"Kas par jezgu? Ko neļaujat cilvēkam atpūsties? Es te pūlos jūsu labā, augām dienām visu izrīkodama un vadīdama, bet jūs dienas vidū saceļat tādu traci, ka pat mironi no gultas izcelsiet!"
"Mēs vienu tādu noķērām," Roberts drūmi novilka, rādīdams uz rēgu lamatām.
Tante Kristiānā atsprāga atpakaļ.
"Ne jau to es biju domājusi," noteica Kristiānā un aplūkoja mazo spociņu. "Pfū, pfū, pfū!" viņa trīsreiz nospļāvās pār kreiso plecu un drošības labad piesita arī pie krēsla koka atveltnes. "Kas tu esi un ko te dari?"
Mazulītis vēlreiz sāka savu bēdu stāstu.
"Tas ir pilnīgs ārprāts!" tante Kristiānā sašuta. "Un ko tu vēl te rēgojies? Kāpēc pa gaismas staru neej tur augšā uz mūžīgo gaismu?"
"Es nevaru. Māmiņa visu laiku skumst. Es nevaru viņu pamest."
Tantes Kristiānās piere sagrumbojās. 'Tas nu gan nav lāgā, tev ir jātiek prom, tur augšā. Tagad, sīkulīt, klausies uzmanīgi!" Tante Kristiānā satvēra spoku lamatas. "Tev ir jādodas prom!"
"Bet māmiņa?"
"Klausies, tev ir jādodas tur augšā un jāpārvēršas par gaismu."
"Bet māmiņa?" mazulītis vaimanāja. "Viņa negrib, ka es to pametu."
"Taču noklausies, ko es tev teikšu, līdz galam! Tev patiks!" solīja tante Kristiānā. "Tu dosies augšā un kļūsi par tīru gaismu, pēc tam tu atgriezīsies un piedzimsi savai māmiņai kā brīnumjauka meitenīte!"
"Nē, puisītis!" spociņš protestēja.
"Ak, labi jau labi! Lai būtu puisītis!"
"Bet kā viņa zinās, ka tas esmu es?"
"Par to neuztraucies! Tu viņai pastāstīsi ko tādu, ko atceraties tikai jūs abi, un tad viņa zinās, ka tava dvēsele ir atgriezusies pie viņas!"
"Bet, kas viņu mierinās, kamēr es būšu prom?"
"Viņas eņģelis! Tagad gatavojies, mēs veiksim atlaišanas rituālu."
"Tu to darīsi šādā izskatā?" Roberts paraustīja tanti Kristiānu aiz spilgti sarkanā, zelta pūķiem izšūtā rītatērpa malas un norādīja uz vati starp viņas kāju pirkstiem.
Kristiānā noliecās un aptaustīja savus sarkanos kāju nagus. "Nožuvuši! Labi, jums par prieku pārģērbšos, bet manas spējas tas nekādi neietekmē."
Pēc mirkļa viņa atgriezās ierastajā melnajā tērpā ar sarkanajām kurpēm kājās un izpūrušiem matiem. Saules gaismas apspīdēti, tie šķita vēl ugunīgāki nekā parasti.
"Nu ko, sākam?" Kristiānā uzsauca un lika visiem sadoties rokās. Vēl pēc mirkļa Jānis redzēja, kā mazais spociņš pārvērtās mirdzošā gaismas lodītē un kā bulta uzšāvās tieši debesīs, pretī saulei. Vēl pēc mirkļa tas bija izgaisis.
"Tas bija tiesa? Tā patiešām notiks, kā tu teici?" Izabella jautāja tantei.
"Nav ne jausmas." Tante Kristiānā paraustīja plecus.
"Kā?" — "Bet tu taču viņam apsolīji!" — "Viņš tev ticēja!" bērni iztrūcināti cits caur citu sauca un raudzījās tantē Kristiānā.
"Tad, kad es viņam to stāstīju, arī es pati tam ticēju. Vairāk vai mazāk, ir pilnīgi iespējams, ka tā arī notiks, bet es tur augšā nekad neesmu bijusi, tamdēļ apgalvot neko nevaru."
"Tu esi neciešama!"
"Ej nu ej! Mēs vienu nelaimīgu rēdziņu padarījām par mazu, laimīgu gaismas kriksīti! Un tagad pamēģiniet uzvesties pēc iespējas klusu, es tomēr gribu šodien atpūsties!" Tante Kristiānā aizvainoti atcirta un devās prom.
"Jūs varat saprast, kad viņa mānās un kad runā patiesību?" Jānis jautāja dvīņiem.
"Tu taču dzirdēji — viņa pati nezina."
"Bet es zinu!" Izabella pārliecināti teica. "Būs tieši tā, kā Kristiānā stāstīja. Viņi abi drīz atkal satiksies."
"Nu, nu…" Roberts novilka, bet sevī apjauta, ka labprāt tic māsai.
"Lāse, nē!" pēkšņi izsaucās Izabella. Kaķene bija ērti iekārtojusies uz saules apspīdētā galda un sagāzusi jau atvērtās pudelītes un burciņas. Šķīdumi gan strauji tecēja, gan lēnām un lipīgi pilēja, noliedami visu galdu un sīkās tērcītēs krādamies uz grīdas.
