"Par ko viņi tur dzied? Jūs zināt?" Jānis vērsās pie dvīņiem.
"Tā ir spēka dziesma," Roberts čukstēja.
"To dziedot, cilvēks patiešām kļūst spēcīgāks?" Jānis gribēja zināt.
"Jā gan!" Izabella par to bija pilnīgi pārliecināta.
Jānis piepūlēja dzirdi, lai notvertu vēl kādu šis dziesmas vārdu, bet dziedātāji piepeši apklusa, un spalgi ieskandējās zvans.
"Attīra enerģētisko telpu," Izabella centās būt ļoti zinoša.
Tā tas turpinājās, līdz pulkstenis nosita divi. Noslēpumainie viesi sāka izklīst. Tie atvadījās no mājas saimniekiem un izgaisa nakts tumsā. Pēdējam viesim atvadoties, arī bērni pameta savu novērošanas vietu un klusi un veikli ieslīdēja savās istabās.
Nākamajā dienā neviens par notikušo nerunāja. Visi gāja ikdienas gaitās līdz pēcpusdienai, kad Jānim pakaļ atbrauca tētis, un zēns, sirsnīgi atvadījies no draugiem, sēdās mašīnā, pie sevis nodomādams, ka dvīņu mamma gan šoreiz viņu bija cieši apkampusi un nobučojusi, it kā viņš dotos tālā ceļā. Tas bija bijis jocīgi, ja zina, ka jābrauc tikai līdz tuvējam ciemam un pēc nedēļas viņš atkal būs klāt.
Sākoties jaunai mācību nedēļai, dvīņi skolā ieradās ar nokavēšanos. Skolotājai viņi taisnojās, ka aizgulējušies, nokavējuši autobusu un dabūjuši braukt ar nākamo. Jānim šī taisnošanās likās maz ticama, jo vectēvs ar vecmāmuļu cēlās neparasti agri, līdz ar pirmajiem gaiļiem. Tā kā, lai nu ko, bet aizgulēties tajā sētā nebija iespējams. Jānis dīdījās solā, nevarēdams sagaidīt stundas beigas, kad varēs izprašņāt draugus.
"Kāpēc jūs nokavējāt pirmo stundu?"
"Aizgulējāmies."
"Beidziet melst niekus! Man jūs varat stāstīt taisnību."
"Nu, goda vārds, aizgulējāmies!" dvīņi vienā mutē apgalvoja.
"Kāpēc tad jūs neviens laicīgi nepiecēla?" Jānis brīnījās.
"Tāpēc, ka neviens nav mājās."
"Kas nav mājās?" Jānim uzreiz nepieleca.
"Ne māmiņas, ne papuča, ne vectēva, ne vecmāmuļas. Mēs esam divi vien. Viņi visi aizdevās uz Zemzemi," paskaidroja Izabella.
"O! Tas ir super!" Jānis iesaucās, iedomājies par brīvību, ko tagad bauda dvīņi.
"Nu, kā to ņem," prātīgi sprieda Roberts. "No sākuma jau mums arī likās, ka būs baigi forši, bet tagad mēs mazliet kreņķējāmies, kas ar viņiem tur, Zemzemē, notiks. Viņi darbojas lielā slepenībā, pat Babe nezina, kas viņiem padomā. Mēs ar Izu gandrīz vakar izmuldējāmies. Viņa atsūtīja ziņu, jautājot, kā mums klājas, un mēs teicām, ka pagaidām ar visu tiekam labi galā arī bez vecākiem. Tad viņa satraukti vaicāja, kur viņi ir un kas ar viņiem noticis. Mēs apķērāmies, ka Babe neko nezina un izmelojāmies, sakot, ka vecāki aizbraukuši uz pilsētu iepirkties."
"Un viņa noticēja?"
"Tu zini, Izabella prot ne tikai labi burties, bet arī izcili melot," Roberts novērtēja māsas spējas.
Izabella veltīja brālim pētīgu skatu. Nevarēja saprast, vai tā bija uzslava vai ari viņai tagad vajadzētu brālim iekniebt.
"Tad varēji pats ar Babi runāt!" Viņa drošības labad tomēr piepūtās un uzmeta lūpu.
"Nu, nē, viss jau izvērtās ļoti labi. Babei nav ne jausmas par to, ka Zemzemē viņai aiz muguras notiek visādas lietas."
"Ak, kaut jel viņiem izdotos un visām šīm šausmām pienāktu gals!" Izabella salika rokas kā lūgšanā.
"Un kāpēc ne? Viņiem visiem ir spējas. Tie vis nav kādi parasti ļautiņi. Paskaties, vectēvam pat izdevās pierunāt vēju un vētru mainīt virzienu!" Roberts drošināja gan sevi, gan draugus.
