"Kūlainīte palīdzēs," viņi šļupstēja, tīrot zobus.
"Kūlainīte palīdzēs," viņi murmināja, braucot autobusā.
"Kūlainīte palīdzēs," viņi domāja, sēžot stundās.
Šie divi vārdi bija tā pārņēmuši visas viņu domas, ka tad, kad Jānis pēc skolas ieskrēja mājās, lai atrādītos omei un vecākiem un pastāstītu, kā viņiem visiem klājas Mežvidos, viņš pavisam aizmirsās un saputrojās. Uz omes jautājumu, cik ilgi vēl Mežvidu pieaugušie slimos un vai viņai nav jāiet bērniem talkā, Jānis spēra laukā:
"Kūlainīte palīdzēs."
"Kas palīdzēs?" Ome izbrīnā ieplēta acis.
"Es nezinu," Jānis piesarcis taisnojās. "Kaut kāds smieklīgs vārds ienāca prātā! Es pat nezinu, kur es tādu esmu dzirdējis."
"Vārds patiešām ir sens. Nez, kur tu tādu esi dzirdējis! Es to atceros vēl no savas bērnības. Sen, sen netiku dzirdējusi. Kūlainīte! Padomā tik!" ome pie sevis nosmēja. "Ir nu gan tev izdoma, bet Mežvidiem tas piestāv."
"Vai tu zini, kas tā kūlainīte ir?" Jānis, nespēdams noticēt savai veiksmei, jautāja omei.
"Kā tad, ka zinu!" Viņa meklēja skapi tīras drēbes. "Tu ari zini!"
"Es? Nu, nē, nezinu gan!" Jānis noliegumā purināja galvu.
"Zini, zini! Ja jau tev tas vārds ienāca prātā, tad jau zini! Nu, paklausies: zemes tārps, sūnu ložņa."
"Oma, beidz runāt miklās!" Jānis kļuva nepacietīgs.
"Par kūlainlti manā bērnībā sauca čūskas, biežāk zalkti." Ome, apmierināti stenēdama, no augšējā plaukta nocēla kaudzīti tīru kreklu. "Jā, es nemaz nebrīnītos, ja tur dzīvotu čūskas, tik tālu no visām apdzīvotām vietām," viņa turpināja. "Zalkši tur varētu dzīvot. Stāsta, ka tie mājai nesot svētību. Nāc vēl ar mani mazliet parunājies!" Un ome vedināja mazdēlu uz virtuvi.
Viņa izprašņāja zēnu par mācībām un par dzīvi lauku sētā. Jānis stāstīja labprāt un daudz. Acis viņam mirdzēja, balss bija skaļa un skanīga, vaigos veselīgs sārtums. Omei šķita, ka zēns ir pastiepies garāks un arī tāds kā plecīgāks kļuvis. Ome ar lepnumu nodomāja, dēlam būs bijusi taisnība — tā Zemzemes būšana puikam tiešām nāk par labu! Jānis turpināja savu stāstu, ik pa brīdim dzidri iesmiedamies. Arī tā smejamies, tik sirsnīgi un atklāti, ome savu mazbērnu, savu biklo, maigo zēnu, nebija dzirdējusi. Tas, ko viņa redzēja un dzirdēja, direktores kundzi gandarīja. Pēkšņā laipnības un mīlestības uzplūdā viņa teica: "Kad būsi Mežvidos, noteikti atkal pasveicini dvīņu vecmāmuļu! Tas bija tik laipni no viņas, atcerēties par manām sāpošajām kājām un atsūtīt man reimatisma zāles."
"Noteikti pasveicināšu," Jānis apsolīja. Tik tikko manāma ēna pārslīdēja pār viņa pieri, labi, ka direktores kundze to nemanīja.
Dvīņu vecmāmuļa ziedi negatavoja. Tā bija Izabella. Kad Jānis ieminējās, ka ome mokās ar kāju un muguras sāpēm, Izabella piedāvājās pagatavot smēri. Uz Jāņa jautājumu, vai viņiem izdosies, sekoja Izabella ierastā atbilde "vieglāk par vieglu un skaidrāk par skaidru, ka izdosies". Jā, īstenam zinātājam tas tiešām nebija grūti. Grūtākais šajā pasākumā izrādījās dabūt svaigu sviestu. Tur viņiem izlīdzēja izdarigais un čaklais Sešinieks. Izabella māla poda dibenā klāja divu pirkstu platumā sviesta kārtu, un Jānis tai pa virsu bēra tikpat biezu bērzu pumpuru slāni. Tā viņi darbojās, līdz podiņš bija gandrīz pilns. Tad Izabella no miklas izveidoja cepurīti un uzlika vāku. Izpalīdzīgais Sešinieks palīdzēja bērniem podiņu ievietot izkurinātā maizes krāsnī. Diennakti karsējusies krāsns mutē, ziede bija gatava. Izabella atbrīvoja sviestu no pumpuriem un iegūtajai masai pievienoja kamparu, kam Jānis no visas sirds pretojās.
"Šī smaka," viņš teica, "man atgādina vecus cilvēkus."
