"Neiešu!"
"Labi, tad es došos un pateikšu Izabellai un Robertam, ka ti vēlies palīdzēt."
"Ej un saki! Ja vajadzēs, viņi paši man paprasīs. Tad ari palīdzi
"Es pēdējo reizi saku, ka aizeju. Tiešām nenāksi?"
"Es teicu nē!" Jancis pacēla balsi un pats no tās izbijās. Tad u: ieklausījās, vai mamma to nebūs sadzirdējusi.
Unosavu solījumu turēja, un istaba nu bija tukša. Ieklausījies tu Jānis atviegloti uzelpoja, mirkli padomāja par dīvaino notikum pārliecināja sevi, ka ir pieņēmis pareizo lēmumu. Šādiem pa/i tik vieglprātīgi uzticēties nevar. Viņš saritinājās un laidās miegā.
Reizē ar māmiņas "Labrīt, dēliņ, celies!" viņš atkal sastapa Uno, bija enerģijas pārpilns un lidinājās no galda uz krēslu, no kros gultu, visu laiku mudinādams viņu celties un doties uz Mežvid
"Celies, celies! Re, kur bikses, zeķes. Fiksāk! Dienas laikā tač nebūs bail iet kopā ar mani cauri mežam?"
"Kas tev tā par iedomu? Man ir jāiet uz skolu."
"Es nezināju, ka esi ne tikai bailīgs, bet arī tiepumīgs."
"Kas tas vispār par vārdu — tiepumīgs?" Jancis iespurdz. stīvēja kājā zeķi.
"Labi, ietiepīgs," spoks sevi palaboja un lidinājās Jāņa acu stumā. "Lūdzu, lūdzu! Dvīņi ir galīgi nomocījušies un bez s| Viņi neko nepaspēj padarīt."
Jancis izvēlējās klusēšanas un ignorēšanas taktiku. Apģērba; ķēra somu un devās uz virtuvi cerībā, ka Uno viņam nesekos. T rādījās pareizs manevrs, taču dzīvokļa ārdurvis vēl nebija aiz noklaudzējušas, kad Uno uzradās atkal.
"Nu, lūdzu, lūdzu. Nāc ar mani uz Mežvidiem!"
"Atsienies no manis! Tiešām vilksies līdzi uz skolu?" Jancis zaudēt pacietību.
Taču Uno nepadevās. Viņš sekoja Jancim un klasē iekārtojās dviņu solā. Ik pa brīdim parādoties, te atkal pazūdot, viņš signalizēja un deva Jancim mājienus. Jānis nepacietīgi gaidīja, kad atvērsies durvis un ienāks Izabella ar Robertu, bet velti. Ienāca skolotāja un sāka stundu. Dvīņi šajā dienā skolā neparādījās. Jancis mēģināja zvanīt, bet atskanēja tikai: "Jūsu izsauktais adresāts šobrīd nav pieejams."
Tiešām būs kas noticis, Jancis kļuva domīgs. Viņš paņēma savu zugū un mēģināja koncentrēties, lai izsauktu nāriņu. Stikla bumba norasoja, vidū parādījās maza strūklaciņa, un, kaut arī diezgan miglaina, tās centrā bija redzama Undīne. Viņa izskatījās samiegojusies un tikpat izbrīnīta kā Jancis, ka viņam ir izdevies to izsaukt. Miegaini vārstīdama plakstus, viņa lūkojās savā saimniekā.
"Sūti ziņu Izabellai un Robertam: Vai man doties uz Mežvidiem?"
Lai cik arī satraukta bija Jāņa balss, neizskatījās, ka nāriņa steigtos. Viņš nolēma iziet no klases, lai varētu skaļākā balsī aizsūtīt ziņu. Stāvēdams gaitenī pie loga, viņš turpināja dot nāriņai norādījumus.
"Ko tieši tu gribi zināt?" viņa pārjautāja. "Vai tev pie viņiem iet, vai kas viņiem noticis?"
"Jā, jā. Visu gribu zināt!" sauca Jānis. "Un vai es varu uzticēties Uno?"
Pēdējais teikums, šķiet, nāriņu pamodināja. Acis parādījās interese un dzīvīgums. Uzsitusi ar asti, viņa nozuda. Jancis nolēma neatgriezties klasē, bet gaidīt atbildi tepat gaitenī. Izrādījās, viņš nav viens. Aukstums vēstīja, ka ari Uno ir tepat.
"Tu ko, traks esi? Izbeidz rādīties!" Jānis aizkaitināts čukstēja.
"Kāda tam nozīme? Te neviena nav, visi ir stundā," protestēja spoks un bija tik spilgts kā vēl nekad.
Pēkšņi atvērās citas klases durvis, un gaitenī iznāca maza meitenīte. Kādu bridi nekas nenotika, meitenīte savā nodabā tuvojās durvīm ar uzrakstu "Meiteņu tualete". Līdz pēkšņi viņa ieraudzīja Jāni un, protams, arī Uno. Meitenīte iekliedzās un metās atpakaļ. Viņas kliedziens bija šaušalīgs.