"O-la-lā! Brīnumi beigušies, un ikdiena atgriezusies!" Roberts nomurmināja un vilka Jāni laukā no Izabellas istabas, lai viņiem ietu secen tīrīšanas un uzkopšanas darbi, bet Izabella, vēl arvien purpinādama, skrēja pēc lupatas.
"Ja man šitā visu laiku kāds jauksies pa vidu, es nekad to burvju dzērienu nesagatavošu!" Izabella dusmīgi skatījās uz Lāsi. Ne uz kādiem "škic!" kaķe nereaģēja, un Izabellai nācās ņemt viņu klēpī nest uz dīvāna mīkstajiem spilveniem.
Visbeidzot visus dabūjusi ārā no savas istabas, Izabella varēja domāt par darba turpināšanu. Viņa apņēmīgi noliecās pār savām mēģenēm un, kaut ko klusi pie sevis murminādama, izvēlējās pudelīti pēc pudelītes un rindoja tās sev priekšā uz galda. Vēlreiz pārlasījusi receptes, Izabella ķērās pie mikstūras gatavošanas. Pēc pēdējās sastāvdaļas pievienošanas mikstūra ieguva tieši to nokrāsu, kāda bija aprakstīta burvju grāmatās. Hmm, smarža gan bija kodīga un asa, taču droši vien tādai tai ir jābūt.
"Tā, tūliņ būs gatavs," Izabella pie sevis klusītiņām runāja. "Vēl palicis pēdējais."
Viņa paņēma vecu pergamenta gabaliņu un sāka vilkt uz tā zīmes, un klusām pie sevis čukstēja burvju vārdus un formulas. Tad viņa to sadedzināja virs sveces un iegūtos pelnus piebēra savam brūvējumam. "Tā, kas tālāk?" Viņa ieskatījās grāmatā un lasīja: "Samaisīt kārtīgi, astoņdesmit vienu reizi pa kreisi un astoņdesmit vienu reizi pa labi, skaitot buramvārdus… He! Vieglāk par vieglu! To es varu!" Meitene sevi uzmundrināja un, sparīgi maisot, sāka izrunāt maģiskās formulas: "Melns kaķis ar asti gaisā nelaimi maisa, vē, vē plus, cē…" Tālāk balss pārgāja čukstos, jo nez kādēļ, skaļi izrunājot burvju vārdus, Izabellai sametās baisi. Bet viņa turpināja maisīt un runāt, līdz bija pabeigusi. Izabella pacēla savu brūvējumu pret gaismu.
"Pfū!" viņa jau nez kuro reizi šodien novilka. Skats nebija tīkamais. Pudelē klunkšķēja brūni iezaļgans, duļķains šķidrums. "Bet acīmredzot tādam tam ir jāizskatās." Meitene cieši satvēra trauku un traucās pie draugiem.
Zēni pret Izabellas brūvējumu izturējās piesardzīgi. Jānis neparko negribēja trauku paņemt rokās un aplūkot tuvāk. Roberts savilka degunu daudzās sīkās krunciņās un teica:
"Izskatās pēc purva rāvas, tādu jau tu varēji pasmelt jebkurā notekgrāvī."
Izabella sadusmojās, viņa bija gaidījusi pozitīvāku attieksmi pret savu veikumu.
"Kritizēšana jums sanāk labi! Varējāt taisīt paši!"
"Es jau neko!" Jānis taisnojās.
"Kā tu vari zināt, ka tev tiešām ir izdevies?" Roberts šaubījās.
"Dosimies uz Zemzemi un pārbaudīsim!" Izabella bija gatava gājēja. Roberts klusēja, bet Izabella turpināja: "Nekur citur mēs nevaram pārbaudīt, kā tikai Zemzemē. Tikai tur aug milzu pūpēži. Es eju ģērbties, un jūs arī taisieties!" Izabella pagriezās uz promiešanu.
"Pagaidi!" Brālis satvēra viņas roku. "Tumšā enerģija ir nodarījusi ļaunu mūsu vecākiem. Varbūt mēs varam tavu burvju dziru pārbaudīt uz viņiem? Pirms dodamies uz Zemzemi, mēģināsim atbrīvot no tās tēti un māmiņu. Ja mums izdosies, zināsim, ka ir vērts iet uz Zemzemi."
"Es atbalstu Robertu!" Jānis steidzīgi piekrita. Viņam neparko negribējās doties cīņā ar Tumšo enerģiju Zemzemē. Izabella ļāvās pierunāties, un tā viņi ar visu burvju trauku, pilnu ar noslēpumaino dziru, devās uz augšstāva istabām. Viņu balsis bija pārāk skaļas un satrauktas, tās izvilināja no istabas tanti Kristiānu, kura nāca noskaidrot trokšņa iemeslu.
"Vairāk vai mazāk, es ari gribu redzēt, kas no tā visa sanāks!" Viņa kopā ar pulksteņvīriem pievienojās gājienam.