"Vajag!" Izabella uzstāja. Tāpēc tagad cienījamo direktores kundzi, lai kur viņa ietu, pavadīja kampara aromāts.
Ome nemānijā ēnu, kas pārslīdēja mazdēla vaigam, viņa nebeidza vien slavēt dvīņu vecmāmiņas prasmes. Un šodien jau otro reizi nodomāja, ka varbūt nav nemaz tik slikti, ka mazdēls iegūst citu dzīves pieredzi un ziņu.
"Ome, man laiks braukt." Jānis rausās augšā no sēžamā. Viņš jau visu pēcpusdienu dega nepacietībā ātrāk nokļūt Mežvidos un pastāstīt draugiem par savu atklājumu.
43. nodaļa bērni meklē zalkšus
"Vai jūsu mājā dzīvo zalktis?"
"Jā, pat vairāki!" dvīņi apliecināja. "Vasarās mēs tos barojam ar pienu."
"Kur tie ir tagad?" Jānis tincināja. "Nav ne jausmas."
"Mums viņi ir jāatrod!" Jānis norūpējies uzstāja un uz dvīņu jautājumu "kāpēc" starodams izstāstīja, ko ir teikusi viņa ome.
"Skaidrāks par skaidru!" iesaucās Izabella. "Tagad es zinu, ko vectēvs bija domājis, sakot, kūlainlte palīdzēs!"
"Nu?" ieinteresējās zēni.
"Zalkša zīme. Redzi?" Viņa rādīja zēniem iecirstu zīmi durvju aplodā. "Tai ir kāds noslēpumains sakars ar dzīvības spēku, ar tā augšanu un dilšanu. Es atceros, man stāstīja…" varēja just, ka Izabella piepūlē atmiņu, "ka tam, kurš labi pārvalda zalkša zīmes un izprot to enerģiju, ir iespēja iegūt informāciju, nokļūstot kādā citā realitātē un telpā."
"Tu domā, vectēvs runāja par zīmēm? Varbūt mums vajag atrast tos zalkšus, kas vasarā dzīvojas mūsu pagalmā!"
"Kur mums tos meklēt?"
"Pajautāsim tantei Kristianai, varbūt viņa zina!"
Tante Kristiānā gleznoja tā, ka krāsas šķīda uz visām pusēm. Kā viņa pati teica, viņai pašlaik bija gaiši zilais periods. Tamdēļ gaiši zilā krāsā bija iekrāsojušās dažas matu šķipsnas. Uzsaukusi priecīgu "čau!" atnācējiem, viņa turpināja šķiesties ar krāsu.
"Tante Kristiānā, tu varbūt zini, kur ziemā dzīvo mūsu zalkši?" Roberts apdomīgi iesāka un nedroši paskatījās uz māsu. Viņi nebija izlēmuši, cik atklāti būs ar tanti Kristiānu un ko viņai stāstīt un ko ne.
"Zem mājas, pagrabā!" tante Kristiānā bezbēdīgi attrauca, turpinādama gleznot.
"Zem mājas? Tu gribi teikt, zem šīs mājas ir pagrabs?" dvīņi pārsteigti iesaucās.
"Jā, gan. Vairāk vai mazāk, vēl vakar bija."
"Caur kurieni tur var nokļūt?" Izabella painteresējās.
"Nē, jūs nu gan esat neapķērīgi!" Tante Kristiānā pagriezās pret bērniem. "Pa mazajām durtiņām!"
"Pa tām mazajām durtiņām, kurām priekšā aizaudzēts jasmīnkrūms?"
"Jā, pa tām pašām."
"Kā tās var atslēgt?" — "Kur glabājas atslēga?" dvīņi jautāja viens caur otru. To, ka durvis bija aizslēgtas, viņi bija konstatējuši jau sen, vēl pirms sāka iet skolā.
"Virtuvē, karājas blakus pulkstenim!" tante bezrūpīgi noteica un lielā puķu podā iezīmēja zilu puķi.
"Tā atslēga?! Un es domāju…" Izabella iesāka, bet brālis paraustīja viņu aiz piedurknes, ar galvas mājienu aicinādams doties prom. "Nu, jā, tas nav svarīgi, ko es domāju!" Izabella izmeta un lavījās zēniem līdzi.
Viņus apstādināja spējš tantes Kristiānās jautājums: "Kāpēc jums ir vajadzīgi zalkši?"
"Tā jau es domāju!" Izabella pukstēja. "Tā jau es domāju, vai tiešām būs tāda laime, ka tu mums izstāstīsi visu un pat nepajautāsi, kāpēc mēs tur gribam doties. Tā būtu pārāk liela veiksme."
"Jā, liela veiksme, tas ir par daudz. Ja jūs vēl gribētu tikai veiksmi, es to varētu saprast!" Tante Kristiānā smējās. "Nu, stāstiet, stāstiet, kas jums atkal ir padomā!"
Noklausījusies bērnu stāstu, viņa pie sevis domīgi atkārtoja: "Kūlainīte palīdzēs… Labi, ejiet, satieciet savu zalkšu ķēniņu! Man jāpabeidz glezna, jāuzzīmē vēl zila debess un zila saule, tad es jums pievienošos."