"Tu zini, viņa ir jauka, bet reizēm ari absolūti neciešama. Gan jau tiksim galā paši. Tā būs pat labāk, jo viņa visur jaucas, pārāk sarežģījot vienkāršo, bet būtiskās lietas ignorējot."
"Es tomēr domāju, ka ir jāvāra kāda dzira un pēc tam tā jāapvārdo," Izabella palika pie sava. Viņa aicināja draugus sev līdzi izvēlēties burvestības no maģijas grāmatām, bet Robertam patika tantes doma par spoguļiem.
"Tu zini, tajā viņas idejā kaut kas ir. Ja mums tiešām izdotos to realizēt…"
"Labi, tad jūs ar Jāni domājiet par spoguļiem, bet es domāšu par burvju dziru!"
Tā kā zēniem nebija skaidrs, kur varētu dabūt tik lielus spoguļus, lai sagūstītu Tumšo enerģiju, pēc mirkļa abi zēni ieslīdēja Izabellas istabā un vēroja, kā viņa vēl un vēl cilā grāmatas. Varēja tikai apbrīnot viņas pacietību. Parasti tik impulsīvā meitene pacietīgi šķirstīja lapas, meklējot labāko variantu.
"Tu zini, man reizēm šķiet, ka es neesmu nemaz tik gudra." Izabella ļāva smagajam sējumam noslīdēt uz ceļiem.
"Tu ko?! Tu esi neciešami gudra!" brālis centās māsu uzmundrināt.
"Tu zini, šī ir tā reize, kad es labprāt pajautātu padomu Rasai."
"To tu saki tikai tāpēc, ka viņas nav te klāt. Ja Rasa būtu mājās, tu noteikti gribētu visu izlemt pati. Vienkārši iedomājies, ka Rasa ir tepat augšā, savā istabā, un tu uzreiz atradīsi atbildi."
"Jā, es vienmēr visu izlēmu pati, es nekad negribēju, ka viņa man palīdz, bet šodien gribu!" Izabellai acīs sariesās asaras. "Es gribu, lai Rasa ir mājās! Es gribu, lai viņa man pasaka, kas ir jādara. Viņa pat varētu uz mani dusmoties!"
"Es arī pēc viņas ilgojos," teica Roberts. "Vakaros uzlieku roku uz rozā kvarca un domāju par viņu. Un tu zini, es jūtu, ari viņa domā par mums. Un es jutu, ka ar viņu viss ir kārtībā! Tā stāsta mans rozā kvarcs."
"Es gribu, lai viņa ir mājās un uzmundrina mani!" Izabella gaudās.
'Toreiz, kad Rasa meklēja Tumšo enerģiju, viņa uzmundrināja sevi, sakot: "Rasa, tu vari, Rasa, tev izdosies!". Pamēģini! Varbūt ari tev izdosies!" iedrošināja Jānis.
41. nodaļa iza pagatavo zāles vecākiem
Saule ik dienas kāpās nedaudz augstāk. Šodien tā bija īpaši spoža un šķita nolēmusi izkausēt sniegu. Visu uzreiz, vienā rāvienā, tamdēļ sildīja un spīdēja, cik vien spēja. Gaismas pārpludinātajās istabās valdīja omulība, un tieši šo tik brīnumjauko dienu Izabella atkal veltīja burvju dziras gatavošanai. Viņa šķirstīja grāmatas, pierakstīja noderīgo, rindoja burciņas, pārcilāja un kārtoja kastes, izvēlēdamās augus un tinktūras. Ar katru mirkli viņa kļuva arvien pārliecinātāka par sevi un to, ko darīja. Saule caur logu patīkami glāstīja pieri un sildīja vaigus, plecus. Tā apspīdēja baltās papīra lapas, un draiski saules zaķīši lēkāja stikla pudelēs, kolbās un mēģenēs. Mirkli paturējusi rokās savu rozā kvarcu, Izabella paņēma pipeti un bija gatava sākt mikstūras brūvēšanu. Tajā pašā brīdī viņa sajuta nepatīkamu aukstumu mugurā un izbrīnījusies atskatījās. Neviena nebija. Dīvainie drebuļi parādījās no jauna, un Izabella pastiepa roku pēc jakas, bet dīvainās sajūtas nekur nepagaisa. Pēc mirkļa, kad viņa atkal noliecās pār darbu, meitenei šķita, ka kaut kas vēss sēž uz pleca un glaužas gar vaigu. Nelabu aizdomu pārņemta, viņa pameta iesākto un izskrēja no istabas.
"Manā istabā ir spoks!" viņa paziņoja Robertam un Jānim, atraudama tos no spēles.
"Ā, Uno! Kur viņš ir?" priecājās Roberts. "Varbūt varēsim sadalīties pa pāriem un uzspēlēt…"
Izabella neļāva viņam turpināt.
"Tas nav Uno!"
"Kas tad?"
"Es nezinu! Kaut kas, kas grib nolūrēt, kā es gatavoju burvju dziru."