"Jā, bet viņi sen nav būrušies!" Izabella visviens juta nemieru. "Domā labas domas!" Jānis centās meiteni uzmundrināt. "Mana ome vienmēr saka — domā labas domas, tad tās ari piepildīsies, jo, domājot sliktas domas, piesauksi nelaimi."
"Viss būs kartībā!" Roberts drošināja, un draugi sadevās rokās un aizvēra acis, pie sevis atkārtojot: "Viss būs kārtībā."
37. nodaļa Uno apciemojums
Trešdienas pievakarē Jānis varonīgi pildīja mājasdarbus, ignorēdams blakusistabā esošā televizora skaņas un datora aicinošo gaismu. Pēkšņi viņš juta aizslīdam pāri savam vaigam aukstumu. Zēns sastinga — tā jau bija bijis.
"Uno, tas esi tu?" aukstām tirpām skrienot, jautāja Jānis.
Istabā nekas nenotika, tomēr viņš bija pārliecināts, ka šeit neatrodas viens.
Jancis apmetās apkārt, bet istabā neviena nebija. Pārvarējis uznākušās trīsas, viņš atgriezās pie skolas uzdevumiem. Nēee… bija gan.
"Khe, khe…" atskanēja aiz muguras.
Zēns pielēca kājās.
Lustra sāka šūpoties, un reizē ar to atskanēja balss: "Jā, tas esmu es. Nezināju, kā lai parādos, tevi nenobiedējot."
"Nevajag rādīties!" Jancis metās uz durvīm, tomēr Uno bija veiklāks.
"Lūdzu, tikai nekliedz! Man noteikti bija jānāk pie tevis." Neizskatījās, ka spoks gribētu nodarīt ko ļaunu. "Dvīņiem vajadzīga tava palīdzība."
"Vēl šodien gan Izabella, gan Roberts bija skolā, un viņiem nekas nekaitēja, cik varēja spriest," teica Jancis.
"Viņi vēl arvien ir sveiki un veseli, tikai netiek galā ar darbiem. Tāpēc ari ir vajadzīga tava palīdzība. Govis stāv neslauktas, lopi nedzirdināti un neēduši. Tā kā taisies, un ejam. Kamēr nokļūsim galā, būs jau tumša nakts," mudināja Uno.
Tieši nakts arī darīja Janci aizdomīgu.
"Kurš gan slauc govis pēc vienpadsmitiem vakarā? Vai tevi sūtīja Roberts?" "Nē."
"Varbūt Izabella? Arī ne?"
"Es pats redzēju, ka viņiem vajadzīga palīdzība, un tu esi viņu draugs," uzstāja Uno.
"Ja viņiem būtu vajadzīga mana palīdzība, viņi mani pasauktu."
"Ja tu man netici, aizsūti ziņu ar zugū vai arī piezvani un pajautā," Uno neatlaidās.
"Tu ko? Pulkstenis jau pāri vienpadsmitiem, es neiešu viņus traucēt. Visi jau guļ."
"Nu, lūdzu, lūdzu, nāc! Viņiem vajag tavu palīdzību!"
Ja kaut kas varēja būt nepārprotami aizdomīgs un jocīgs, tad šis aicinājums doties uz Mežvidiem nakts melnumā Jancim šķita tieši tāds. Tas pat izskatījās pēc īstām lamatām, tādēļ viņš kategoriski atteicās spokam paklausīt. Viņi abi laikam bija sākuši pārāk skaļi runāt, jo atvērās istabas durvis, un galvu pabāza mamma:
"Tu ko, vēl neguli? Ar ko tu runā?"
Cik labi, ka Uno bija tik daudz prāta, lai izgaistu.
"Es, es…" Jancis stostījās. Meli viņam diez ko nepadevās. "Rit vēsture, es gatavojos."
"Tas labi, bet paskaties, cik ir pulkstenis. Laiks gulēt! Nu žigli gultā, un slēdzam gaismu nost."
Mamma stāvēja istabā un gaidīja, kamēr Jancis palien zem segas. Noglaudījusi dēlam vaigu, iedevusi vakara buču un saspraudījusi segu, viņa novēlēja labu nakti un aizgāja, izslēdzot pa ceļam arī gaismu. Ielas laterna vāji apgaismoja istabu, tamdēļ spoks nebija redzams, tikai dzirdams.
"Ģērbies!" Uno norāva Jancim segu. "Ģērbies, un ejam uz Mežvidiem! "
"Izbeidz, es nekur neiešu!" protestēja Jancis, uzvilkdams segu līdz zodam.
"Tu neesi nekāds draugs, bet gan bailulis un zaķpastala," Uno bija sašutis.
"Labi, esmu zaķpastala," Jancis piekrita, "bet tik un tā naktī uz mežu es neiešu."
"Neiesi?"