Te nu viņi bija, visi vienā istabā — nelaimīgie un viņu glābēji.
"Kā man tagad darīt?" Izabella, pēkšņi zaudējusi paļāvību, lūdzošām acīm skatījās tantē Kristiānā. Tā sita knipi gaisā, un uzreiz jau Trijnieks ielika viņas izstieptajā plaukstā tukšu smaržu flakoniņu ar pulverizatoru galā.
"Lej iekšā savu brūvējumu un apsmidzini viņus kārtīgi! No galvas līdz kājām."
Izabella darīja, kā likts, un nolaistīja vārgdieņus galīgi slapjus.
"Izsmidzini ari pa kaktiem!" tante pamācīja.
Kad arī tas bija izdarīts, Izabella vēl drošības labad apskrēja apkārt mājai. Katrs tās stūris saņēma pamatīgu šalti viņas mikstūras. Tad meitene atgriezās pie pārējiem, kuri turpināja sēdēt vecāku istabā, nenolaizdami no vājniekiem acis. Kā kaķi pie peļu cauruma, gaidīdami jelkādu kustību vai pārmaiņu četru nelaimīgo uzvedībā. Bet nekas nenotika. Tie palika tikpat sastinguši, un acis bija tikpat apdzisušas. Izabella izskrēja no istabas un no visa spēka trieca tukšo burvju dziras trauku pret grīdu. Ka nav, ta nav! Viņa noskatījās, kā stikla lauskas lidoja uz visām pusēm, un pie sevis domāja, ka tie gan ir meli, ka cilvēks, kaut ko saplēšot, var atbrīvoties no dusmām vai no sarūgtinājuma. Mazā burve par savu neveiksmi bija tikpat dusmīga kā iepriekš, vienīgi tagad visapkārt mētājās arī stikla lauskas.
Tikmēr istabā, no kuras bija izskrējusi Izabella, sāka risināties notikumi. Jānis baidījās samirkšķināt acis, lai kaut kas nepaslīd garām nepamanīts. Vectēvs atgāzās krēslā, tas iečīkstējās, viņš pašūpojās tajā, krēsls vēlreiz žēli iečīkstējās zem vectēva svara. Tad vecais vīrs cēlās augšā, izvilka no pagultes savu instrumentu kasti, izņēma āmuru un sāka labot izļodzījušos krēsla kāju.
"Izabella!"
Kaut kas starp izbīli un izbrīnu skanēja Roberta saucienā, kad viņš aicināja māsu istabā. Izabella nostājās uz sliekšņa.
"Tas nevar būt!" pārlaimīgi smaidīdama, meitene izdvesa.
"Kā, nevar būt?!" brīnījās tante Kristiānā. "Vairāk vai mazāk, tāpēc jau tu taisīji to dziru!"
"Jā, bet man likās…"
"Skatieties uz tēti!" māsu pārtrauca Roberts.
Papucis modās kā no dziļa miega. "Kāda šodien diena?" viņš jautāja. Uzzinājis, sāka norūpējies šķirstīt savu piezimju grāmatiņu. Pa šo laiku atžirgusi bija ari māmiņa. Viņas pirmā vēlēšanās bija nomazgāties un pārģērbties. Visgrūtāk atgūties bija vecmāmuļai, bet drīz ari viņa ar adīkli klēpī sēdēja pie kamīna un kaut ko klusi dungoja savā nodabā.
Izabella šodien staigāja lepna. Deguns gaisā, smaids sejā. Roberts ar Jāni viņu mudināja gatavot nākošo burvju mikstūras porciju un doties uz Zemzemi aplaistīt ļaunās sēnes. Pēc visa redzētā viņi bija gatavi gājēji.
"Tagad ne!" Izabella atgaiņājās. "Ļaujiet man tagad pabūt ar māmiņu!" Viņa ierāpās mammai klēpī, pieglauzdama vaigu.
"Mana lielā meita!" Mamma smaidīja un glaudīja meitas matus.
"Meitenes nav nekādas karotājas!" Roberts purpināja. 'Tagad, kad ir jāiet un jāpabeidz iesāktā kauja, viņa sēž mammai klēpī!"
"Ai, cik jauka dieniņa!" Izabella čaloja.
Ziemā dienas ir īsas, un saule drīz taisījās uz rietu. Jo saules stari kļuva īsāki un blāvāki, jo apātiskāki atkal kļuva vecāki. Likās, saule norietēdama aiznes sev līdzi arī Izabellas burvju dziras varu.
"Izabella, tava brūvējuma iedarbība beidzas!" drūmi teica Roberts, vērodams vecākus. Viņu sejās atgriezās jau ierastā trulā izteiksme. Acis apdzisa, lūpu kaktiņi nošļuka, un pleci saguma. Izabella juta, viņa tūliņ apraudāsies. To tik ne! Tad jau labāk ņemt un triekt pret sienu vēl vienu stikla trauku.
"Tante Kristiānā!" Izabella ar pavadoņiem vēra tornīša durvis.
"Vai no laimes esat galīgi apstulbuši un aizmirsuši, ka ienākot ir jāpieklauvē?" tante Kristiānā strupi sagaidīja atnācējus. Kā nu ne, viņai visapkārt mētājās pusaprakstītas un saņurcītas papīra lapas. Kristiānu bija piemeklējušas radošas mokas. "Nevaru pabeigt savu labāko romānu!" viņa sūdzējās. "Vairāk vai mazāk, lai radītu, māksliniekam ir vajadzīgas ciešanas un pārdzīvojumi, bet šitik jaukās dienās…"
Tikai tagad tante Kristiānā pamanīja bērnu drūmās sejas.
"Kas nu atkal?"
Galvu nokāruši, skopos vārdos viņi atstāstīja notikušo.
"Tante Kristiānā, dari kaut ko!" Izabella lūdzās. "Es zinu, tu vari, tu esi tik, tik…"
"Jā, es esmu," tante Kristiānā pārtrauca māsasmeitu, "un šo to es varu."
Bērni gaidoši lūkojās Kristiānā.
"Bet ne visu, visu neprasiet! Ar Tumšo enerģiju es necīnīšos! Bet vecākiem es palīdzēšu, paļaujieties uz mani! Būs labi!"
Izlauzās tris atvieglojuma pilnas nopūtas. Tante Kristiānā tikmēr piecēlās, piegāja pie sava naktsgaldiņa, paņēma nagu vīlīti. Jānis aiz brīnumiem noelsās vien, kad tante Kristiānā ar to sāka vīlēt savu zelta ķēdi, kas viņai bija ap kaklu.
Jānis bija pieradis pie tantes Kristiānās dīvainajām izdarībām, un, ja viņa tagad būtu sākusi burties, viņš nejustos pārsteigts. Bet, sākot vīlēt zelta ķēdi, viņai izdevās apmulsināt gan Janci, gan dvīņus. Arī Roberts ar Izabellu klusējot noraudzījās Kristiānā, šķita, bērni zaudējuši runas spējas. Arī tante darbojās klusējot. Ak, nē, vienu mirkli gan viņa ierunājās, palūdzot Robertam padot bļodiņu. Visparastāko stikla trauku, virs kura arī tad veica savas kaklarotas iznīcināšanas pasākumu. Klusums sāka ieilgt, un pirmā to pārtrauca pati tante Kristiānā, sākot pie sevis dungot:
"Zelta putekļi, puteklīši! Zelta putekļi, puteklīši! Tā, nu būs diezgan!" viņa beidzot teica un pacēla acis, uzlūkodama bērnus. "Nestāviet kā mietu norijuši! Vai gribat, lai es visu izdaru jūsu vietā?"
"Nē, bet…" prātīgi iesāka Roberts
"Tu neatbildeji uz manu jautājumu!"
"Vai tie zelta putekļi tev ir vajadzīgi, lai dziedinātu vecākus?"
"Pavisam veseli viņi kļūs tad, kad Tumšā enerģija atkāpsies, bet mēs izgatavosim līdzekli, kas atvieglos viņu stāvokli." Tante Kristiānā turpināja rosīties. "Nestāviet kā sālsstabi, ņemiet, lūk, tur tās pudelītes un nāciet man talkā!"
"Pastāsti, kā tu domā viņiem palīdzēt!" Raizes Izabellas balsī bija nomainījusi zinātkāre.
"Mēs pagatavosim zāles no tīra zelta. Aurum metallicum, vairāk vai mazāk."
Drīz vien visi taisīja zelta tinktūras atšķaidījumus, uzmanīgi skaitot pilienus un ikreiz pirms jaunas pakāpes kārtīgi sakratot pudelē iepildīto. Tante Kristiānā visu pierakstīja, uzmanīja un saskaitīja.
"Sestā potence, divpadsmitā, trīsdesmitā…"
No sākuma visi bija ķērušies pie darba ar lielu entuziasmu, taču nu jau Roberts izteica visu domas: "Varbūt pietiks?"
"Nē, vairāk vai mazāk, mums vajag dabūt divsimto potenci."
"Tad jau mēs te sēdēsim visu nakti!" Roberts izteica prognozi.
"Pastāsti, kā tu esi nolēmusi vecākiem palīdzēt!" Izabella tincināja Kristiānu.
"Zelts, ne velti visi to tā iekāro! Cilvēki domā, ka, iegūstot to savā īpašumā, viņi kļūst laimīgi, un zināmā mērā viņiem ir taisnība. Taču laimīgus mūs dara ne jau tas zelts, ko esam sakrājuši savos pieliekamajos kambaros, skapjos, lādēs, bet gan tas zelts, kas plūst mūsu asinīs."
"Kur?" visi trīs bērni reizē iesaucās. Tante Kristiānā satrūkās, un pāris piles nokrita uz galda.
"Beidziet mani mulsināt ar saviem izsaucieniem! Jūs tā kā domājat, ka es jums meloju? Es jums stāstu tīru patiesību! Šis līdzeklis, ko mēs gatavojam no tīra zelta, spēj dziedināt ļaudis no depresijas."
"Nu labi, par to līdzekli es vēl ticu, bet par tām asinīm jau nu gan tu samuldējies!" Roberts smīkņāja.