Nāves pieminēšana atkal lika plūst asarām.
"Vai tu tiešām nevari nerunāt par nāvi viņu klātbūtnē?" Izabella uzbrēca tantei.
"Tu zini, vairāk vai mazāk, es vienmēr runāju to, ko domāju. Un es domāju, ka patiesība vēl nevienu nav nogalinājusi!"
"Tu to patiesību mierīgi varēji paturēt pie sevis." Izabella glaudīja māmiņai vaigus. "Viss būs labi, māmulīt, viss būs labi!"
"Nu jau gan pietiks!"
Tante Kristiānā lika vājiniekiem celties un doties garā pastaigā pa mežu pulksteņviru stingrā uzraudzībā. Kad dīvainais uzkumpušo augumiņu gājiens nozuda pavadītāju acīm, Izabella sāka aizdomīgi šņaukāties.
"Nekāda pinkšķēšana!" noskaldīja tante Kristiānā. "Citādi es vēl nodomāšu, ka tā liga ir lipīga, un tad gan pēc piecām minūtēm te ne manas smakas nebūs. Tici man," viņa atmaidzināja balsi, "ar raudāšanu tu te neko nepalīdzēsi. Ja jau uz situāciju ir grūti noraudzīties…
ja jau ta visus nomāc…" nepabeigusi teikumu, tante Kristiānā aizgāja.
"Tad mums tā jāatrisina pašiem," Izabella pabeidza tantes teikumu.
"Mums pašiem ir jātiek galā ar Tumšo enerģiju," papildināja Roberts.
"Jā, es domāju tas ir tieši tas, ko gribēja teikt tante Kristiānā," piekrita Jānis.
Vēlāk, kad draugiem vaicāja, kuram no viņiem ir ienākusi prātā šitā trakā ideja, viņi godīgi bija atbildējuši, ka visiem trīs un reizē. Tante Kristiānā, šūpodamās Mežvidu virtuves šūpuļkrēslā, bija piebildusi, ka, ja viņa būtu zinājusi, nekad neko tādu nebūtu atļāvusi.
Vakarā Izabella ieradās zēnu guļamistabā ar priekšlikumu: "Man ir apnicis gaidīt, kamēr Viedie Zemzemē sāks rīkoties! Mēs paši mēģināsim tikt galā ar Tumšo enerģiju!" Neviens no zēniem neiebilda un nemēģināja teikt — tu ko?! Ja to nevar pat Zemzemes Viedie, diez vai tas izdosies mums.
"Galu galā, tie ir mūsu vecāki, un tāpēc mums tas ir jādara!" sevi drošināja Roberts.
"Varbūt tas notika tieši ar jūsu vecākiem tāpēc, ka pazuda gredzens?" skumji novilka Jancis.
"Nu, lūk, tieši tāpēc mums vajag vēl vairāk saņemties un darīt."
"Kas tev ir padomā?" Roberts jautāja māsai.
"Babes istaba ir pilna ar grāmatām, tās ir tieši tādas pašas kā Zemzemē, kur visi meklē atbildes uz jautājumiem. Arī mēs tās varam atrast. Īstenībā es jau esmu paskatījusies un šādas tādas burvestības piemeklējusi."
Izabella visu jau bija izplānojusi un vilka ārā savas piezīmes.
"Ja jau tās ir sēnes, tad es te sameklēju veselu nodaļu, kā atbrīvot dārzu no dažādiem micēlijiem, sēnēm un sēnītēm, izmantojot burvestības."
"Ak, Izabella," viņu pārtrauca brālis, "neskaties tik primitīvi!
Sēnes, pūpēži, ir ārējais apvalks. Galvenais jau ir tā enerģija, kas nāk no viņiem, kas nogalina vai padara gandrīz beigtu jebkuru, kurš to ieelpo."
"Labi, tad es aizskriešu paskatīties!" Izabella jau nozuda durvīs.
Jānis paskatījās uz Robertu. "Tu domā, viņa atradīs ko noderīgu?"
"Zināt nevar, bet, ja Izabella ir kaut ko ieņēmusi galvā, tad apturēt viņu ir neiespējami."
Pēc mirkļa Izabella bija atpakaļ ar biezu sējumu.
"Lūk! "Mājas attīrīšana no negatīvās enerģijas". Māja vai pasaule, tas varētu būt viens un tas pats. Tā, sāksim lasīt — vārdi, amuleti, šķīdumi, vīraki, īpašās sastāvdaļas…"
Ieinteresēti abi zēni pieliecās tuvāk grāmatai.
"Jā, varbūt te kaut kas varētu sanākt. Drošības labad gatavosim maisījumu gan dārza attīrīšanai no sēnēm, gan negatīvās enerģijas aizvadīšanai."
"Laba doma, tas varētu izdoties!"
Iegrimuši plānošanā, viņi satrūkās no izsauciena.
"Ko jūs tur sačukstaties?" Tante Kristiānā bija pielavījusies klusi un nemanāmi. "Oho! Ko tad jūs te darāt? Grāmata izskatās pazīstama! Man liekas, ka to esat paņēmuši no Babes istabas! Nu, stāstiet, stāstiet, kas jums padomā?"
