Bērnus pārņēma aizdomas, tas nekādi neizskatījās pēc dvīņu vecāku glābšanas vai mājas darbu plānošanas. Roberts pārtrauca tanti: "Tu teici, ka mēģināsi mums palīdzēt!"
"Bet es jau to daru, vairāk vai mazāk! Jau labu bridi. Un, ja tu beigsi mani traucēt," viņa uzmeta piktu skatu māsasdēlam, "tad darbi drīz vien arī tiks izdarīti."
Tas nu izklausījās pēc galīgām muļķībām. Roberts saķēra galvu.
"Ticiet man, un jūsu problēmas beigsies. Paļaujieties uz mani, un jūsu māja spīdēs un laistīsies." Runādama tante Kristiānā turpināja darboties ap pulksteņa rādītājiem, stumdīdama tos gan uz priekšu, gan atpakaļ. "Vairāk vai mazāk, es vienmēr zinu, ko daru."
Nu arī Izabella saguma krēslā. Jānis pieliecies čukstēja draudzenei ausī:
"Varbūt tomēr piezvanīt manai omei?"
Pirms Izabella paspēja atbildēt, tante Kristiānā uzvaroši iesaucās:
"Mēs ņemsim Pulksten Četri un Pulksten Seši!"
"Ko tu tur runā, kas vēl par pulksteņiem? Man jau galva sāk griezties," Roberts nikni burkšķēja, bet tante staroja un izlikās nedzirdam viņa repliku.
"Jā, šie divi būs vislabākie. Uz viņiem var paļauties. Četrinieks ir godīgs, strādīgs, precīzs un uzticams. Viņš pats sastādīs plānu par to, kas darāms nākamajā dienā. Četrinieks ir ļoti ģimenisks, tādēļ rūpēsies, lai mēs visi justos labi. Sešinieks noteikti apraudāsies, uzzinājis par visām grūtībām, kas piemeklējušas ģimeni, un, tā kā viņš tik ļoti mīl bērnus, tad darīs visu, lai jūs justos labi. Sešinieku ir viegli izrīkot, viņš parasti piekrīt visam, ko viņam saka, būs uzticīgs un strādās mūsu labā. Izlemts! Bet varbūt ņemt ari Divnieku? Galu galā te ir tik daudz darba."
"Tu zini, es īsti nespēju izsekot līdzi tavai domu gaitai." Roberts sajutās bezspēcīgs.
"Tev nekur man nav jāseko. Tev ir jāsēž un jābūt man pateicīgam. Nē, lai nāk visi deviņi! Likšu Vieniniekam pārraudzīt darbus. Tad man pašai atliks laiks nodarboties ar savām lietām. Jā, tā būs pareizi! Lai nāk visi deviņi!" Brīdi viņa nolūkojās bērnos. "Ko apklusāt? Jūs nemaz neinteresē, kas palīdzēs?"
Pirms viņi izdomāja, ko atbildēt, tante sparīgi piegrieza pulksteņa atsperi. Deviņas reizes atskanēja dīvaina skaņa, kas izklausijās pēc "trrrrrr", un Mežvidu virtuvē uzradās deviņi spēcīgi un, cik varēja noprast pēc tantes Kristiānās raksturojuma, arī izdarīgi puiši.
"Ar ko varam pakalpot?" muskuļotais vīrs, kura krekliņu rotāja cipars "1", uztaisīja dziļu reveransu.
"Savāciet te, iztīriet to cūku kūti," nevērīgi pamājusi ar roku, teica Kristiānā. Vīri pazuda tikpat zibenīgi kā uzradušies.
"Tik forši! Kas tie tādi ir? Kur tu tos dabūji?" pārvarējuši pirmo apmulsumu, sauca bērni.
"Šādos gadījumos vairāk vai mazāk vajadzīga veiksme. Šo pulksteni, protams, bez ķēdes," viņa pavirpināja savu resno zelta važiņu pirkstos, "es ieraudzīju pie atkritumu konteineriem un paņēmu."
"Tu ņēmi tādu lietu, kas nolikta pie atkritumiem? Nē, tante, tu tiešām mani pārsteidz!" Izabella sarauca degunu.
"Jā, tieši tā. Man likās, ka tas noderēs kādā no manām izrādēm. Kad es gribēju to savest kārtībā, nospodrināt un uzvilkt, no tās izlēca Pulksten Viens."
"Kas izlēca?"
"Kas, kas! Pulksten Viens! Vai jums tiešām tik lēni pielec? Zem katra skaitļa ciparnīcā slēpjas kāds drosmīgs un varen izdarīgs virs, kurš ir gatavs man pakalpot. Priecīgi par to, ka es neļāvu viņus izmest mēslainē, viņi ir solījušies kalpot mūžīgi mūžos un apliecinājuši to savās visdziļākajās pateicības runās."
"Kurš gan tādu dārgumu bija izmetis?" prātoja Izabella, uzmanīgi pielikdama pirkstu pie nosūbējušā pulksteņa.
