"Ho, ho, hoo… Ar lielāko prieku! " cits caur citu sauca spoki.
Un viņi sāka. Kādu mirkli trīs draugi varēja tikai sēdēt un vērot. Spoki plivinājās, šaudījās, virpuļoja un laidelējās. Jautri sasaukdamies, pamācīdami cits citu un ķiķinādami, viņi vāca kopā mantas. Ja viens drēbes no kādas vietas paņēma, tad otrs noteikti tur nolika ko citu. Ja kāds izslaucīja pagulti, tad nākamais nācējs savas savāktās lietas pagrūda zem gultas. Ja viens tikko noslaucīja no plauktiem putekļus, tad otrs sparīgi virs tiem sāka purināt segas. Izskatījās, ka labāk neiet arī virtuvē, tamdēļ visi trīs nolēma pamest Uno rotu vienu pašu un doties uz kūti.
Kad viņi pusdienas laikā pārguruši un izsalkuši pārradās no kūts darbiem, cerēto pusdienu vietā bija vien čiks. Absolūta vilšanās. Nespēdami vienoties, ko vārīs, spoki bija sabēruši vienā katlā rīsus, zirņus un kartupeļus ar mizu. Katrs šo maisījumu pa laikam papildinājis ar to, kas nu kuram vairāk bija iepaticies, rakņājoties pa pieliekamo un plauktiem. Uz galda bija speķa ādas, olu čaumalas. Viņi bija pamanījušies sabojāt pat maizi. Maizes rikas bija saspraudītas ar krustnagliņām, pārkaisītas ar garšvielu maisījumu un ieliktas karsēties cepeškrāsnī, un, protams, aizmirstas. No pannas raudzījās melnas ogļu čupiņas. Kurš gan par to uztraucās! Uno maizi sakārtoja uz šķivja, un krāsu dažādībai vienu pārsmērēja ar tomātu mērci, vienu ar sinepēm, citu ar medu, krējumu vai majonēzi. Kā viņš pats paskaidroja, lai veidotos krāšņs, krāsains zieds. Nostādījis savu rotu ierindā, viņš aicināja jaunkundzi un jaunskungus pie galda. Bērni bija izmisumā.
"Tas ir trakāk par traku," nočukstēja lza, bet Roberts, izdomājis vienīgo risinājumu, pēc iespējas bezrūpīgākā balsī uzrunāja spokus:
"Paldies par darbu, bet ēst gan mēs gribētu vieni paši. Un jūs arī droši vien Spoku mežā sāk meklēt."
"Tas gan, tas gan. Jā, tā varētu būt," spoki cits caur citu sauca. "Hi, hi. Neviens nezina, kur mēs esam." — "Man tūlīt randiņš ar pašnāvnieci no Brenguļu mājām." — "Man jāsteidzas uz ceļa līkumu, lai nobiedētu pastnieci."
Atvadījušies no bērniem, viņi izgaisa.
"Ko nu?" vēlreiz iesaucās Izabella.
"Jāmeklē risinājums." Roberts atlaidās krēslā.
"Es zinu," piedāvāja Jānis. "Aicināsim talkā manu omi."
"Nē, nē, tas nav labs risinājums. Vēl viņu iejaukt visā šajā šļurā."
"Ko tad?" Jancis sadrūma, iedomājoties nebeidzamo kazu slaukšanu.
"Es neredzu citu izeju. Jāsūta ziņa tantei Kristianai," izlēmīgā balsi teica Izabella.
"Māmiņai tas nepatiktu. Viņa neatbalsta tantes dzīvesveidu," iejaucās Roberts.
Izabella novaikstījās. "Šoreiz nekas labs gan nav sakāms arī par mūsu dzīvesveidu."
"Es personīgi esmu par." Jancis pacēla roku. Brīdi vilcinājies, Roberts viņam pievienojās.
"Labi, es sūtu ziņu." Izabella paņēma zugū. "Tante, lūdzu, atbrauc. Tu mums esi vajadzīga," Izabella čukstēja. Viņas Salamandra piekrītoši pamāja, uzsita ar asti un pazuda.
Visi trīs nenolaida ne acu, lūkojoties stikla bumbā un gaidot Uguns gara atgriešanos. Tomēr tā vietā viņu acu priekšā nez no kurienes uzradās tante Kristiānā. Eleganti nolaizdamās Mežvidu virtuvē, viņa turpināja kādu sen iesāktu un nepabeigtu sarunu:
'Tas, ka man nav bērneļu ar netirām mutēm, par ko rūpēties, un pastāvīgas darbavietas, vēl neko nenozīmē. Es neesmu deklasēts radījums."
"Tante!!! Nē, nē! Mēs tā nedomājam!" Roberts ar Izabellu metās viņai ap kaklu. "Mēs tevi ļoti, ļoti gaidījām."
"Cik labi, ka atsaucies uz mūsu lūgumu palīgā!" Roberts nespēja valdīt savu prieku.
"Palīgā?" izbrīnījusies jautāja tante. "Ko tad es jums varu palīdzēt?"
