Satriekti un nobēdājušies viņi klusēdami devās uz istabu. Roberts atrada sevī vēl tieši tik daudz spēka, lai uzbruktu māsai: "Kāpēc tu viņiem neko nepajautāji?"
"Es jau gribēju, bet viņi tik uzmācīgi nāca man virsū…" Izabella taisnojās.
"Jā, iznāca kaut kā muļķīgi," Jānis piekrita.
"Muļķīgi?" Izabella aizsvilās. "Tas ir vienkārši briesmīgi! Ko mēs tagad darīsim?"
Tālāk par dzīvojamās istabas dīvānu viņi netika. Tur nu draugi sēdēja — trīs nelaimes čupiņas. Tādus viņus atrada Sešinieks un deva ziņu tantei Kristianai. Viņa uz karstām pēdām bija klāt un sāka tincināt.
"Mēs negribam par to runāt," Roberts īgni novilka, izteikdams visu domas un sajūtas, bet pamazām tante šo to no viņiem izdabūja. Uzzinājusi, ka visi zalkši ir beigti, viņa nespēja tam noticēt, pielēca kājās un pati aizbrāzās apskatīties. Pēc mirkļa viņa bija atpakaļ un, svētā sašutumā zvērodama, ņēmās viņus strostēt:
"Kāpēc jūs ļāvāt zalkšiem pamest kambari? Kāpēc neaizvērāt durvis? Kāpēc padarījāt tos par vieglu laupījumu ļauniem spēkiem?"
"Man no taviem kāpēc galva griežas!" aizstāvējās Izabella, bet pat nemēģināja spuroties tantei pretī.
"Man ir slikta dūša," teica Roberts un aizskrēja.
"Jāni, tu arī esi pilnīgi bāls!" tante satrūkās.
Labi, ka uzticamie pulksteņvīri viņai bija vienmēr pie rokas.
Nepagāja ilgs laiks, kad visi bērni, apčubināti un apkopti, gulēja savās gultās. Tante Kristiānā dzirdīja viņus ar dažādām tējām un uzlējumiem, riņķodama no viena pie otra un nepārtraukdami kaut ko jautādama. Beigās viņa izdarīja secinājumu "Debesu rasa, jūs arī ir ķērusi Tumšā enerģija! Labi, ka tik ļoti vāja. Visu savu spēku tā iztērējusi, nogalējot zalkšus. Izskatās, ka ar prātiņu jums viss ir kārtībā, tikai nelieli gremošanas traucējumi. Vairāk vai mazāk, ar to jums vajadzētu tikt galā. Gan līdz rītam pāries!"
Viņa uztaisīja katram drošības labad vēl zelta šķīduma ūdeni. Tā viņa nopūlējās ap vājiniekiem līdz diviem naktī, kad, mēģinādama iebarot Robertam kārtējo zāļu devu, saskārās ar skarbu pretestību: "Vai tu liksies vienreiz mierā?! Ļauj cilvēkiem pagulēt." Tikām tanti Kristiānu žēli sauca Izabella:
"Man gan vajag, lai tu vēl palīdzi! Tu varētu man atnest no pieliekamā šokolādes krēmu ar dzērveņu mērci, kas bija pusdienās."
Jānis, vērojot draugu izdarības, ar pūlēm valdīja smieklus. Tante Kristiānā nostājās istabas vidū, salika rokas sānos un teica:
"Izskatās, ir notikusi strauja izveseļošanās. Protams, vairāk vai mazāk, pateicoties man. Ak vai, kā es esmu nogurusi! Tiešām pēdējais laiks iet gulēt." Viņa vēl nožāvājās un, uz bērniem vairs pat nepaskatījusies, devās uz savu istabu.
44. nodaļa spoku uzbrukums
Jancis pavēra plakstus, tas bija vienīgais, kas viņam Mežvidos nepatika — šie trakoti aukstie riti, kad negribējās pat roku izbāzt no segas apakšas. Viņš pavilka augstāk aitādas segu, kura bija uzklāta pa virsu parastajai, un ļāva vilnai kutināt sev zodu. Zēns sasprindzināja atmiņu un mēģināja atcerēties kaut kur kaut kad lasīto, ka aitu vilnai piemīt brīnumaina spēja ne tikai sildīt, bet arī pasargāt no karstuma. Tam nu gan viņš nespēja īsti noticēt.
Rīts tik tikko ausa, un caur logu iespīdēja blava gaisma. Šķita, ārpusē notiek rosība. Jānis piecēlās sēdus, ieslidināja kājas siltajās čībās, uzmeta plecos aitādas vesti un devās pie loga. Patiešām, pat tādā agrumā Mežvidu pagalmā kaut kas kūņojās. Tur bija viens no pulksteņvīriem. Jānim likās, ka tas bija Divnieks. Kāds resns un vecs spoks plivinājās ap pulksteņvīru. Spoks izskatījās agresīvi noskaņots. Vīrs centās spoku satvert un saukt pie kārtības, bet nesekmīgi. Tvarstot ašo pretinieku, pulksteņvīra kustības izskatījās smieklīgas un neveiklas. Jānis iespurdzās un sāka runāt pats ar sevi skaļā balsī.
"Šito notvert tev neizdosies! Atkal neveiksmīgs mēģinājums. Rau, rau, viņš tev ir aiz muguras!"
