"Ahā! Esat tikuši līdz pēdējām durvīm! Tas labi. Tad iesim un pabeigsim iesākto!"
"Varbūt vēlāk?" Draugi par katru cenu gribēja tikt laukā no pagraba.
"Nav ko gaidīt vēlākus laikus, citādi tas vēlāk var nekad nepienākt. Nav ko vilcināties, ejam!" viņa uzmundrināja apjukušos bērnus un vedināja sev līdzi. Tante iegāja pamestajā telpā un pacēla zemē nomesto gaismekli.
"Es nezināju, ka tu esi tik drosmīga." Roberts iestājās durvīs.
"Es neesmu drosmīga. Te vienkārši nav, no kā baidīties! Jūs nobijāties paši no savām bailēm, jo neviens jau jums pakaļ neskrēja."
"Tomēr tur kaut kas ir uz tām durvīm!" Izabella bailīgi iesāka.
"Vai tu domā šo?"
Tante Kristiānā apspīdināja durvis ar spilgtu gaismu. Bērni šausmās ieslēpa galvu biezajā kažokā.
"Tfu, tfu, tfu! Tfu, tfu, tfu! Tfu, tfu, tfu!" Tante nospļāvās trīsreiz pa labi, pa kreisi un sev priekšā. "Es arī vienmēr sabīstos, kad šo saktu ieraugu."
"Kādu saktu?" Izabellai ziņkāre ņēma virsroku pār bailēm, un viņa palūrēja caur tantes padusi.
"Nu, rau, šo veco, bronzā kalto kuršu saktu! Tā sargā ieeju Kūlainīšu valstībā."
"Ak, tā ir tikai sakta?" Arī Roberts ar Jāni nu bija gatavi paskatīties uz durvīm. Tantes Kristiānās turētais gaismeklis spoži izgaismoja durvis un uz tām izkalto saktu, no kuras centrālā apļa uz četrām pusēm vijās spēcīgas un lokanas čūskas. Graciozi izliektie ķermeņi turēja skaisti veidotās galvas ar visu redzošām acīm. Roberts pirmais, droši izslējies, devās uz priekšu. Jānis ar Izabellu negribēja atpalikt un sekoja draugam, ' bet jau pēc pāris soļiem bailes atgriezās. Tās atkal pārņēma viņu prātus,
un vienīgā doma bija bēgt. Ja tante Kristiānā ar savu milzīgo kažoku nebūtu aizņēmusi visu ieeju, viņi neatskatīdamies muktu laukā no pagraba, un diez vai tik drīz kādam izdotos pierunāt viņus atgriezties. Tagad vienīgais glābiņš bija akmens, un viņi mēģināja noslēpties aiz tā.
"Jūs nebeidzat mani pārsteigt! Brīnišķīga intuīcija! Tas ir interesanti, kā jums vienmēr izdodas atrast vienīgo pareizo variantu."
Bērni trīcēja kā apšu lapas. Roberts lūdza tanti Kristiānu pavērst gaismekli nost no briesmīgās saktas.
"Uzlieciet abas plaukstas uz akmens un mierīgi ieelpojiet," ieteica tante Kristiānā.
Bērni paklausīja. Jānis juta, kā prāts sāk noskaidroties, elpa nomierināties un sirdsdarbība — izlīdzināties. Galvā viņam sāka skanēt vārdi: ja uz manis rokas liksi, citā pasaulē tu tiksi. To viņš kaut kur jau bija dzirdējis. Jā, rozā kvarca enerģija.
"Jūtaties labāk?" apvaicājās tante Kristiānā. "Varam vēlreiz aplūkot saktu?"
"Vēl mirkli pagaidīsim! Ļauj mums atgūties," lūdza bērni.
Tante, pīdamās garajā kažokā, attuntuļoja un notupās viņiem līdzās. Uzlikusi roku uz akmens, viņa teica: "Jāattīra mans enerģētiskais lauks, citādi bailes uzglūnēs arī man!"
"Šis akmens to spēj?!" Pār Izabellu pēkšņi nāca apjausma. "Tad tādēļ tas te ir!"
"Enerģētiskā zīme atvaira jebkuru, kas nāk ar ļaunām domām, dusmām un lāstiem."
"Lāstiem?"
"Jā, un ne tikai. Tā spēj vēl vairāk. Savus saimniekus sargāt no ļaunas acs."
"Tavuprāt, ļauna acs darbojas spēcīgāk nekā lāsti?" pārjautāja Izabella
"Lāsti parasti iedarbojas tad, kad nolādētais par tiem uzzina, bet ļauna acs darbojas neatkarīgi no tā, vai cilvēks par to zina vai ne," skaidroja tante Kristiānā.
"Tu gribi teikt, ka šī zīme, ko vectēvs ir uzlicis uz durvīm, spēj aizsargāt?"
"Vairāk vai mazāk."
Klausoties tantes Kristiānās stāstītajā, bērni bija atguvušies, un arī akmens enerģija bija darījusi savu. Kad sakta uz smagajām ozolkoka durvīm atkal tika izgaismota, bērni to aplūkoja ar lielu interesi. Kad bailes bija pārgājušas, viņi enerģētisko zīmi atzina par skaistu un atgriezās pie praktiskākām lietām.
"Kā mēs tās durvis atvērsim? Es neredzu nekur ne slēdzeni, ne rokturus!" Roberts pēc rūpīgas durvju apskates izdarīja slēdzienu.
