"Dosimies pie miera. Diena bija pārāk trauksmaina un nogurdinoša," sacīja Izabella.
Bija patīkami ielīst gultā un saritināties, zinot, ka rītdiena būs vieglāka.
39. nodaļa jānis saka "ha!h. uno glābēja lomā
Pēc tantes ierašanās un pulksteņvīru rosīšanās Mežvidos dzīve kļuva gaišāka, un bērni atkal varēja sākt domāt par skolas darbu pildīšanu. Viņi to darīja ar patiesu prieku un aizrautību. Un, kā nu ne, bija sākusies projektu nedēļa, kad varēja darīt un uzzināt daudz interesantu lietu, šoreiz visai skolai bija kopīgs moto "Iepazīsti profesiju!", tamdēļ skolēni gan paši devās uz dažādām iestādēm un uzņēmumiem, gan viņus skolā apciemoja interesanti un talantīgi ļaudis.
Skolotāja klasi bija sadalījusi grupās. Katrai bija jāizveido ari savs patstāvīgs darbs, ar kuru pēc tam jāiepazīstina klasesbiedri. Rīta agrumā izskatījās, ka uzdotais ne pārāk nodarbināja skolēnu prātus. Meitenes, saspiedušās ap Izabellas solu, salīdzināja savu kosmētikas maciņu saturu. Lūpu spīdumi un acu ēnas gāja no rokas rokā, kamēr zēni draudzīgā bariņā apsprieda vakardienas hokeja spēli. Visa klase tiešām bija vienota. Valsts hokeja izlase spēlēja briesmīgi, tā bija īsta katastrofa! Karstasinīgākie klasesbiedri attēloja neveiksmīgākās epizodes, kamēr zinošākie gluži par velti dalīja padomus, izteica pieņēmumus un prognozēja nākamo spēļu iznākumus, kā arī atsevišķu hokejistu turpmāko karjeru. No viņiem neatpalika arī tie, kuru zināšanas par hokeja spēles aizkulisēm bija diezgan vājas. Ari viņiem bija, ko teikt. Runāja visi reizē, palika katrs pie savām domām, cits citā neklausījās. Zēnu skaļās balsis piesaistīja meiteņu uzmanību. Viņas pameta savus pūderus un acu tušas un pievienojās zēnu balsu korim. Visa klase bija vienisprātis — vēl viens zaudējums būtu neizturams pazemojums gan komandai, gan faniem.
Trakāk nekā Zemzemes tirgū! Jānis domāja, klausoties čalās un balsu murdoņā, kas valdīja klasē, taču drīz ari viņu aizrāva klasesbiedru degsme, un skolotāju Jānis sagaidīja, kopā ar klasesbiedriem skandējot: "Dar', ko var, dar', ko var, Latvijai ir jāuzvar!"
Pagāja labs brīdis, līdz klase norima un negribīgi ķērās pie uzdotajiem darbiem. Šoreiz skolotāja bija ļāvusi sastumt kopā galdus, un tā viņi sēdēja draudzīgos bariņos, pārdomādami, kā vislabāk paveikt uzdoto. Arī Jānis uzdrošinājās izteikt savas domas. Atbalstu meklējot, viņš runājot vērsās pie Izabellas. Draudzene pamāja un atsmaidīja viņam pretī. Tas zēnu iedrošināja, un viņš vēl kaismīgāk izteica savas domas par to, kādam vajadzētu izskatīties viņu grupas pārbaudes darbam. Kā tas izpildāms un noformējams. Beidzis savu pirmo garāko runu mūžā, viņš vēlreiz meklēja atbalstu pie Izabellas, kura visu Jāņa runas laiku turpināja smaidīt, tik tikko manāmi šūpodamās pašai vien zināmā ritmā.
"Izabella, tu taču man piekriti, vai ne?" Jānis jautāja draudzenei. "Iza, tu mani dzirdi?" Jānis, nesagaidījis atbildi, jautāja otro reizi. Roberts iedunkāja māsai sānos.
"Tu man kaut ko jautāji?" vēl arvien smaidīdama, Izabella vērsās pie Jāņa un izņēma no ausīm austiņas. Ritmiska mūzika nu bija dzirdama arī apkārtējiem. Klasesbiedri sāka smieties, bet Jānis atkal jutās pilnīgi un galīgi izgāzies. Un šoreiz šo pazemojumu bija palīdzējusi sagādāt Izabella — viņa labākā draudzene. Viņš pielēca kājās un metās laukā no klases.
"Es nesaprotu, par ko viņš apvainojās? Tas taču ir tāds sīkums!" brīnījās Izabella.
/
"Neņem galvā, vecīt!" Jānim pakaļ nosauca Roberts, bet Jānis jau aizcirta klases durvis.