Pulksteņvīrs drīz bija ne tikai nokaitināts, bet arī nokausēts. Te no zila gaisa uzradās vēl bariņš spoku. Tie riņķoja ap nabaga vīru pagalma vidū un arī šķita dusmīgi un neapmierināti.
"Nu jau vesela futbola komanda! Pārspēks milzīgs. Ar tādu tev neizdosies tikt galā!" Jānis skaļi komentēja pagalmā notiekošo. "Re, re, pats nešpetnākais labajā pusē!"
"Ko var bļaustīties tik agrā rītā?" kāds neapmierināti ņurdēja un vilka segu pār galvu.
"Uzmanies, divi tev ir aiz muguras!" Jancis kliedza.
"Nē, tas ir par traku! Ko tu bļausties?" Roberts juta, ka šorīt vairs nebūs nekāda gulēšana.
'Tie spoki ir kļuvuši galīgi bezkaunīgi. Apstājuši pulksteņvīru pagalma vidū!"
"Spoki? Tagad? Šeit? Gaisma jau ir uzaususi, viņiem ir laiks izgaist un nozust līdz nākamajai naktij Spoku mežā," Roberts brīnījās.
"Izskatās, ka viņi ir nolēmuši te rīkot savu sapulci. Paskat, paskat! Pulcējas bariem. Robert, tev tas ir jāredz!" Jānis aicināja draugu pie loga. "Tā jau izskatās pēc asamblejas!"
"Pats tu esi asambleja!" Roberts sirdīgi šņāca, nevarēdams trāpīt kāju čībā. "Kur tu vispār ķer tādus vārdus?"
"Es nezinu, ienāca prātā. Bet nāc paskaties, kā tu citādi šo nosauksi! Nu, vēl vienīgi par dziesmusvētkiem. Tādus ļaužu pūļus es nekur citur neesmu redzējis."
Beidzot arī Roberts, pa pusei apauto kāju vilkdams aiz sevis, bija pieklumpačojis pie loga. Jānis nemeloja. Skats, kas pavērās pa logu, pārspēja gaidīto. Spoki bija satupuši malu malās, izskatījās, ka pagalms ir piebāzts tā, ka vairs nav vietas, bet vēl arvien tie lidoja baru bariem un pulcējās, karājoties cits citam virs galvas.
"Tas izskatās pēc gājputnu pulcēšanās pirms aizlidošanas uz siltajām zemēm," Roberts izvērtēja situāciju. "Kaut ko tādu es redzu pirmo reizi! Jāpasauc Izabella!"
Jau pēc brīža viņi klaudzināja pie Izabellas durvīm. Aiz tām valdīja kapa klusums. Zēni klaudzināja vēlreiz.
"Ko vajag? Es guļu!" beidzot nīgra balss atsaucās. Izabella nebija nekāds agrais putniņš.
Nesagaidījis uzaicinājumu, Roberts devās istabā un norāva māsai segu.
"Celies, miegamice! Nogulēsi superīgāko skatu! Spoki taisās uz siltajām zemēm un sarīkojuši salidojumu mūsu pagalmā!"
"Fui, kā jums nav kauna?! Puikas meiteņu guļamistabā! Es vēl esmu pidžamā! Tūlīt pat ejiet ārā!" Izabella raidīja zēnus prom.
"Šo tavu pidžamu ar lācīšiem mēs esam redzējuši jau simtām reižu, tiešām varēji uzvilkt kaut ko citu! Tagad nāc mums līdzi!" Roberts nebija pielūdzams.
Sapratusi, ka nekāda gulēšana vairs nesanāks, Izabella padevās.
"Labi jau labi, eju jau eju!" Žēli atskatījusies uz silto gultu un mīksto sedziņu, viņa devās puikām līdzi. Taču, izgājuši gaitenī, viņi saprata, ka brīnumaino skatu pa logu Izabellai vairs neparādīs. Bezmiesīgie radījumi bija iekļuvuši mājā un blīvā masā nu plūda augšup pa kāpnēm.
Jancis ar skaļu "āāāāāā!" metās augšup pa kāpnēm glābiņu meklēt pie tantes Kristiānās. Dvīņi viņam sekoja, un spoki arī. Tūlīt tūlīt tie viņus panāks, un tad būs beigas. Panāca gan, bet beigu nebija. Panākuši bērnus, tie aiztraucās tiem garām kā tukšai vietai. Pirmie sasniedza tantes Kristiānās durvis un brāzās iekšā. Pelēcīgie, bezmiesīgie spoku ķermenīši bija apsēduši visas sienas un mēbeles un turpināja plūst vēl un vēl. Jānis nejutās pārāk laimīgs, nepārtraukti kāpdams tiem pāri vai iziedams cauri kādam spokam. Dvīņi viņu no mugurpuses stūma tik spēcīgi, ka drīz vien viņi jau bija sasnieguši tantes Kristiānās istabu, kur viņa sēdēja savā gultā kā tronī. Ari viņa bija pamodināta paša saldākā rīta sapņa vidū. Tantes seja pauda neviltotu pārsteigumu par agrajiem viesiem, bet spoki nebija nākuši tāpat vien un arī izklaidei ne. Viņiem bija radušās pretenzijas, un tās bezmiesīgās būtnes izteica kareivīgi, runājot cits caur citu: