Kāda vēl dvēsele?! Kas vēl ne? Pie sevis prātoja Jancis. Vienīgais, kas viņam nāk prātā, ir jēradvēsele. Ome teiktu — kā kaujams jērs. Viņai ir vesela kaudze teicienu šādām reizēm, kad cilvēks nonāk šaurā bezizejā. Jancis pūlas atcerēties, stīvējot kājās zābakus, kuri pēkšņi kļuvuši par mazu. Paga, paga, kā tur bija — ja esi vilku barā iekļuvis, kauc kā vilks; kādā purvā esi iebridis, tādas ogas jālasa — lūk, pēdējais te riktīgi der. Šalle ap kaklu, rokas kabatās.
"Nu, ejam!"
Ārā čalo un smejas visa ģimene, trīs suņus ieskaitot.
"Ejam, ejam!" klaigā Izabella, un suņi lec un rej viņai apkārt.
Patiešām, visi sāk raitā solī doties meža virzienā. Nē, nu, kaut kas traks! Viņi tiešām taisās iet uz mežu nakts vidū!
"Kurp mēs ejam?"
"Uz ozoliem!"
"Tagad, naktī? Kāpēc?"
"Vēl jau nav nekāda nakts, tikai pavēlāks vakars — agri satumst."
Ir pavisam tumšs, ceļu izgaismo tikai lukturīšu stari. Jānis jūt dusmas uz visiem un par visu. Uz sevi par to, ka vienmēr iekuļas kādos neparedzētos gadījumos, uz vecākiem, ka tie tik vieglprātīgi viņu palaiduši uz nekurieni, uz šiem dīvainajiem ļaudīm, kas dzīvo meža vidū, tik dīvainos namos, kā no pasakām izkāpuši. Visvairāk gan pats uz sevi par to, ka viņš laicīgi nepamanīja, cik vieta dīvaina, cik ļaudis īpatnēji, jo — kur gan bija pazudusi viņa iedzimtā piesardzība, ka viņš nemanīja nevienu dīvainību, bet tikai priecājās par zemajiem jumtiem, izgreznotajām durvīm, par eņģēm, kas bija putnu un zvēru veidolā, un atslēgām, kam bija rāpuļu galvas. Kamēr bija gaišs, viņam visas šīs lietas bija patikušas. Gan īpatnēji klātās gultas ar mežģīņu spilveniem, gan izrakstītās, smagās lādes, gan vectēva un vecmammas dīvainā valoda. Kaut vai šis pantiņš, kas vēl aizvien viņam skanēja galvā un ko vectēvs bija skandējis, sēžoties pie galda:
"Sēdiet, ļautiņi, kā redzēdami, mēs, meža ļautiņi, mums zaroti beņķi, zaroti beņķi, ecēšu galdi."
Tad viņam tas viss bija licies interesanti, bet tagad, tumsā klumpačojot pa līkumaino ceļu, viss izskatījās neapdomīgi, un ar šausmām zēns saprata, ka arī mobilo ir atstājis somā tāpat kā cimdus. Tagad kailās rokas nācās stūķēt kabatās. Bet mobilais, vienīgais glābiņš, mētājās kaut kur Mežvidu priekšnamā, viņa somā.
Ome vienmēr zēnu mācīja katrā lietā ieraudzīt labo. Te neko labu viņš nevarēja saskatīt. Protams, Jānis piekrita, ka cilvēkiem ir jābūt čakliem un strādīgiem, bet ne jau tik pārspīlēti. Lai nakts vidū dotos uz mežu lasīt zīles? Kas par traku, tas par traku! Nekādi dižie lasītāji no viņiem nebūs, vecmāmuļa, kura miesās bija apaļa un vēlās pa ceļu kā bumba, tikusi uz lielceļa, smagi pūta un elsa. Ko tad viņa darīs garajās zālēs, kas auga pie ozoliem? Jānim vairs nekas nepatika, un viss viņu kaitināja. Gan Izabellas smiekli, gan vectēva klepošana, gan Roberta draudzīgais vaicājums, vai viņam nesalst rokas, un ka varot iedot savus cimdus.
Jānis strupi atteica: "Nē!"
Ka ne, ne. Roberts neuzbāzās.
Tālāk viņi gāja, katrs savās domās iegrimuši. Drīz mājas un draudzīgie suņi, Jānim par nožēlu, palika aiz muguras. Arī rejas apklusa, palika tikai ļaužu pulciņš, kurš jau tuvojās mežam. Janci tas biedēja, bet viņš drošināja sevi, ka nav tik traki. īpaši tad, ja aizmugurē iet vectēvs un vecmamma. No sākuma gan bija baisi, jo vectēvs, ieejot mežā, teica, lai izslēdz lukturīšus, neesot ko baidīt meža zvērus, drīz acis pieradīšot un ceļš ir zināms. Tā arī bija, acis pierada, bet sāka izspēlēt nelietīgus jokus. Varbūt tā bija iztēle, bet ik pa brīdim Jancim šķita, ka viņš redz kādu briesmīgu zvēru, cietsirdīgu laupītāju vai šausminošu briesmoni. Tuvāk pieejot, šie šaušalīgie ķēmi parasti pazuda, pārvērtās par kadiķu krūmu, vecu celmu vai nokaltušu koku.