"Redzat aplīti saktas centrā? Tieši tur ir jāaiziet un katram jāuzliek plauksta, tad durvis atvērsies."
Tā viņi gāja pa kārtai un pieskārās vēsajam metālam. Jānis, dodoties uz durvīm, skatījās tikai uz centru, par kuru bija runājusi tante Kristiānā, un, vien atgriezies atpakaļ savā vietā, viņš uzmeta biklu skatu čūskām. Tās miermīlīgi snauda, uzlikušas galvu uz draudzeņu vijīgajiem stāviem. Tante Kristiānā gāja pēdējā. Viņa maigi noglāstīja saktu un tad pieskārās tās centram. Tajā pašā mirklī durvis, kādas neredzamas rokas vilktas, ieslīdēja metru biezajā laukakmeņu sienā. Jānis pat nezināja, ko viņš isti bija cerējis ieraudzīt aiz saktas sargātajām durvīm, bet skats, kas pavērās, viņam noteikti lika vilties. Visu telpu aizņēma veca lapu kaudze. Pēc izskata un smaržas varēja spriest, ka tā jau ir sākusi trūdēt. Jebkurš vērotājs no malas būtu pamanījis dziļo vilšanos un neizpratni bērnu sejās.
"Kamdēļ gan kaut kas tāds ir tik ļoti jāsargā?" Roberts pacēla acis pret tanti Kristiānu. 'Tādas kaudzes ir katrā sētā, katrā piemājas dārzā un pat pilsētu parkos."
'Tieši šitāda kaudze nav nekur citur," viszinīgi novilka tante Kristiānā un paziņoja, ka viņu atkal jau pārņem iedvesma. Patiesi, galvu jau rotāja īsā, melnā sasuka. Paziņojusi, ka viņai jāapraksta viss šeit šodien notikušais, viņa vienkārši izgaisa.
"Kā parasti!" nošņāca Izabella. "Tas tik ļoti izskatās pēc viņas!
Aizlaisties visatbildīgākajā brīdī. Kur lai mēs meklējam zalkšus, un ko lai mēs darām ar šo kaudzi?" viņa sacīja un iespēra kaudzei ar kāju. Tūliņ pat Izabella to ari nožēloja un atcerējās, ko teica vecmāmuļa, ka spert ar kāju, vienalga kam, ir ļoti nekrietni.
Lapu kaudze atdzīvojās, it kā tajā notiktu vietēja mēroga zemestrīce. Tā sāka celties un grimt, mainīt formu un apveidu un izplesties telpā. Bērni pieplaka pie šaurās istabiņas sienas. Brīnumi šodien vēl nebeidzās. Kaudze bija dzīva un kustīga, līdz luktura staros parādījās viņi — zalkši bija satinušies kamolos. Tā satinušies, ka nevarēja atšķirt, kura aste piederēja kurai galvai. Pamazām mudžeklis sāka atritināties. Lielākie un spēcīgākie zalkši atbrīvojās no ciltsbrāļu ciešā tvēriena pirmie. Pamazām viņi iekustināja un atdzīvināja savus ziemas miegā sastingušos ķermeņus. Kustības, kas no sākuma bija neveiklas, kļuva arvien vijīgākas, bet vēl joprojām zalkšiem bija par vēsu. Iztraucēti ziemas vidū, atguvuši kustības spējas, viņi meklēja siltuma avotus un sajuta tos. Bērni ar šausmām konstatēja, ka rāpuļi, visi kā viens, ir pagriezušies pret viņiem un, kaut ari lēnām, noteiktā gaitā tuvojas viņiem. Protams, vislabāko nodomu vadīti — tikai sasildīties, lai varētu sprigani un veikli kustēties. Bet bērni tikpat noteikti sāka veiklu atkāpšanās ceļu caur pagraba telpām uz izeju. Ja viņi nebūtu pirms tam stāvējuši pie akmens, būtu mukuši atpakaļ neatskatīdamies, bet tagad viņos bija tieši tik daudz drosmes, lai lēnām atkāptos un savā starpā sačukstētos.
"Kas mums tagad ir jādara?" prasīja Jānis.
"Izabella, pajautā viņiem par Tumšo enerģiju!" čukstēja Roberts.
"Es nezinu, ko tieši jautāt, es neesmu par to padomājusi," Izabella tāpat čukstus atbildēja.
Zalkšu kustības bija robustas un neveiklas. Tie turpināja rāpuļot pa vēso klona grīdu, līdz dīvainais gājiens bija sasniedzis priekštelpu un kāpnes, un gaišo četrstūraino gaismas laukumu virs tām.
"Varbūt pasaki viņiem, ka vectēvs mums teica, viņas mums palīdzēs!" Roberts mudināja māsu.
Pēkšņi kaut kas melns aizklāja ieejas durvis. Kā spēcīga vēja brāzma tas pārlidoja pāri bērniem un kā melna sega pārklāja pagraba grīdu. Tad melnais plīvurs pacēlās no zemes, un tas, kas bija palicis pāri no melnās segas, savācās mazā, pelēkā mākonītī un traucās augšup pa kāpnēm, sparīgi iedunkādams katru no bērniem. Viņi ievaimanājās, saķēra pakrūti un sakņupa uz pakāpieniem. Kad, pārvarējuši spējo sāpju vilni, draugi atguvās un stenēdami un vaidēdami sāka slieties kājās, viņi spēja tik vien kā: "Tumšā enerģija. Visas čūskas beigtas… Ko nu?" Dzīvs nebija palicis neviens zalktis.