmmm… Garša vienkārši debešķīga!" Rasa kārdināja Janci, pilnu muti ēzdama gaļas maizi.
Jānis norija siekalas.
"Eh, var jau vienreiz pagaršot arī sīpolus."
Kad pirmās maizes bija pazudušas ēdāju vēderos, Rasa sāka ziest nākamās.
"Kā jums gadījās mežā līdzi rozā kvarci?"
Vārds pa vārdam, un Jānis nemanīja, kā bija izstāstījis par Rozā kvarca brālību.
"Beidzot arī manai māsai iešāvusies prātā kāda sakarīga ideja," izbrīnīti konstatēja Rasa.
"Es īsti nezinu, vai varēju tev to stāstīt, bet klusēšanas zvērestu man neviens nebija pieprasījis," Jānis meklēja attaisnojumu savai atklātībai.
"Zini, es arī labprāt piedalītos. Ņemsiet arī mani savā brālībā?" Rasa jautāja, pastumdama uz Jāņa pusi otru sviestmaizi.
"Tev tas liekas forši?" Jancis juta, ka sāk kvēlot vaigi.
"Jā! Rozā kvarcs ļauj atrast pašam sevi, iepazīt pasauli caur draudzību un mīlestību." Rasa bija beigusi ēst un domīgi virpināja matu šķipsnu. Acis vērās tālumā.
Jānim kaut kas ienāca prātā.
"Tu skumsti, ka mēs pazaudējām tavu zelta gredzenu?"
"Kā lai tev to pasaka…" Rasa mirkli klusēja. "No vienas puses, jā. No otras — tas man neļāva meklēt sevi. Zināmā mērā pat ierobežoja."
"Kā tā?" Jānim sviestmaize palika pusceļā līdz mutei.
"Kā lai tev to labāk pasaka? Tajā brīdī, kad Babe izlēma gredzenu atdot man, viņa pēc būtības noteica visu manu tālāko likteni. Tamdēļ es jau no mazotnes zināju, kādai man jābūt, kā jārīkojas. Ko no manis sagaida vecāki un dzimta. Gredzens stiprāk par jebkurām saitēm un saknēm turēja mani pie paaudžu paaudzēs iedibinātās kārtības, kas sniedza ļoti daudz privilēģiju, bet ierobežoja brīvību. Es nevarēju kā pieneņpūka ļauties siltam vasaras vējam nest mani uz vienalga kādu debess pusi. Manā dzīvē nebija gaidāmi pārsteigumi, nejaušības."
"Bet kā tad gredzena burvju vara?" Jānis pārtrauca Rasas monologu. "Ja es pareizi sapratu, tad tas jums deva spēku un sargāja."
"Jā, tas tiesa, tam piemita sava spēcīga enerģija, taču, tā aizsardzībā dzīvodami, mēs bijām aizmirsuši paļauties paši uz saviem spēkiem."
"Ko tagad?" Jancis jautāja. "Tu nevēlies to atrast?"
"Sajūtas un noskaņojums mainās katru dienu," Rasa turpināja, "kad gredzens tikko pazuda, es biju ļoti bēdīga un izmisusi, bet Babe mani mierināja, ka tas vēl nav pasaules gals un ka galu galā mūsu dzīslās rit asinis, to cilvēku asinis, kas šo gredzenu radīja. Diezgan ātri es pieradu, ka man šī gredzena nav, un atradu šai situācijai jaukās puses."
36. nodaļa Neparastie viesi Mežvidos
Jancis bija klāt, kad Mežvidos pienāca sliktā ziņa. Pēc brokastīm viņi vēl uzkavējās virtuvē, risinot ikdienišķas, bezbēdīgas sarunas, kad pēkšņi uzmanību piesaistīja vectēva zugū un rūķis brūnā cepurē un kamzolī, kurš sparīgi vicināja rokā pabiezu papīra rullīti. Vēl Jānis ar izbrīnu pamanīja, ka rūķim ir zaļi īkšķīši un bēdīga sejas izteiksme, kas neiederējās šajā saulainajā ziemas rītā un siltajā Mežvidu virtuvē. Vectēvs pievērsās savam zugū, un Gnoms attina pirmo papīru. Vectēvs sāka lasīt, un pārējie spiedās ap viņu.