"Vai te nevar būt kāds bandīts?" Jancis drošības pēc tomēr gribēja noskaidrot.
"Ne taču! Te ir pavisam droši, tas ir mūsu mežs."
Kā atbilde uz šiem mierinošajiem Roberta vārdiem atskanēja dvēseli stindzinošs brēciens. Un vēl viens. Jancis iekrampējās Roberta augšdelmā.
"Beidz, tas ir tikai alnis!"
"Nav gan!" iebilda Izabella. "Aļņi īd, tie, kas šādi brēc, ir brieži, vai ne, papiņ?"
"Jā, tie ir brieži. Tagad septembrī tos bieži var dzirdēt."
"Kāpēc?"
"Viņi mēģina noskaidrot un pierādīt, kurš ir stiprākais un varenākais visā mežā, — pa vasaru daudz kas mainījies."
"Tādas kā mūsu sporta spēles?"
"Nu, apmēram," smaidot novilka papucis.
Tas bija tik aizraujoši. Jancim nekad nebija ienācis prātā, ka tumsā, kad cilvēki lielākoties sēž pie televizoriem, ārā, mežā notiek tik rosīga dzīve. Žēl, ka viņam nebija tada redze ka pūcei, kas spej ieskatīties naktī. Domas par briežiem, aļņiem un citiem meža zvēriem nomainīja dusmas un īgnumu. Jānis sāka vērīgi klausīties meža skaņās un iztēloties sevi par izcilu pēddzini, kurš lieliski pārzina dzīvnieku dzīvi.
Bija baisi un patīkami reizē, domājot, ka tepat viņiem līdzās ir zvēri, kuri droši vien saož, dzird un varbūt pat redz viņus, taču turas pienācīgā attālumā. Varbūt viņš redzēs pat mežacūkas. Miegs jau bija pārgājis, un viņš bija ar mieru pielasīt vēl pāris kastes ozolzīļu.
Tādās apcerēs iegrimis, Jancis uzskrēja virsū Robertam, kurš bija spēji apstājies. Arī pārējie stāvēja. Viņi bija atnākuši. Jā, tie bija ozoli. Šeit bija daudz gaišāks nekā mežā. Vienu brīdi Jancim šķita, ka koki ir dzīvi un laipni pamāj kā sveicienu, un tad sastingst satrauktās gaitās. Ērmota būšana, viņam atkal rādās, tāpat kā mežā ar tiem briesmoņiem, kuri vēlāk izrādījās veci celmi. Pirms Jānis paspēja pajautāt, kāpēc visi stāv, priekšā izgāja vectēvs. Viņš pacēla rokas pret ozoliem un sāka runāt.
"Rodies no neredzamās pasaules, lai pārtaptu atkal par pasauli, no kuras rodas neredzamā pasaule…"
"Skaties, skaties, Janci, skaties!" karstu elpu pūzdama, Jānim ausi čukstēja Iza un rādija uz ozoliem.
Ap vienu no tiem sāka vērpties un tīties tāda kā migliņa, kura vijās un kārtojās kā spirālveida dūmi, kā vulkāns. Nē, nē, kā virpulis! Un koki… Lūk! Tie kļuva sudrabaini mirdzoši. īpaši viens ozols šķita milzīgs, tā mirdzošie zari sniedzās tik tālu, cik vien redzēja acis, un galotne traucās tieši debesīs.
"Tā savieno redzamo ar neredzamo pasauli," Izabella turpināja čukstēt. "Skaties, skaties, zvaigznes zīme!"
Tajā vietā, kur kokam varētu būt sirds, bija uzradusies mirdzoša zvaigzne. Arī tās stari auga arvien garāki un garāki, līdz izzuda skatienam.
"Tā ir atslēga, kas nojauc robežas starp Šo Pasauli jeb Virszemi, To Pasauli un Zemzemi."
"Krustiem auga koku saknes, krustiem zvaigznes debesīs," skandēja vectēvs, un līdz katram nostiepās mirdzošs zvaigznes stara gaismas radīts celiņš.
Jānis virzījās citiem līdzi, uzmanīgi likdams pēdas tikai uz zvaigznes gaismas apspīdētās zemes strēles savā priekšā. Jo tuvāk kokam, jo platāka tā kļuva, līdz visi stari saplūda vienā gaismas laukumā. Koks atvērās, tajā parādījās divas ejas, viena augšup, otra veda uz leju. Rasa uzspieda buču mammai uz vaiga, atsveicinājās un devās uz augšu pa mirdzošām vītņu kāpnēm.
"Kurp viņa dodas?" Jānis nebija pamanījis, pa kuru laiku Izabella un Roberts ir paņēmuši viņu aiz rokas katrs savā pusē.
"Šeit redzamā pasaule turpinās neredzamajā, un Rasa dodas uz turieni, ko mēs saucam par To Pasauli. Tur dzīvo Saules meitas un Saules dēli, tur mācās vēl labāk pārvaldīt prasmes, kuras apguva Zemzemē. Normālā valodā, Rasa devās mācīties uz vietu, ko var salīdzināt ar augstskolu uz zemes."