"Tur apgūst augstākās zinības," māsu papildināja Roberts.
"Nu, bērni, nestāviet! Ejiet, ejiet!" Dvīņu mamma bīdīja viņus dziļāk koka dobumā.
Uz leju varēja doties tikai pa vienam. Stāvi pakāpieni veda pretī nezināmajam. Jānis cieši pieķērās margām. Jo ilgāk kāpa, jo vairāk aizkrita ausis. Kaut kas līdzīgs bija piedzīvots, braucot pa kalnu ceļu. Mamma bija teikusi, ka tad ir jātur vaļā mute. Nez, kā dvīņu vectēvs ar vecomammu te nokāps? Izrādās, viņi to jau bija veikuši, kaut kādā Jānim neizprotamā veidā, un gaidīja pārējos jau lejā.
"Vai te kaut kur ir arī lifts?" Jāņa jautājums sasmīdināja dvīņus.
"Tu ko, Janci! Nē, viņi teleportējās!"
"Izbeidz mani mānīt!"
"Nu, ka es tev saku — teleportējās!"
Tās nu bija blēņas! Protams, Jancis bija lasījis un skatījies filmas, kur šādus brīnumus rādīja, bet tāpēc jau tās bija filmas. Vai reāli kāds to varētu izdarīt? Tas nav nopietni! Gan jau te kaut kur ir arī lifts. Tiesa, arī ozolā ieiet nav reāli, bet viņi taču bija iegājuši. Ek, sabūvēt jau tagad var visu ko, Jānis novīpsnāja.
Milzīgā koka saknes zem zemes krustojās un mijās, veidojot platākus un šaurākus ceļus, to malās bija dažādas būves.
"Nāksiet ar mums vai iesiet savās gaitās?" papucis uzjautāja.
"Mes paši!" Un dvīņi atkal Jani paņēma katrs aiz savas rokas.
"Labs ir, tikai nepazaudējiet to puiku! Un tu turies pie viņiem cieši!"
Ar šiem vecmammas vārdiem pavadīti, viņi izgāja uz kādas ielas, kas šķita skaļāka un trokšņaināka par pārējām. Nav nekāds brīnums, tā bija pilna ar dažāda vecuma ļaudīm. Ik pa brīdim kāds bariņš nozuda kādā no namiem.
"Kur iesim? Uzreiz pie Babes? Vai kaut ko iekost? Vēl mums ir pusstunda laika." Iza vaicājoši paskatījās uz brāli.
"Protams, kaut ko iekost!"
"Nu, tad šeit!"
Izabella vilka zēnus aiz rokas. Jānis vērīgi raudzījās apkārt. Izabella vedināja viņus iekšā namā, kuru rotāja spilgta izkārtne "Cafe". Kafejnīca kā kafejnīca, galdi, krēsli, ari viesmīlis cilvēks kā cilvēks. Pagaidām Zemzeme ne ar ko neatšķīrās no parastās pasaules, ja nu vienīgi ar dīvaino nokļūšanu.
"Ko jaunatne vēlas?" Viesmīlis piešķieba galvu, tā rādīdams, ka ir pati uzmanība.
"Man saldējumu ar augļiem un šokolādi!"
"Man to kūkas gabalu!"
"Un jums, jaunais cilvēk?"
"Man arī to pašu kūku!" Jānim šķita drošāk izvēlēties ko tādu, ko ņēmuši draugi.
Viesmīlis aizgāja, un Jānis vērīgi raudzījās apkārt.
"Te viss izskatās tāpat kā Virszemē," viņš paziņoja draugiem, kad viņi bija sagaidījuši kūkas, saldējumu un sulu. Jancis juta, ka izdarīta pareizā izvēle.
"Kūka ir debešķīga!"
"Hā, hā! Debešķīga kūka Zemzemē!" pilnu muti smējās Roberts.
Ik pa brīdim aplaizot karoti, Jānis vērīgi raudzījās apkārt. Jāsaka, viņš bija mazāk pārsteigts, nekā varēja gaidīt. Viss šis notikums ļoti piestāvēja dvīņiem. Vienīgais, ko zēns gribēja redzēt, kādu raganu uz slotas kāta lidojam ārpusē vai arī kādu trīsgalvainu pūķi. Nē, labāk deviņgalvainu! Bet no tā visa nebija ne miņas. Cilvēki sēdēja aiz galdiņiem, dzēra kafiju, ēda pīrādziņus un kūkas. Darīja viņi to visai steidzīgi, jo kafejnīca kļuva arvien klusāka un tukšāka. Tikai draugi nekur nesteidzās. Ielās drīz vairs neredzēja nevienu cilvēku, kurš nozibētu gar kafejnīcas logiem. Viesmīlis ar paplāti netīrajiem traukiem un galdiņu slaukāmo lupatu uzkrītoši bieži aizslīdēja garām viņu galdam. Ik pa brīdim viņš uzmeta jautājošu skatienu un, uztvēris kādu pretī, zīmīgi norādīja uz pulksteni, kurš karājās pie sienas.
"Varbūt vēl pa vienai?" Roberts aplaizīja lūpas.
"Tu ko, mēs jau tā kavējam! Labi, ka pirmā nodarbība pie Babes."
"Nobastojam!"