"Viedo Padomes kopīgs lēmums sakarā ar stāvokli valstī. Katram, kurš sevi uzskata par Zemzemes patriotu, ir pienākums to atbalstīt. Tumšajai enerģijai par upuri krituši vēl divi Zemzemes iedzīvotāji…"
Jānim atausa atmiņā ziņas par mirušo reportieri un viņa draudzeni, kura bēdās bija aizklīdusi līdz milžu pūpēžiem un zaudējusi prātu. Meitene bijusi Viedo Padomes locekļa meita. Meitenes māte nolēmusi savu bērnu atriebt un rezultātā tās pašas dienas vakarā jau gulējusi tajā pašā dziednīcā, kur viņas meita. Nelaimīgais vīrs un tēvs uzstājās ar asu runu Viedo Padomes sēdē un piespieda to rīkoties. Pavadījuši zināmu laika sprīdi kārtējās sapulcēs un sēdēs, Viedie bija radījuši šo dokumentu. Vectēvs jau lasīja pēdējo lapu.
"…un tā, rezumējot stāvokli valstī, nākam pie slēdziena, ka nepieciešama aktīva rīcība. Šo nopietno, godpilno un nākotnes labā tik svarīgo uzdevumu uzticam Augsto Zinšu skolas audzēkņiem. Viņi — labākie no labākajiem, mūsu lepnums, gods un slava — spēs dot pienācīgu triecienu ienaidniekam. Viņi būs galvenais spēks, ko virzīsim uzbrukumā, lai atjaunotu mieru savā valstī. Audzēkņiem, viņu vecākiem un citiem piederīgajiem jājūtas pagodinātiem par uzticēto uzdevumu un visādos veidos jāatbalsta Viedo Padomes lēmums. Tas ir gandrīz vienbalsīgs un nav apstrīdams. Nekādi iebildumi netiek pieņemti un nav apspriežami. Šodien, desmitos no rīta."
Virtuvē iestājās klusums, ja ziemā lidotu kāda muša, tā noteikti būtu dzirdama. Jau nākamajā mirklī vecmāmuļa ķēra pie sirds un saļima tuvākajā krēslā. Izabella skrēja pēc zālēm, virtuvē sāka smaržot pēc māteres, vilkābeles un baldriāna. Kamēr pārējie ņēmās ap vecmāmuļu, tētis mēģināja sazināties ar Rasu. Nesekmīgi. Viņas zugū neatbildēja. Arī vectēva mēģinājums telepātiski sazināties ar mazmeitu beidzās nesekmīgi.
"Augsto Zinšu skolai priekšā bieza maģiska siena. Viņi ir noslēgti!"
"Ak kungs! Kas nu būs?" Vecmāmuļa lauzīja rokas. "Bērns aizies postā!"
"Tas par mūsu lepnību!" māmiņa piebalsoja. "Mēs par katru cenu gribējām, lai viņa mācās tajā skolā. Viedā Saules meita! Par to tik mēs domājām, aiz augstprātības gandrīz vai plīsām. Tagad mēs zaudē" sim savu bērnu!"
"Beidziet gausties!" papucis ierunājās. "Vēl nekas nav noticis un nenotiks." Noteiktā gaitā viņš devās laukā no istabas. Arī pārējie izklīda. Dvīņi balstīja vecmāmuļu, pavadot to uz viņas istabu.
Pēc tam bērni centās netrāpīties pieaugušajiem ceļā. Lai ko viņi todien darīja, domas visu laiku bija pie Rasas. Taču, lai cik lielas būtu skumjas un neziņa, vēders prasīja savu. Ap pusdienlaiku viņi jau grabinājās gar virtuves durvīm. Iegājuši virtuvē, bērni ieraudzīja vectēvu pie galda un māmiņu, kura sēdēja šūpuļkrēslā, skatīdamās laukā pa logu.
"Mamm, mēs uzsmērēsim pāris maizītes."
"Sautējums ir katlā uz plīts, paņemiet paši," dvīņu mamma vien noteica. Jānis izbrīnīts konstatēja, ka iepriekš nav pamanījis, cik sirma viņa ir un cik dziļas rievas ievilkušās no deguna līdz mutes kaktiņiem. Tās vērta viņas seju ļoti bēdīgu.
"Kas tagad būs?" ierunājās Izabella, likdama ēdienu šķīvi.
"Nav ko strēbt karstu," noteica vectēvs, celdams pie lūpām karoti, "vajag visu apdomāt un tikai tad rīkoties."
"Mēs taču neatstāsim Rasu nelaimē?!"
"Protams, ne."
"Bet ko mēs varam darīt? Mēs ar Robertu vēl neesam pietiekoši stipri, un māmiņa, šķiet, sen vairs nezina, kā burties." Izabella bija noraizējusies.
'Tas viss ir labojams. Gan jau, gan." Vectēvs turpināja ēst. "Nedaudz patrenēsieties, būs jau labi."
"Mums nav laika trenēties!" Roberts uzstāja. "Varbūt vajag parunāt ar Babi?"
"Es jau mēģināju. Viņa neatbild."
"Kā tā, neatbild? Kāpēc neatbild? Viņai ir jāatbild!" Roberts dusmojās. "Mēs vieni netiksim galā!"