"Tu par to esi pārliecināta? Varbūt tev tikai rādās. Tu esi pārāk iespringusi, un tev visur rādās kāds ienaidnieks. Tu viņu redzēji?"
"Nē, bet sajutu."
Izabella sāka aprakstīt savas sajūtas. Jānis viņai noticēja un atcerējās, ka Uno tieši tā bija pie viņa ieradies.
"Izabella, bet varbūt tas tiešām ir Uno?" viņš izteica savus apsvērumus.
"Nē, es esmu pārliecināta, ka tas ir kāds cits. Nāciet paši un paskatieties!"
"Kā mēs varam paskatīties, ja tu saki, ka viņš nav redzams?!" Jānis protestēja, jo viņam vēl arvien nepatika tikšanās ar rēgiem.
"Bet sajust taču jūs viņu varēsiet!" Izabella mēģināja draugus pārliecināt.
"Es neko negribu sajust!" Jānis tiepās.
Varbūt varēsim, varbūt ne, Roberts pie sevis prātoja. "Bet es zinu, kurš noteikti varēs!" viņš izsaucās un aiztraucās uz lejasstāvu, kur viesistabā saulītē zvilnēja abi Mežvidu kaķi. Paķēris vienu vienā padusē, otru otrā, viņš nesās atpakaļ uz Izabellas istabu. Draugi sekoja.
Pirmo Roberts uz grīdas nolaida Muri. Tas žēli ieņaudējās, saboza kuplo kažoku vēl stāvāk gaisā un kā bulta pazuda atvērtajās durvīs. Jānim bija aizdomas, ka reakcija bija tieši tāda, kādu Roberts gaidījis, bet tas jau lika uz grīdas Lāsi. Kaķe iepleta savas apaļās acis vēl apaļākas un ar mežonīgu lēcienu metās skapja durvīs. Vienreiz. Otrreiz. Gluži kā negudra kaķene lēca vēl un vēl.
"Njā, Izabella, tev ir taisnība," drūmi novilka Roberts. "Rēgs!"
"Ko mēs tagad darīsim?" vaicāja Izabella, un to pašu gribēja jautāt arī Jānis.
"Lamatas!" iesaucās Roberts un atkal metās prom, kamēr kaķene turpināja cīnities ar kaut ko bērniem neredzamu. Izskatījās, ka kaut kas bija pacēlies augšā pie griestiem, lai izbēgtu no asajiem nagiem. Lāse sēdēja, stingi blenzdama vienā punktā un nikni purinādama asti. Viņa bija nolēmusi neredzamo ienaidnieku neizlaist no sava redzesloka. Par laimi, Roberts jau atgriezās ar ērmotu, kantainu kastīti, kurai sānos bija izgriezti apaļi caurumi un vidū iekārts spogulītis. Sarkanā diegā viņš to iesēja pie lustras. Iekustināja un gaidīja.
"Kas tas ir?" Jānis čukstus jautāja Izabellai.
"Lamatas rēgiem."
Jānis ieinteresēti aplūkoja veidojumu. Līdz šim viņš bija dzirdējis par slazdiem dzīvniekiem un aplūkojis peļu lamatiņas, bet slazdu spokam viņš redzēja pirmo reizi. Lāse strauji palēcās, tēmējot tieši uz Roberta piekārtajām lamatiņām, un nu arī bērni ieraudzīja, ka lamatiņās ir notvēries mazs spociņš.
"īsts spoku mazulītis!" Izabellai jau uzreiz kļuva viņa žēl. Viņi visi trīs ņēmās to aplūkot. Spociņš tramīgi lūkojās bērniem pretī.
"Es nedarīju neko sliktu! Es tikai gribēju draudzēties," mazulītis teica. "Uno vienmēr par jums stāsta un lielās Spoku mežā ar jūsu draudzību. Tā es nācu jūs uzmeklēt." .
"Viens pats?"
"Jā, es vienmēr eju visur viens pats."
"Bez atļaujas?" Izabella turpināja tincināt.
"Jā, bez atļaujas." Spociņš sašļuka un, šķita, tūliņ apraudāsies. "Es vienmēr tā daru. Atkal un atkal. Tāpat kā toreiz, kad viens pats aizgāju uz dīķi, uzkāpu uz laipas un iekritu ūdenī. Es tikai gribēju paspēlēties ar spāri, bet tā aizlidoja, es viņu nevarēju sasniegt. Un tagad es esmu te, un neviens negrib ar mani draudzēties, jo es esmu pārāk maziņš." No mazā spociņa nāca tik patiesas skumjas, ka bērni bija gatavi solīt viņam mūžīgu draudzību un visu labo, ko vien spēj iztēloties.
Tobrīd, ar vates kumšķiem starp kāju pirkstiem, rīta kleitai plīvojot, šo to pa ceļam gāzdama un aizķerdama, ieradās tante Kristiānā. Izskatās, viņa šodien bija paņēmusi atpūtas dienu un nolēmusi to pavadīt gultā, lakojot kāju nagus un graužot cepumiņus.