"Vairāk vai mazāk, tā ir tava izvēle, ticēt man vai ne. Taču, es palieku pie sava, cilvēki, kuros ir vairāk zelta, ir dzīvespriecīgāki, darbīgāki un spēcīgāki."
"Ko darīt, ja liekas, ka ir zelta trūkums?" Jānis painteresējās.
"Cilvēkiem vienmēr liekas, ka zelta ir par maz," smējās Roberts, "tu neesi nekāds izņēmums!"
"Kas jādara, lai vairotu zelta enerģiju?" pārprasīja tante Kristiānā. "Prātīgi dara tie vecāki, kuri izvēlas bērnam vārdu ar zelta enerģijas vibrācijām. Ar burtiem, kuri nes zelta krāsas vibrāciju."
"Kaut kā vienkāršāk nevar?" Jānis noskurinājās.
"Var! Uzliec zelta rotas vai pasēdi saulītē. Ari tā tevi darīs laimīgu."
"Vai tad saule un zelts ir viens un tas pats?" brīnījās Izabella.
"Jā, zeltam un saulei ir līdzīgas enerģijas. Vai tad jūs Babes grāmatās, kur savākta gudrība no visas pasaules, neesat par to lasījuši?! Paklausieties:
Saulīt, mana krusta māte, pār Daugavu roku deva, piebirst man visi pirksti, zeltā grieztu gredzentiņu."
"Es šo tautasdziesmu zinu!" teica Izabella. "Bet man nekad neienāca prātā…" viņa aizdomājās, "neienāca prātā salīdzināt…"
"Vairāk vai mazāk, lasīt ir jāprot. Atcerieties, kas rakstīts Babes darbnīcā — Viss ir viens."
42. nodaļa kūlainīte palīdzēs
Saule cītīgi sildīja caur logu grīdu dzīvojamajā istabā. Šis siltais laukums kā magnēts pievilka abus kaķus, kuri, ieritinājušies viens otra līkumiņā, laiski zvilnēja un murrāja. Mūris klusāk, Lāse skaļāk. Kaķene tā dziedināja savu, no jumtiem krītot satriekto muguru. Tāpēc viņai arī patika ik pa brīdim pavāļāties pa cieto grīdu, izstaipot mugurkaulu. Pamanījis kaķu laiskās pozas, arī Jānis nolikās garšļaukus uz grīdas tiem līdzās. Kaķi nelikās traucēties, pat acis nepavēra, tik turpināja savu murrāšanas darbu.
"Cik labi saulītē," Jānis nodomāja, "kaut ātrāk pienāktu vasara."
Viņš draudzīgi pakutināja Lāses ķepu spilventiņu. Nekādas reakcijas. Zēns pakutināja vēl. Lāse labpatikā izstaipījās un nolika ķepu uz viņa plaukstas, it kā teikdama: "Atslābsti, nomierinies, cilvēkbērns! Izbaudi dienu, sauli un labu kompāniju! Beidz rosīties." Mūris tik tikko manāmi pavēra acis mazā spraudziņā un uzreiz arī aizvēra, turpinādams murrāt, lai nepārtrūktu miega pavediens. Jānis pielāgojās abiem zvilnētajiem un mēģināja ieņemt tikpat atslābušu pozu. Izstiepa kāju, roku palika zem galvas, ar otru bužināja Mura pūkaino pakakli. Mur, mur, mur!
Bāc! Atsprāga durvis. Kaķi reaģēja zibenīgi, pazuzdami, kur nu kurais, tikai Jānis palika vāļājamies uz grīdas.
"Kas tev lēcies? Vai kas kaiš?" jautāja Izabella, sparīgi ienākdama un nostādamās istabas vidū.
"Nē!" Jānis mulsa, nezinādams, kā lai draudzenei attaisnojas, ka gribēja tikai uz īsu mirkli iedomāties sevi par kaķi. Bet Izabellu maz interesēja dzīvojamajā istabā notiekošais, viņai bija vajadzīgs tikai klausītājs.
"Jāni, tev jānāk man līdzi! Man šķiet, nav lāgā. Redzi, zelta šķīduma pudele tūlīt būs tukša!" Viņa rādīja, trauku turēdama pret gaismu.
"Tik ātri?" Jānis brīnījās.
"Tur jau tā lieta! Tāpēc jau es saku, kaut kas nav lāgā!" Izabella turpināja.
"Ar katru dienu viņiem ir jāpalielina deva."
"Pēc kā tu to spried?" Jānis tincināja.
"Ja es gribu, lai vecāki ir tikpat mundri kā pirmajās dienās pēc zāļu ieņemšanas, tad man deva ir jādivkāršo un jādod vēl papildporcija, lai izdabūtu viņus no gultas. Man šķiet, Tumšās enerģijas ietekme uz viņiem kļūst arvien spēcīgāka," Izabella drūmi paziņoja.
"Vai no Zemzemes nav nekādu ziņu?" Jānis jautāja.
"Ne-e. Nav pilnīgi nekādu. Es arī nevaru atrast nevienu labu burvju recepti." Izabella bija stipri noraizējusies.
