Virtuvē Roberts piestūma krēslu pie sienas un nocēla milzīgu atslēgu.
"Kad bijām mazi, mēs ar Robertu to bieži izmantojām savām rotaļām," Izabella stāstīja Jānim. "Mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka tā ir izgatavota, lai kalpotu mums par rotaļlietu. Kas gan varēja iedomāties, ka tā ir tik svarīga."
"Vai jūs nekad neredzējāt to lietojam un nekad neesat bijuši pagrabā?" Jānis brīnījās.
"Mēs pat nezinājām, ka tāds zem šis mājas ir!" Roberts noteica, un viņi spraucās garām kuplajam, kailajam jasmīna krūmam, lai tiktu līdz mazām, zemām durvīm mājas sienā.
"Ir nu gan nomaskētas!" Jānis teica, vērodams, kā Roberts pielāgo atslēgu slēdzenei.
"Jā, patiešām ir īstā!" Roberts priecājās, atslēgdams durvis. Taču tālāk par slieksni viņi netika. Akmens pakāpieni pazuda kaut kur piķa melnā tumsā, un viņiem bija jāiet atpakaļ uz māju pēc gaismekļa.
Atgriezušies viņi bez kavēšanās devās pa kāpnēm lejā. Luktura mestais stars šķēla tumsu, nāsīs iecirtās pagraba smārds. Te nesmaržoja pēc āboliem, bet gan pēc mitruma un pelējuma. Pie griestiem krājās ūdens piles, kuras ik pa brīdim notecēja arī pār pagraba sienām, nepārtraukti mainot zīmējumu uz tām. Arī klona grīda viscaur bija piesūkusies ar mitrumu. Bērni neziņā apstājās — telpa bija pilnīgi tukša. Roberts pacēla gaismekli augstāk. Telpas dziļumā vīdēja durvis. Tās izskatījās ne līdz galam aizvērtas.
"Šķiet, mums jāiet turp!" Roberts sāka virzīties uz puspievērto durvju pusi.
Jānis žēli palūkojās atpakaļ. Tālumā, gandrīz pie griestiem, vīdēja gaismas četrstūris. Viņš labprātāk būtu griezies atpakaļ. Galu galā, telpa bija tukša. Dvīņi atstāja bez ievērības Jāņa minstināšanos un apņēmigi tuvojās durvīm. Roberts mēģināja atvērt durvis plašāk — tās nepadevās. Nu jau viņi nopūlējās abi ar Izabellu, bet durvis nekustējās ne par sprīdi. Beigās Roberts konstatēja — iesprūdušas. No mitruma sabriedušas un iesprūdušas.
"Varbūt mēs varam iespraukties tāpat, pa durvju spraugu?" Izabella ierosināja, taču atvere bija par šauru vai arī viņi bija par resniem. No labās domas nekas nesanāca.
"Jūs mani pagaidiet, es tūliņ!" Roberts teica un aizsteidzās. Pēc mirkļa viņš bija atpakaļ ar darbarīkiem — lauzni un cirvi. No sākuma viņi laida darbā lauzni, bet durvis nepakustējās ne par centimetru. Pēc krietnu pusstundu ilgas darbošanās viņi bija pārguruši un arī dusmīgi. Jau pirmajās piecās minūtēs viņi bija sastrīdējušies un turpināja to darīt vēl arī tagad. Roberts ar Jāni lika Izabellai turēt muti ciet un beigt viņus visu laiku pamācīt, bet Izabella atcirta, ka viņa sen nav redzējuši puikas, kuri ir tik nevarīgi, ka ar vienām muļķīgām koka durvīm netiek galā.
"Būtu ņēmuši cirvi un tās durvis saskaldījuši, ja jau neprotat atvērt!" Izabella uzbrēca zēniem.
'Tu domā, ka es nevaru?" Roberts paķēra cirvi un blieza pa durvīm.
Durvis stāvēja, kā stāvējušas, tām nebija radusies ne skrambiņa. Ne skaida nebija no tām atlēkusi, bet Roberts gan ar trieciena spēku bija atsviests atpakaļ un tagad rausās augšā no slapjās klona grīdas. Viņš izskatījās pārsteigts un apjucis. Tādi bija ari Jānis un Izabella.
"Muļķīgās durvis!" viņš izbrīnījies teica. "Tās izskatās gluži kā noburtas."
Pārējiem atlika vienīgi piekrist.
"Ko tālāk?" Jānis jautāja un cerīgi raudzījās atpakaļ uz gaišo četrstūri, kas vilināt vilināja atgriezties mājās.
"Te ir mazliet jāpadomā." Izabella notupās durvīm pretī. "Mēs taču netaisāmies pie pirmajām grūtībām padoties."
"Pie pirmajām?" Jānis pie sevis nočukstēja.
"Nu, ne jau tagad, kad mēs zinām, ka palīdzība varbūt ir durvīm otrā pusē."
"Varbūt šodienai pietiks, atnāksim šurp rīt!" Roberts ierosināja.
"Nē, pamēģināsim vēlreiz!"