Jancim arī tāpat likās. Pie sevis viņš nodomāja, ka no šitās gan nekāda palīdzība nav sagaidāma. Tante Kristiānā bija ļoti smalka un trausla sieviete, turklāt pārāk jauna, lai būtu dvīņu mammas māsa. Viss viņas izskats pauda, ka fizisku darbu tante nav radusi darīt. Dāmiņa bija ģērbusies melnā no galvas līdz papēžiem. Melna bītlene, kupli, īsi tilla svārciņi un melnas zeķes. Vienīgais spilgtums šajā melnumā bija kuplie, rudie mati. Lai arī krustu šķērsu sasprausti ar matu ķemmēm un kociņiem, tie nekādu jēdzīgu frizūru vis neveidoja. Drīzāk kāds tur šā tā bija mēģinājis sakopt sprādziena sekas. Jancim sanāca smiekli, tomēr viņš noturējās.
Otrs tikpat spilgts akcents bija sarkanas kurpes. Tās acīmredzot bija par mazu vai arī spiedušas, jo papēdī tās bija iegrieztas, lai ērtāk. Jancis iespurdzās, bet tūlīt arī aizšāva roku mutei priekšā. Uz viņu lūkojās tantes Kristiānās uzacis. Jā, uzacis. Melni, eleganti loki, iezīmēti bālajā sejā, pētīja viņu dusmīgi un jautājoši vienlaikus.
"Kas tas tāds?"
"Mūsu draugs," teica Iza.
"Ak tad šim brīnumzemes sagribējies redzēt. Nu, kā, redzēji?" Savus tilla svārkus glaudīdama, tante Kristiānā apgāja Jancim apkārt. "Nekas, būs labi," tante atzina un apsēdās vienīgajā tīrajā krēslā galda galā. "Uzvāri man kafiju!" viņa nokomandēja Izabellu. "Divas karotes kafijas, divas cukura. Bet tu, Robert, padod saldo krējumu!"
Bērni steidzās izpildīt uzdoto. Dzerdama kafiju, kas dedzināja lūpas, smalki atšāvusi mazo pirkstiņu, viņa klausījās par nelaimēm, kas piemeklējušas Mežvidus. Izdzērusi kafijas krūzi, tante Kristiānā to pastūma uz Roberta pusi.
"Vēl vienu. Un salda jums nekā nav?"
Draugi tramīgi saskatījās. Izabella aizskrēja uz savu istabu un atnesa sen taupītu šokolādes tāfelīti.
"Diez kas jau nav, bet ir laiki, kad vilks pat mušas ēd. Dod tik šurp. Jāpaprovē, pēc kā garšo."
Izdzērusi otru kafijas krūzi un apēdusi visu šokolādi, viņa ieskatījās bērniem acīs.
"Es domāju, jūs taču neaicinājāt mani strādāt. Fiziski strādāt?"
"Nu, bet tu esi vienīgā, kura nav aizņemta pati savos darbos."
"Jūs taču nedomājat, kas es te tagad kārtošu, skriešu un grābšu?"
"Mēs cerējām, ka…"
"Es neesmu radīta fiziskam darbam. Mani var jebkurā brīdī apmeklēt mūzas. Esmu nākusi šai pasaulē, lai radītu mākslu. Ja mūzas mani apciemo, man jādodas viņām kalpot. Bet ar padomu varu palīdzēt jums vienmēr. Jums ir vajadzīgs kāds, kurš jums palīdzētu strādāt. Atrodiet tādu un dzīvosiet cepuri kuldami. Padomu varu jums dot pilnīgi nesavtīgi."
"Mēs cerējām uz tevi…" Bērni bija vīlušies.
"Ak, es vairāk vai mazāk esmu aizņemta, kalpojot mākslai. Bet ir jau arī citas tantes."
"Es jau sāku apdomāt," Roberts ierunājās, "tante Viviana ir tik tramīga un aizdomīga. Viņai visur rādās skauģi un būrēji. Uzzinot par vecāku nelaimi, viņu šurp vilkšus nevarētu atvilkt. Tante Juliānā ir pārāk trausla un slimīga. Viņai darba pietiek pašai savā saimniecībā un ar saviem bērniem. Tā ka uz palīdzību nav ko cerēt. Vēl jau ir tante Marianna un Zuzanna… bet tu pati saproti…"
"Viņām palīdzību mēs lūgsim ļaunākajā gadījumā," noteica Izabella.
Tante Kristiānā viszinīgi pamāja un šķelmīgi iesmējās.
"Nu ko, tad jau palieku tikai es. Mēģināšu palīdzēt."
Jancim bija aizdomas, ka nekāda strādātāja viņa nebūs, pat ja ļoti centīsies. Savas domas gan viņš skaļi neizpauda.
Pa to laiku tante Kristiānā domīgi vēra ciet un vaļā pulksteni, kurš karājās garā zelta ķēdē viņai kaklā. Tad, atkal to atvērusi, viņa apņēmīgi sāka bīdīt rādītājus turp un atpakaļ.
"Mans ir Vieninieks! To es jums nedošu. Izabellai derētu Pulksten Astoņi. Viņš, gluži kā tu, vienlaikus spēj pievērsties vairākiem darbiem." Tante uzmeta māsasmeitai kritisku skatienu. "Un labprāt iesaista darba veikšanā tuviniekus. Vēl jums abiem ar brāli derētu Trijnieks. Viņam vienmēr ir tik daudz ideju. Es Trijnieku reti kad laižu ārā no pulksteņa, jo ideju man vienmēr pietiek pašai." Tad viņa pievērsās Jānim. "Tev par pavadoni es vislabāk dotu Septītnieku. Viņš palīdzētu attīstīties tavai intuīcijai un iztēlei, kā arī kļūt garā stipram, bet Septītniekam nepatīk fiziski strādāt."