"Spoks, spoks, spooooooooks!!" Viņa atrāva savas klases durvis. Sāka vērties ari citu klašu durvis, un gaitenī parādījās gan skolēni, gan skolotāji. Mazā meitenīte satraukti plivinājās ar rokām un rādīja uz Jāni.
"Tas puika sarunājās ar spoku! Es pati redzēju. Tas spoks lidoja, viņam nebija kāju." Uno bija pieticis prāta izgaist, bet Jānis stāvēja, visu skatienu caururbts.
"Tu ar kādu runāji?" jautāja skolotāja.
"Nē, es visu laiku te esmu viens pats."
"Melo, melo!!" kliedza meitenīte. "Es pati redzēju, te bija spoks!"
Bērni sačukstējās un smējās. Par laimi, nevis par Jāni, bet par meitenīti. Skolotāja pieliecās un lūdza viņai vēlreiz visu izstāstīt.
"Es iznācu no klases, un tur viņi abi stāvēja. Šis puika un spoks, kas lidinās pa gaisu, līdz griestiem."
Skolotāja pataustīja meitenes pieri un teica, lai visi iet atpakaļ uz stundu, bet viņas aiziešot līdz medmāsiņai.
"Nē," kliedza meitenīte. "Jūs man neticat! Es redzēju! Te bija spoks!"
"Marš, visi klasēs!" izrīkoja skolotāja.
Viņa paņēma meiteni pie rokas un veda prom pa gaiteni, bet mazā visu laiku skatījās atpakaļ un kliedza: "Pasaki taču viņiem, ka runāji ar spoku! Es redzēju!"
Jancis klusēja un devās līdzi klasesbiedriem uz stundu. Ritms bija izjucis, visi sačukstējās par spokiem. Daži teica, ka tie eksistē. Daļa apstrīdēja, sakot, ka tas nevar būt. Jancis ļoti cerēja, ka Uno vairs neparādīsies. Visu dienu skola zumēja no bērnu čalām. Visi bija satraukti un patīkami uzbudināti. Ne jau katru dienu skolā atgadās kas tik interesants. Arī skolotājām patika šī pārmaiņa, un viņas ļāvās sarunām par dzirdētiem nostāstiem saistībā ar pārdabiskām būtnēm. Jancis bija drošs, ka runāt patika, bet īstenībā neviens to negribētu redzēt. Ari Uno nekur vairs nemanīja, un viņa klātbūtni nevarēja just. Jānim gribējās paskatīties, vai nav atgriezusies nāriņa ar ziņu, bet viņš neuzdrošinājās to darīt. Iespējams, ka stikla lodē ieslēgta nāra varētu izraisīt ne mazāku izbrīnu kā spoks. Saprātīgāk nogaidīt līdz stundu beigām.
šķita, ka mācības ilgst mūžību. Atskanot pēdējās stundas zvanam, Jancis aiztraucās uz ģērbtuvi un, nesagaidījis nevienu klasesbiedru, metās laukā pa durvīm. Protams, tur viņu jau gaidīja Uno. "Šķiet, tev nemaz nav japalidz draugiem." "Beidz vilkties man pakaļ!" "Nu paskaties, vai nav atnākusi ziņa."
Jā, nāriņa bija atpakaļ, un likās, ka miegs viņai vairs nemaz nenāk. Acis bija plati ieplestas. Pamanījusi Janci, viņa sāka lasīt ziņu: "Nāc. Punkts. Gaidām. Punkts. Ņem Uno līdzi. Punkts. Jā. Punkts." "Kas — jā?" jautāja Jancis.
"Tu prasīji, vai Uno var uzticēties. Atbilde ir — jā!" teica nāriņa. Lai arī ziņas saturs nebija izsmeļošs, Jāni pārņēma vēlme darboties. Viņš brāzās uz priekšu un ar Uno jau runāja kā ar draugu. "Ko man teikt vecākiem? Kā lai atprasos?" "Pasaki, ka dvīņiem saslimuši vecāki un nav, kas pabaro lopus. Ka jāpalīdz."
"Labi, ja jāpalīdz, tad jāpalīdz!" ome bija saprotoša. Piespiedusi Janci paēst un iedevusi vēl vienu cimdu pāri, viņa pavadīja zēnu pa durvīm.
38. nodaļa slimība mežvidos un tantes Kristiānās pulkstenis
Patukšajā autobusā Uno uzvedās apbrīnojami saprātīgi. Viņš nelidinājās un nerādījās, ļaudams Jancim atviegloti uzelpot. Sarunas atsākās,
ejot pāri laukam un cauri mežam. Uno bija pārlaimīgs, ka atradis sarunu biedru. No sākuma viņi runāja par jauko laiku. Tad Uno, sajutis, ka Jancis ir labs klausītājs, sāka stāstīt savu dzīvesstāstu. Tikmēr Jancis, iedams no mugurpuses, bija iegrimis savās domās, vērodams apkārtni un reizēm tikai pamādams ar galvu vai novilkdams: "…aha, mm, ak tā…"
Uno tas pilnīgi apmierināja, jo viņš turpināja aizrautīgi stāstīt par laiku Berlīnē, kad nebija spoks.
"Es tā priecājos, ka nāc ar mani," teica Jancis. "Ar tevi iet cauri mežam ir droši."