"Varbūt, kamēr tās zāles vēl darbojas, var pajautāt padomu vectēvam?" Jānis ierosināja. "Galu galā vētru viņam izdevās apturēt."
"Prātīga doma!" Izabella atplauka. "Iztaujāsim viņu tūliņ pat!"
Nu jau vecāku istabās ieiet bija patīkamāk. Pēc zelta šķīduma lietošanas viņos bija atgriezies optimisms. Vectēvs uz nelielas, ar kāju darbināmas tecīlas asināja nažus. Šeit bija vajadzīga precizitāte un veiklība, tāpēc, vērojot vectēva darbošanos, Jānis nodomāja, ka Izabella maķenīt pārspīlē ar savām raizēm. Izskatījās, ka vectēvs ar darbu tiek galā ļoti labi. Nogaidījusi mirkli, kad vectēvs aptur tecīlu, Izabella sāka savu runājamo. Viņa stāstīja par to, cik grāmatas ir izlasījusi un kādas formulas lietojusi, jautāja, ko vēl lasīt. Prasīja par zālēm un tinktūrām. Vectēvs klausījās mazmeitā, acis nepaceldams, brīžiem likās, viņš vispār nedzird. Izstāstījusi savu vajadzību, Izabella beigās teica: "Tu tikai pasaki, kas man jādara, un es izdarīšu!"
Vectēvs paņēma jaunu nazi un, pat nepaskatījies uz bērniem, nobubināja: "Kūlainīte palīdzēs."
Tecīla atkal sāka griezties.
"Kas palīdzēs?" Jānis pārprasīja Izabellai, mēģinādams pārkliegt tecīlas radīto troksni. Meitene tikai paraustīja plecus. Uz vectēva istabu bija nākuši ar cerībām, bet tagad bērni to pameta pilnīgā neziņā.
"Kūlainīte palīdzēs… Hmm, ko tas varēja nozīmēt?" Izabella pie sevis murmināja.
Nosprieduši, ka trīs galvas ir gudrākas par divām, viņi devās uzmeklēt Robertu, kurš, sekojot kādam dīvainam ačgārnības likumam, sēdēja pie rakstāmgalda un pildīja uzdevumus latviešu valodā. Tagad, kad nebija neviena, kurš varētu sekot viņu mācībām. Tagad, kad varēja izbaudīt pilnīgu un galīgu brīvību, viņš sēdēja un mācījās.
"Kūlainīte palīdzēs… Hmm…" Roberts izbrīnīts vērās draugos. "Nekad neko tādu neesmu dzirdējis."
"Ko lai mēs tagad darām?" Izabella ar būkšķi atkrita brāļa gultā un blenza griestos.
"Varbūt tas ir kāda cilvēka vārds?" Jānis minēja.
"Ne-e!" Izabella papurināja galvu.
"Varbūt tā ir kāda burvju formula? Nu, apmēram kā: Sezam, atveries," Jānis turpināja izteikt pieņēmumus.
"Janci, beidz!" Izabella apsauca draugu.
Roberts nepiedalījās viņu sarunā, bet kaut ko cītīgi meklēja grāmatu plauktā.
"Robert, tevi tiešām nemaz neinteresē tas, ko mēs te runājam?" Izabella sapīka.
"Man ļoti interesē," Roberts teica un ar uzvarošu smīnu sejā stiepa uz gultu kādu grāmatu.
"Sinonīmu vārdnīca skolām," Jānis lasīja uz vāka.
"Tā, tūliņ atradīsim." Roberts vilka ar pirkstu pa grāmatas lapu. "Kukurs, kukurznis, kūla, kūlaine… Atmata!"
Tas gan nešķita nekas atbilstošs.
"Šogad vectēvs atmatā atstāja to lauku aiz vecā vītola, bet kā gan tas mums varētu palīdzēt?" šaubīdamies novilka Roberts.
"Tā tava grāmata ir stulba!" Izabella dusmojās. "Kā gan atmatā aizlaists lauks var mums palīdzēt?"
"Varbūt uz tā lauka ir kādas slepenas zīmes?" Jānis cerīgi iesāka.
"Nemuļķojies!" viņu pārtrauca Izabella. "Kādas zīmes var būt uz balta, apsniguša lauka?"
"Varbūt tur ir nolaidies kāds kosmosa kuģis vai arī…"
"Tagad tu tiešām fantazē," māsai piekrita Roberts, "bet aizskriet apskatīties mēs patiešām varam. Tomēr labāk, kā nedarīt neko!"
Lauka apskate nedarīja viņus gudrākus. Nelīdzēja arī atkārtota vectēva iztaujāšana. Viņš bija noslēdzies sevī un pat galvu nepagrieza uz jautātāju pusi.
Vakarā pirms gulētiešanas Jānis ierosināja pielietot vecā Uldriķa metodi un izmantot nakts miegu, lai nosapņotu atbildi uz jautājumu, kuru viņi nespēja atrisināt nomodā.
"Kūlainīte palīdzēs, kūlainīte palīdzēs," bērni čukstēja, miegā laižoties, un tā bija arī pirmā doma, ar kuru viņi modās nākamajā rītā. Taču atrisinājumam tuvāk draugi nebija tikuši ne par matu.