"Ko tieši tu gribi mēģināt?"
"Apskatīsim vēlreiz! Pacel augstāk gaismekli!"
Roberts darīja, kā likts, un Izabella vērīgi aplūkoja durvju aili un blakus esošo sienu. Taču neko, kas palīdzētu atrisināt radušos mīklu, te nemanīja. Viņi turpināja izgaismot katru pagrabtelpas kvadrātmetru. Lūk, kāpnes, pa kurām viņi nonāca, aiz tām patrepe ar smilšu kaudzi un blakus tai veci, aprūsējuši svari. Svaru kausos sabērtas smiltis. Varētu domāt, kāds bērns ir spēlējies, mēģinot svarus izlīdzsvarot, un tas viņam gandrīz ir izdevies. Trūka pāris smilšu graudu, lai svari nostātos līdzsvarā.
Jānim vienmēr ir paticis svērt un mērīt — tā ir aizraujoša rotaļa. Tāpēc viņš gaidīt gaida konservēšanas un ievārījumu vārīšanas laiku, kad ome no pieliekamā izvilks savus vecos virtuves svarus un, vienā svaru kausā liekot atsvarus, otrā krāmēs gurķus, bērs ķiršus vai sēnes. Jānis vienmēr ir galvenais paligs un atbildīgais pie svēršanas darbiem. Tāpēc ari tagad, kārtības labad, viņš nolēma svarus izlīdzsvarot. Paņēma smilšu sauju plaukstā un sāka lēnā strūkliņā bērt vienā svaru kausā.
Bērni iztrūkās no griezīga trokšņa — pagraba durvis tiešām bija piebriedušas. Tās blarkšķot vērās ciet, grīdā atstādamas melnu sliedi. No brīnumiem Jānis cieši sažņaudza smiltis saujā, durvis apstājās.
"Vai to izdarīji tu?" Dvīņi raudzījās draugā.
"Laikam jau!" Tikpat pārsteigts Jānis lūkojās draugiem pretī.
"Uzber vēl!" Izabella lūdza, un čīkstēdamas un grabēdamas pagraba durvis aizvērās pavisam.
"Svari ir nostājušies līdzsvarā! Zili zaļi brīnumi!" brīnījās Roberts un ar roku sāka traukt smiltis nost no otra svaru kausa. Jā, durvis paklausīja, tikpat briesmīgi klandzēdamas, tās vērās atkal vaļā. Kad svaru kauss bija iztukšots, arī durvis bija pilnībā atvērušās.
"Izrādās, tas bija vieglāk par vieglu!" Izabella sauca. "Robert, rādi gaismu, ejam tālāk!"
Jānim tas nelikās prātīgi darīts. Ja nu kāds atnāk un ieber kausā smiltis? Durvis aizcirtīsies, un viņi nemūžam vairs netiks no turienes laukā. Savas bažas viņš izklāstīja draugiem.
"Kurš tev te nāks? Nerunā niekus!" Izabella apsauca Jāni, bet viņš iespītējās. Ar grūtībām draugiem izdevās Jāni pierunāt pārkāpt dīvaino durvju slieksni.
Nākamo telpu viņi jau ar pirmajiem soļiem pārmeklēja ļoti rūpīgi. Izskatījās, arī tā ir tukšāka par tukšu, izņemot kādu milzīgu laukakmeni, kurš, visticamāk, ir bijis par lielu, lai to izraktu. Tamdēļ tas turpinājis te gulēt, savu plato akmens pieri izslējis kā punu gludajā klona grīdā.
Roberts vērsa gaismekli pret pretējo sienu un pamanīja nākamās durvis. Ak, vai! No tām stingi bērniem acis vērās bronzā kaltas četras čūskas. Roberts šausmās izlaida gaismekli no rokām, un tumsa
tūliņ aprija baismīgos ķēmus. Bērni bailēs pieplaka aiz akmens. Tik glābjošajā un visu slēpjošajā tumsā tagad gaismeklis viens pats turpināja spīdēt pagrabtelpas vidū. Trīs sirdis dauzījās kā negudras, un, lai tās neizlēktu no krūtīm, viņi cēlās un brāzās laukā no baismīgā pagraba, lai dienas gaismā atgūtos no bailēm. Grūstīdamies viņi sasniedza kāpnes un gandrīz notrieca no kājām tanti Kristiānu. Vismaz kaut ko tādu, kam pēc balss vajadzēja būt tantei Kristianai, jo patiesībā bērni ar galvām atdūrās vēderā uz kāpņu pakāpiena stāvošam milzīgam aitādas kažokam.
"Brrr! Te nu gan ir briesmīgi drēgns!" milzīgais apģērba gabals ierunājās tantes Kristiānās balsī. "Nu, cik tālu tikāt? Beidziet mani
grūstīt, kas jums lēcies?" tante turpināja, kad bērni mēģināja par katru cenu viņai paspraukties garām.
"Tur, tur…" Roberts tik vien spēja izdvest, ar roku norādīdams kaut kur tumsā.