"Bet Robi!"
"Labi, labi."
Viņi piecēlās un aizsteidzās pa tukšo ielu uz priekšu līdz kādam ērmīgam namam, kuru Jānim neizdevās lāgā apbrīnot, jo Roberts viņu raušus ierāva iekšā.
6. nodaļa Babe un viņas nams
»
"Tā, atkal kavējat! Kas šoreiz?"
Viņiem pretī stāv sieviete, izcili krunkainu seju, bet staltu augumu, kuru sedz tumši zila villaine, visa nosēta ar zelta zvaigznēm. "Nu, es gaidu!"
Jancis neuzdrošinās celt acis augstāk un cieši vēro sev degungalā esošo zelta zvaigzni. Dvīņi neizskatās pārāk nobijušies no bargās balss, viņi grūstās un stumdās, baksta viens otru, mudinot runāt, līdz Izabella sāk:
"Jancis, viņš… viņš… viņš…"
"Nevarēja nokāpt pa trepēm!" Roberts palīdz māsai.
"Jā, jā, Jancis, viņš tik lēni iet," Iza turpina.
"Un visu grib redzēt un zināt, un…" Roberts papildina.
Jancim gribas teikt, ka tas nav tiesa, bet nepagūst.
"Salti meli!" vecās sievietes lūpas bargi saka, bet acis smaida. "Vienreiz jūs abi man dabūsiet pa pakausi! Nu ka uz darbnīcu!"
Ātrā gaitā soļodami aiz Babes, bērni sarunājas.
"Mēs atkal aizmirsām noslēgties, viņa lasa mūsu domas."
"Slēdzies vai neslēdzies, tu smaržo pēc kūkām jau pa gabalu!"
"Kāpēc jūs visu vainu likāt uz mani?" čukstus jautāja Jancis.
"Tu esi viesis, uz tevi viņa nedusmosies!"
Darbnīca atradās pirmajā stāvā, dienvidu pusē. Tur bija pulks ļaužu, katrs iegrimis savās lietās. Kāds cītīgi pārzīmēja kaut ko no grāmatas, citā stūrī veca kundze ar brillēm uz deguna izšuva slepenas zīmes uz mazuļa krekliņa. Telpas vidū bariņš ļaužu sparīgi diskutēja par to, kura no zīmēm ir spēcīgāka un labāk spēj aizsargāt no ļaunuma — auseklītis vai lietuvēna krusts.
"Parādiet Jānim zīmes, pastāstiet, ko zināt paši, un tad jau pēc tam…" nepabeigusi teikumu, Babe pameta viņus un devās pie grupiņas telpas centrā.
Izabella ievilka Jāni blakustelpā. Te gluži kā ciemata bibliotēkā rindojās grāmatu plaukts pie grāmatu plaukta. Sienas no vienas vietas noklātas ar dažādiem simboliem un zīmēm. Zem liela plakāta, kuru rotāja uzraksts "VISS IR VIENS", stāvēja milzīgs rakstāmgalds, nokrauts ar grāmatām, papīru, zīmuļiem, krāsām. Pa diagonāli pret rakstāmgaldu bija vēl viena darba vieta — ar datoru un printeri.
"Tur strādā Rasa, kad nāk Babei palīgā."
"Mēs apsēdīsimies šeit!" Roberts novilka Janci sev līdzās.
"Izabella, atnes grāmatu!"
Grāmata bija veca un tāda arī izskatījās, apdauzītiem stūriem, no vecuma un šķirstīšanas ieplīsušām lapām, kas vietām jau bija sabirzušas. Uz daudzu roku pieskārieniem izdeldētā vāka Jānis ar mokām izlasīja "Zīmes. Tēli. Simboli. Pasaules veidols. Viss ir viens".
"Tā," Izabella teica, nolikdama grāmatu Robertam un Jānim priekšā uz galda, "mēs arī ar to sākām."
"Ko sākāt?" Jānis izbrīnījās.
"Mācīties! Vai tu negribi?" Izabella cieši ieskatījās zēnam acīs.
Viņam noreiba galva un kļuva baisi. Šādi Izabellu raugāmies Jānis bija redzējis tikai vienreiz, kad viņa ar Robertu bija piespiedusi kādu vecākās klases meiteni atdot pirmklasniekam naudu, ko tā mazajam bija atņēmusi autobusa pieturā. Toreiz tas viņam bija licies tikai dīvaini, bet tagad Jānim tas likās šausminoši.
"Izabella, beidz!" Brālis paraustīja māsu aiz rokas. "Jānis tāpat ticēs visam, ko tu saki! Tev viņš nav jāiespaido!"
"Labi. Babe saka, tu esi labs zēns, tevī nav naida un dusmu."
Pie šiem lzas vārdiem Jānis satrūkās un nokaunējās, jo vēl ceļā viņš bija jutis gan dusmas, gan naidu. Zēns nolaida acis, lai draudzene nevarētu tajās ielūkoties.
"Bailes taču tev ir?" Izabella turpināja. "Ja tu neiemācīsies valdīt pār tām, bailes sāks valdīt pār tevi. Tās mainīs tavu raksturu, un tu kļūsi vai nu lišķīgs, pieglaimīgs un iztapīgs, vai arī dusmīgs un agresīvs."