"Nu, mazie nodevēji, kurā spraugā bijāt ielīduši?" viņa jautri noprasīja, taču negaidīja atbildi, jo pamanīja balti tērpto ēnu, kas karājās pie durvīm. "Kas tas vēl par ērmu?!" Viņa strauji sakustējās, ļaujot nokrist mitrajai kompresei no pieres un izšļakstīties tējai uz apakštasītes.
"Tā ir Baltā dāma, mēs viņu satikām skapi," Izabella ierunājās, "viņa grib ar tevi parunāties divatā!"
"Ko vēl ne? Kādā divatā? Ja ir kas runājams, tad klāj tik vaļā! Man," viņa pārlaida acis klātesošajiem, "ne no viena nekas nav slēpjams. Nu, runā ātri, man nav daudz laika!"
Tik skarba uzņemšana samulsināja Balto dāmu, viņa bija domājusi, ka saruna risināsies mierīgā, nosvērtā gaisotnē, izmeklētā valodā. Tad caur puķēm, ar smalkiem mājieniem viņa izteiks savu domu par to, ka ir nogurusi no šis zemes dzīves un labprāt pārvērstos par gaismas būtni. Tagad viņa nekādi nevarēja savirknēt vārdus pieklājīgā teikumā.
"Nu, es, nu, man… cienījamā kundze…"
"Hūūū," tante Kristiānā skaļi nopūtās, ar troksni nolika apakštasīti uz paplātes un nolaida kājas pār gultas malu, "zinu jau zinu, ko tu gribi, pārvērsties par gaismas būtni. Es saku nē!"
"Bet kāpēc nē?" bērni iesaucās reizē. Viņiem bija sameties žēl Baltās dāmas, kura izskatījās tik ļoti nelaimīga, un, galu galā, viņa bija tik labi izturējusies pret viņiem skapī. Tā bija cildinājusi viņu tikumus un audzināšanu, ka draugiem šķita, viņi varētu izdarīt kaut ko labu arī Baltajai dāmai.
"Un kāpēc jā?" Tante Kristiānā parāva plecus uz augšu un pacēla savus izteiksmīgos uzacu lokus.
Bērni jautājoši uzlūkoja Balto dāmu.
"Stāsti, kāpēc tu gribi pamest zemi!" Roberts mudināja.
"Man ir apnicis darīt vienu un to pašu!" Baltā dāma atmeta savu smalko izturēšanos un sakņupa tantes Kristiānās gultas kājgalī. "Iedomājieties paši, katru dienu vienā un tajā pašā laikā pārslīdēt pāri istabai, ar blīkšķi aizcirst durvis un čīkstināt trepju trešo pakāpienu, un tā darīt gan pirmdien, gan otrdien, gan trešdien… Gan jūnijā, gan jūlijā, gan augustā un gadu desmitiem un simtiem. Un klausīties, kā muļķīgie ļautiņi kliedz, spiedz un mūk, kur kurais. Tagad viņi ir pasākuši braukt uz pili veseliem autobusiem un sastinguši sēdēt un gaidīt, kad es slīdēšu pāri telpai un aizeirtīšu durvis, lai tad kliegdami mestos no krēsliem augšā un trauktos prom. Piekritīsiet, tāda nodarbošanās nedara man godu un apkauno visus manus senčus. Es domāju, ka ar savu vairāk nekā simt gadu kalpošanu esmu izpirkuši savus grēkus, un tagad lūdzu jūs ar jums doto varu pār mums aizsūtīt mani pa gaismas staru uz augšu," Baltā dāma nobeidza un padevīgi gaidīja tantes Kristiānās atbildi. Tā bija īsa un strupa.
"Nē!"
"Bet kāpēc?" bērni atkal sauca cits caur citu, aizstāvot Balto dāmu.
"Tu taču to vari! Tante Kristiānā!" Izabella dīca.
"Ja es saku nē, tad es arī domāju nē. Vairāk vai mazāk, tas ir viss, ko varu jums pateikt. Mans nē ir pilnīgs un galīgs nē. Vairāk vai mazāk, es savas domas nemēdzu mainīt."
Jānis gan bija pieradis redzēt ko citu. Viņš zināja, ka tante Kristiānā bija spējīga savas domas mainīt vienā acumirklī. To zināja arī Roberts ar Izabellu, tāpēc turpināja dīkt un pierunāt tanti Kristiānu.
"Kā jūs nesaprotat?" viņa teica. "Mēs sagrausim visu biznesu!"
"Kādu biznesu?" brīnījās bērni.
"Pils saimnieku biznesu! Baltā dāma ir galvenā atrakcija, tikai viņas dēļ cilvēki baru bariem traucas apmeklēt šo pili! Ja Baltās dāmas nebūs, arī uzņēmums panīks. Iztēlojieties tikai, saimniecei pašai vajadzēs šūdināt baltu kleitu un lēnām slīdēt pār zāli, lai nobaidītu apmeklētājus, un viņas mazajam dēlēnam ik pa brīdim nāksies aizcirst durvis, bet saimniekpaps pats dabūs sēdēt zem trepēm un čīkstināt trešo pakāpienu. Pasakiet, vai tas nav smieklīgi? Tu, mana mīļā, esi pils inventārs, un droši vien kaut kur uz auss tev ir iespiests inventāra numurs gluži tāpat kā Ķīnas porcelāna vāzei vai ūsu ieveidojamām šķērēm, kas stāv vitrīnā."