Nu, kāpēc, kāpēc tas vienmēr notiek ar mani, Jānis domāja. Vai tiešām visa viņa dzīve būs viena vienīga izgāšanās? Zēns bezmērķīgi klīda pa skolas gaiteņiem, līdz pamanīja pretī iznirstam pazīstamu stāvu. Tā, tūlīt sāksies! Nelabas priekšnojautas pildīja Jāņa sirdi. Nācējs bija Jurģis, un Jānis zināja, ko no viņa gaidīt. Vēl viņus šķīra pamatīgs attālums. Varbūt vēl ir laiks izvairīties, aizbēgt, brāzties iekšā vienalga kādā klasē, pārsteidzot skolotāju un uzjautrinot skolēnus? Cauri uztraukumam, bailēm un izmisumam Jānis saklausīja vāju ūdens čaloņu. Šo skaņu viņš pazina. Tā bija Undīne.
Ak, Jānis nodomāja, viņa noteikti gribēs, lai es pasaku "ha!", bet Jurģis tuvojās. Attālums starp viņiem arvien saruka. Ilgi domāt nebija laika, viņš sāka ar skaļu "ha!", un kāja, augstu pacelta, šķēla gaisu. Roka atvairīja iedomātu uzbrucēju. Ieelpa, izelpa, uzbrukums, aizsardzības pozīcija. Pirmā kata, otrā. Jānis rādīja visu, ko prot. Viņš redzēja, kā Jurģis pagāja malā, lai dotu viņam ceļu un pieplaka pie sienas. Ar gandarījumu Jānis vēroja patieso izbrīnu Jurģa sejā. Pametis pārsteigto klasesbiedru stāvam, Jānis ar vēl pēdējo "ha!" nozuda kāpņu telpā.
Jānis bija laimīgs, bezgalīgi laimīgs. Beidzot viņam tas bija izdevies! Beidzot viņš pats sev patika. Beidzot viņš bija pārvarējis savas bailes. Kad Jānis ienāca klasē, viņi ar Jurģi centās viens uz otru neskatīties. Jurģis izlikās ļoti aizņemts esam, bet Jānis augstsirdīgi pieņēma Izabellas atvainošanos un teica, ka tas tāds sīkums vien ir bijis. Izabella vērīgi raudzījās draugā.
"Tu esi kaut kāds pārāk jautrs!"
"Nemaz ar ne," atteica Jānis, plati smaidīdams.
"Kāpēc viņš nevarētu būt jautrs?" brīnījās Roberts.
"Nu, nezinu, nezinu," novilka Izabella, vēl arvien vērīgi lūkodamās draugā. "Tu esi kaut kāds citāds," viņa teica.
"Es vienkārši vairs uz tevi nedusmojos," Jānis vēlreiz apliecināja.
"Tas labi, bet aizšmauc tagad uz mājām un sakravā mantas, lai varam braukt uz Mežvidiem ar vienu autobusu agrāk!" Izabella komandēja. "Bet mēs ar Robertu tikmēr pabeigsim to sasodīto darbu," viņa murmināja, mēģinādama atlipināt pie līmes notrieptajiem pirkstiem pielipušās papīra driskas. Jānim tāda draudzenes pašuzupurēšanās tiešām glaimoja. Izabella bija jauka un mīļa un gribēja izpirkt savu vainu.
"Labi, tad tiksimies pieturā!" zēns priecīgi uzsauca un izskrēja no klases.
Zem viņa soļiem rībēja kāpnes, kad viņš traucās pa tām lejā. Ieskrējis garderobes telpā, viņš ar sparu atrāva vaļā savas klases garderobes durvis un iebrāzās mēteļiem pieblīvētajā būcenī. Taču, ak vai, viņam sekoja ēna! Nē, veselas trīs. Trīs bezkaunīgi, bravūrīgi un kauslīgi puikas iestājās garderobes durvīs.
"Jancīt, Kristers ar Matīsu arī grib redzēt, kā tu proti kauties!" izsmējīgi teica Jurģis un aizvēra aiz sevis garderobes durvis.
Jānis lūkojās savu seno mocītāju sejās un domāja, ka ar trijiem viņš varētu tikt galā vienīgi tad, ja būtu Džekijs Čans. Pirms Jānis paspēja ko sakarīgu izdomāt, Jurģis sita, taču notika kas neparedzēts. Jurģa sitienam pacelto roku nez no kurienes uzradusies šalle piesēja pie mēteļu pakaramo stangas. Vijīga mēteļa josta sapina un sasēja Kristera kājas, liedzot spert kaut soli. Mīksta, tumši zila cepure ar baltām, elegantām strīpām, saņurcījusies brangā vīkšķi, iesprūda Matīsa aiz izbrīna pavērtajā mutē, laupīdama viņam iespēju izdvest kaut skaņu. Tad durvis pašas atsprāga vaļā. Kāds neredzams spēks parāva Jāni gaisā, un jau nākamajā mirklī, durvīm aizkrītot, zēns sēdēja uz palodzes pretī savas klases garderobei un juta ap pleciem lodājam vēsumu.
"Uno!" zēns pārsteigts un atvieglots izdvesa.
"Jā, tas esmu es!" spociņš teica, vēl arvien ar aukstu, bet sargājošu roku skaudams Jāņa plecus. "Tavs Ūdens gars pasauca!"