Draugi klusēja, tad Izabella sāka izmeloties, ka Babe likusi iemācīties aizsardzības vārdojumus. Tante Kristiānā uzmeta lūpu.
"Ja negribat, nestāstiet! Tā, vairāk vai mazāk, nav mana darīšana!" Viņa apcirtās uz papēža un gāja prom.
"Nu, lūdzu, nedusmojies!" Bet bija jau par vēlu, durvis aizcirtās.
"Tā, tagad viņa apvainojās. Tā tikai mums trūka! Mājā, kur jau tā ir tik daudz drūmu un nomāktu cilvēku! Vēl tante Kristiānā. Vajadzētu viņai kaut kā pielabināties!"
"Varbūt tev ir kaut kas salds?" Roberts cerīgi lūkojās uz Izabellu.
"Ne-e!" viņa purināja galvu. "Vairs nekā nav! Varbūt kāds no pulksteņvīriem var viņai kaut ko izcept? Kas viņai vislabāk garšo?"
"Ar to tu tantei nepielabināsies. Protams, viņa ēdīs smalkmaizītes gardu muti, bet mīlīgāka nepaliks. Tu taču viņu pazīsti!"
"Nu jā… klausieties, kā būtu, ja mēs viņai piedāvātu iestāties Rozā kvarca brālībā? Tad Kristiānā beigtu dusmoties, un mēs varētu viņai visu izstāstīt!" ierosināja Izabella.
"Lieliski!" Roberts bija gatavs uz visu, lai tikai mājās valdītu miers un tante Kristiānā smalkiem solīšiem tipinātu augšā lejā pa kāpnēm.
Kad bērni kautrīgi ieslīdēja tantes tornīša istabā, viņi to atrada sabozušos sēžam krēslā. Ieraudzījusi bērnus, viņa strauji pagrieza galvu pret sienu, un tagad uz viņiem raudzījās sataukojušos matu mudžeklis.
"Tante!" iesaucās Roberts.
"Neko vairāk jūs neesat pelnījuši. Labāka tante jums nepienākas! Tikai tāda, ar šādiem plušķainiem matiem."
"Piedod mums, lūdzu! Tu mūs pārsteidzi nesagatavotus. Īstenībā mēs tev gribējām kaut ko atklāt. Kaut ko piedāvāt."
Pinku galva nekustējās.
"Mēs gribam tev piedāvāt iestāties Rozā kvarca brālībā!"
"Kur?" Galva pagriezās, un uz viņiem nu raudzījās divas dzirkstošas acis. Roberts gari un plaši sāka viņai stāstīt par ordeni, bet viņa jau piekrita. Viņa gribot tajā iestāties un tūlīt pat.
Viņi uzrīkoja svinīgu ceremoniju, kuras laikā tantei Kristianai uzkāra kaklā rozā kvarcu. Tagad viņa bija pilntiesīga ordeņa bruņiniece. Aiz priekiem visi apskāvās, un mājās bija miers. Bērni izstāstīja viņai savu nodomu un tajā pašā mirklī to arī nožēloja. Tāpat arī to, ka bija tik pārsteidzīgi piedāvājuši tantei pievienoties ordenim. Tante Kristiānā sāka izrīkot, kā viss būs un notiks. Viņa uzņēmās pilnu vadību un vienpersoniski nolēma, ka visam jānotiek pēc viņas prāta. Tad tante saprata, ka viņas frizūra ir pilnīgi neatbilstoša šābrīža tēlam. Kristiānā piegāja pie spoguļa un frizūru steidzīgi nomainīja. Parādījās platīnblonds, moderns griezums, ausīs karājās milzīgi auskari. Aplūkojot sevi spogulī, Kristianai ienāca prātā ģeniāla doma.
"Negatīvo enerģiju mēs varam sagūstīt ar spoguļu palīdzību! Iedomājieties, mēs varētu šo strāvojumu ieslēgt starp spoguļiem. Tas atstarotu pats sevi, un pats no sava ļaunuma aizietu bojā. Nu, kā jums tas patīk?"
"Ideja ir laba, bet kur mēs dabūsim tik lielus spoguļus un kā mēs tos nogādāsim Zemzemē? Padomā pati!"
"Nu, ja jums nepatīk…"
"Nē, nē, mums patīk," Roberts steidza atspēkot māsas teikto. "Tikai kārtīgi viss ir jāapdomā."
"Jā, arī man šķiet, ka ideja ir laba un tev ir vērts to apdomāt." Tante piekārtoja frizūru.
"Varbūt mums var palīdzēt tavi brašie pulksteņvīri!" Izabella ieminējās.
"Noteikti nē, man pašai viņi ļoti labi noder. Ar viņiem es neriskēšu," atcirta tante Kristiānā. "Ja tev nepatīk mana ideja par spoguļiem, tad tu vari pati domāt. Es jūtu, ka, vairāk vai mazāk, pār mani nāk iedvesma." Viņa bīdīja bērnus laukā pa durvīm, tajā pašā mirklī iegūdama rudos matus. Pirms izgājuši laukā, bērni jau sajuta krāsu smaržu. Acīmredzot gleznošanas mūza bija ieradusies.