"Ak, vairāk vai mazāk, kāds biezais, kurš esot nosaucis to par vecu, nevajadzīgu krāmu, izmetis laukā un iegādājies citas, jaunākas tehnoloģijas, kas esot ceļš uz nākotni. Tad nu es to paņēmu sev. Es jau sen to biju pelnījusi!" Kristiānā tīksmīgi izstaipījās. "Tu ko?! Jau visu beidzi kārtot?" viņa pēkšņi iesaucās, ieraudzījusi Vieninieku.
"Jā, tur bija tikai viena cūka un divpadsmit sivēni! Laikam nevaru to lielo cūku kūti atrast!"
"Tā, vairāk vai mazāk, bija domāta kā alegorija. Gribu, lai jūs sakopjat šeit visu — māju, sētu, lopus!"
"Labi, mana kundze!" Pulksten Viens nozuda.
"Super!" iesaucās Roberts.
Tante Kristiānā turpināja: "Tagad varam pasēdēt un parunāties. Pagatavojiet man vēl kafiju. Šādās dienās, kad mani apmeklē mākslas mūza un esmu aizņemta ar radīšanu, gleznošanu un iejušanos ģēniju ādā, man nez kāpēc gribas saldumus. Jums nav vairs nekā salda?"
Izabella nopūtās un pēc mirkļa jau bija atpakaļ ar pāris marcipāniem.
"Nu, labi, iztiksim ar tiem. Vairāk vai mazāk, salds paliek salds."
Tante Kristiānā stāstīja, ka viņai esot nepārvarama vēlme gleznot. Viņa gara acīm redzot brīnišķīgas dzeltenas saulespuķes… Tikai nezinot, no kurienes viņai tāda vīzija. Pa vidu tām atrodoties vīrs ar aptītu ausi.
"Jā, tā būs lieliska glezna, kad uzgleznošu."
"Man liekas, tu kaut ko jauc," Roberts iesāka. "Tās ir divas gleznas, kuras jau sen ir uzgleznotas. Abas ir van Goga gleznas — "Saulespuķes" un viņa pašportrets."
"Nu, vairāk vai mazāk, tāda ir mana ideja. Acīmredzot tas Gogs nav bijis pārāk oriģināls. Ko? Tu jau atpakaļ?"
Kristiānās priekšā atkal stāvēja Vieninieks.
"Jā, mana kundze. Prieks pakalpot. Ko vēl varu darīt jūsu labā?"
"Zini, derētu masāža. Esmu nogurusi, visu dienu staigājot."
Tante Kristiānā ar strauju vēzienu aizmeta pa gaisu savas sarkanās kurpes. Tās skaisti piezemējās uz virtuves galda. Strauji viņa atkrita virtuves dīvāniņā un sparīgi kustināja kāju pirkstus.
"Protams!" iesaucās pulksteņvīrs un, nometies ceļos, sāka masēt tantes Kristiānās pēdas. Viņa pati tikmēr turpināja sarunu par mākslu.
"Ja saprotat, ko domāju, es vēlos pavērt jaunu mākslas telpu. Vairāk vai mazāk, aizsākt jaunu laikmetu tēlotājmākslā."
Bērni uzmanīgi viņā klausījās. Viņus aizrāva kaismīgā runa un svešādie vārdi. Arī Vieninieks aizmirsa par masēšanu. Bet tante atgādināja par pārtraukto procesu, kaprīzi kustinot pēdu un sakot: "Masē, masē!" Pēc mirkļa viņa jau atkal turpināja:
"Seno laiku tēlotājmāksla mani tik ļoti neaizrauj, taču varu uzrakstīt lielisku recenziju arī par to laiku mākslas darbiem. Īstenībā es varu uzrakstīt pat par sētas mietu. Oo… es jūtu, pār mani nāk rakstīšanas iedvesma."
Tante Kristiānā pieleca kājās, uzvilka kurpes, un viņas acīs parādījās neparasts spožums. Jancim par izbrīnu, tantes rudos matus vienā mirklī nomainīja melni. Tie bija īsi apgriezti līdz pleciem un ļoti taisni.
"Rakstniecības mūza ir klāt, man jāiet!" viņa cienīgi noteica un devās prom.
"Kurp viņa aizgāja?"
"Uz savu torni rakstīt."
"Kas notika ar viņas matiem?"
"Atkarībā no tā, kāda mūza viņu apmeklē, tiek mainīts ārējais izskats. Par laimi, tikai matu sakārtojums. Melnajām drēbēm gan viņa ir uzticīga visu laiku. Rudie mati ir gleznotājai, melnie — rakstniecei, blondie — aktrisei."
"Viņa ir ari aktrise?"
"Jā! Gan aktrise, gan režisore, gan scenāriste, gan producente. Viņa var būt jebkas." Uz to Jānim nebija, ko piebilst.