Baltā dāma nemierīgi sarosījās un nevilšus pieskārās savai ausij.
"Jā, jā," turpināja tante Kristiānā, "tu esi saskaitīta un iegrāmatota, tamdēļ tavu pazušanu varētu novērtēt arī kā zādzību. Un, ja nāktu mums uz pēdām, varētu sākties pat tiesas darbi, un to gan neviens no mums negrib." Viņa cieši uzlūkoja draugus.
"Nē, negribam gan," bērni piekrita.
"Nu re, šis jautājums tagad būtu nokārtots. Pagari gan bija, bet ceru, ka izstāstīju visu ļoti saprotami. Tagad, mana daiļā Balta dāma, dodies nu atpakaļ uz pili un ķeries pie savu pienākumu pildīšanas. Tas ir tavs darbs, no kura tu nedrīksti izvairīties. Ja vēlējies sev citu dzīvi, par to vajadzēja domāt agrāk, pirms pieņēmi tik muļķīgu lēmumu sev darīt galu! Varbūt tava rēgošanās pils sienās atturēs kādu citu no neapdomīga soļa. Tavs liktenis būs kā biedinājums."
Baltā dāma noskuma. Ja spoki varētu raudāt, tad bērni tagad redzētu asaras, bet viņa tikai kļuva arvien bālāka un bālāka, līdz pilnīgi izgaisa.
"Uh, beidzot esam vieni!" tante Kristiānā teica. "Paskat, ārā jau sāk satumst, bet mēs vēl šodien neesam kārtīgi ēduši."
Patiesi, īsā ziemas diena bija jau atvadījusies un aizgājusi.
"Iesim uz virtuvi, pagatavosim ko diētisku!" tante vēl piebilda un devās uz virtuvi. Tur viņa paņēma piena kanniņu un, pat nenosmēlusi krējumu, kas bija sastājies virspusē, iegāza to katlā. Ar karoti pasmalstījusi un pagaršojusi, viņa izdvesa: "Mm, gards." Tad iesita bļodā pāris olas un, sparīgi tās kuldama, izrīkoja bērnus: "Miltiņus un cukuriņu. Vārīsim klimpu zupu!"
Jānis skatījās, cietās, cietās un tad spēra laukā:
"Tante Kristiānā, man šķita, jūs gribējāt gatavot kaut ko diētisku!"
"Un kā tev šķiet, mazais draudziņ, ko es tagad daru?"
Citreiz Jānis par to "mazo draudziņu" būtu apvainojies, tagad, kad viņam likās, ka tante Kristiānā ir nošāvusi greizi, viņš smējās un neņēma to galvā.
"Nē, tante Kristiānā, to, ko jūs tagad gatavojat, neviens nevar nosaukt par diētisku. Diētiski būtu tad…"
"Nu, nu?" tante viņu mudināja.
"Diētiski būtu tad, ja mēs ēstu… ēstu ogas, grauztu burkānu vai kāposta lapu."
"Ak tu mī un žē! Ar kādām muļķībām ir piebāzta tava galva! Tūliņ pat aizmirsti visu, ko jelkad esi dzirdējis par diētām un tagad klausies! Vairāk vai mazāk, viss ir ļoti vienkārši. īpaša un, vēl jo vairāk, izsmalcināta diēta ir tad, kad mēs ēdam tieši to, kas tajā mirklī ir vajadzīgs mūsu ķermenim."
"Un ko tad mums tagad vajag?" brīnījās Jancis, skatīdamies uz trekno virumu katlā.
"Pašlaik mums vajag kaut ko treknu un saldu, lai nomierinātu savu prātu un atjaunotu spēkus, ko šodien esam zaudējuši, un… un ko tādu klucīgu, lai mēs varam gulēt tik mierīgi kā klimpas bļodā."
"Tu par to esi pārliecināta?" Izabella neticīgi vaicāja.
"Vairāk vai mazāk."
Bet zupa bija garda, tas jāatzīst. īpaši, ja sekoja Roberta piemēram un piebēra karotīti cukura un pēc tam vēl vienu. Roberts pieprasīja papildporciju, lai, kā viņš teica, varētu gulēt pavisam mierīgi. Izabella ar Jāni neatpalika. Pieēdušies viņi paklausīgi stāvēja rindā, lai nomazgātu katrs savu šķīvi. Izabella labprāt izpalīdzēja tantei Kristiānai, nomazgājot arī viņas šķīvi, kamēr tante bija atlaidusies māmiņas šūpuļkrēslā un virpināja pirkstos matu cirtu, nevarēdama izlemt, kurai no mūzām ļaut sevi šodien apciemot. Tad pēkšņi ieradās Uno, ne saukts, ne aicināts un vismazāk — gaidits. Papildus vēl eleganti noplivinājās un uztaisīja dziļu reveransu tantes Kristiānās priekšā. Sašutumā viņa pielēca kājās.